''Epifānijas ir robežšķirtne starp dzeju un prozu, prozai to tuvina nesaistīta valoda un telpiskums, dzejai – dziļi intīmā uztvere liriskā varoņa skatījumā, caur izteikti subjektīvu prizmu, savukārt arī epifānijas ritmika svārstās ļoti plašās robežās – no dzejas ritmiem visklasiskākajās formās līdz daudzveidīgajiem labas prozas ritmiem.''
/Linda Tarvida/
Arī šie teksti, kas gadu gaitā ir sakrājušies manā plauktā, kurš ''nekustināts" ir noputis, nav ne dzeja, ne stāsti.. Man labpatiktos domāt, ka tie mazliet atgādina epifānijas. Tie atspoguļo manas sajūtas kādā dzīves brīdī, tagad esmu sadomājis ar tiem padalīties.
Ak, jā, tiem nav nosaukumu - ne vienmēr visas sajūtas var ietērpt vārdos.
2007.gada novembris
".. nav nekā, kas noturētu pie zemes viņu, kas plīvo pa vējam bez sirdsapziņas, kura notiesāta guļ zem akmjens jūras dzelmē, kur runā viņas velme būt mazliet tuvāk Tev. Tukši čuksti no viņas sirds aizrauj pie padebešiem, lai būtu, kur paslēpties un kādam cieši piekļauties. Viņa nebēgs, ja liksi to darīt - stāvēs kā bijusi, lai ko darītu citi - viņa nepazaudēs sevi un Tevi ne tik..''
