Mans klases darbs latviešu valodā9

Šodien (20.12.11), latviešu valodas stundā, mums uzdeva 20 minūšu laikā uzrakstīt jebkāda veida tekstu par tēmu "Ziemassvētku pasaka". Tad nu es atļāvos nedaudz improvizēt un lūk, kas man sanāca.

Pro scriptum:Neatbildu par to, ja kāds pēc šī mana garadarba izlasīšanas jūtas aizvainots.


Bija pienākusi salta ziemas saulgriežu nakts. Ziemeļvējš pūta aurodams, griezdams baltus sniega virpuļus.
Zemgaļi bija noslēpušies meža biezoknī, kurā bija sasnigušas dziļas sniegkupenas, kuras atspīdēja mēnesgaismā, bet garās priedes un egles meta melnas, jo melnas ēnas.
Turpat, mežmalā, slējās kristīgo klosteris. Tā bija liela koka māja ar torni, kura galā slējās krusts. Blakus bija dažas mazas būdiņas un visam apkārt bija apjozta koka sēta..
Zemgaļi klusītēm izlavījās mežmalā, aptuveni 100 soļus no klostera.
"Šonakt, ziemas saulgriežos, mēs padzīsim šos naidniekus, lai viņi bēgtu atpakaļ, no kurienes tie ir nākuši," uzsauca zemgaļu vadonis. Viņš bija sapulcinājis 30 labākos karavīrus no tuvējiem ciemiem. Visi bija pierādījuši sevi kaujas laukā.
"Aiziet! Sakausim viņus!" nobļāva zemgaļu vadonis, un visi klusītēm sāka skriet uz klostera pusi.
Pārlekuši pāri sētai, zemgaļi nobrīnījās, jo pagalmā nesastapa nevienu dzīvu dvēseli. Tad viņi metās iekšā baznīcā un ieraudzīja, ka visi kristīgie bija ceļos nometušies altāra priekšā un lūdza savu dievu.
Zemgaļi nevilcinājās un, kliegdami kaujas saucienus, metās virsū neapbruņotajiem un pārsteigtajiem kristiešiem.
Nepagāja ne stunda, kā visi kristīgie gulēja beigti, un tumšs asins strauts plūda ārā pa baznīcas durvīm.
Kad zemgaļi bija paņēmuši no klostera visu vērtīgo, viņi baznīcai pielaida uguni. Tad viņi devās atpakaļ sniegotajā mežā, lai turpinātu karu pret svešajiem un viņu ticību.