Manas skolas sola stāsts2
Manas skolas sola stāsts iesākās kā mazam puteksnim, kas brīvi lidinājās gaisā un meklēja savas mājas. Viņš jutās tik brīvs un varens, neatkārtojams. Mazais puteksnis ilgi runāja ar vēju, šat tad uzlaida kādu virpuļdeju ar savu labāko draugu vēju. Līdz vējš teica :"Pietiks, mans draugs, pa pasauli lidot, esmu atradis tev mājvietu, šo koku!" Un vējš ar savām gādīgajām rokām puteksni uzlika uz zalā koka zieda.
Pagāja pāris dienas un radās auglis, tas bija pats lielākais un sulīgākais auglis visā tuvākajā apkaimē. To iekāroja daudzi meža zvēri, bet zaļais koks aizliedza visiem ēst šo augli.
Kādā rītā uz koka zara uzsēdās noplukusi bezdelīga, kas bija ļoti, ļoti izsalkusi. Vārgā balstiņā šis putns lūdza zaļajam kokam, lai pabaro viņu.
Kokam palika žēl šo dabas radību, un vīņš nometapašu gardāko, lilāko un sulīgāko augli, ko tik ilgi bija lolojis.
Pēc dažiem mirkļiem no augļa bija palikušas tikai dažas sēkliņas, kas, zemē guļot, lūdzās, lai viņas senais draugs vējš aiznes tās uz saulaināku vietu.
Jo koks teica, ka nedos sauli, jo sēkliņu augšanai vajadzīga vieta zemē, kur jau ir zaļā koka saknes, arī saules gaisma diviem vareniem kokiem nepietiktu, jo zaļais koks zināja, ka no šim sēkliņam augs vareni un stalti koki.
Tā nu vējš atkal nesa savu seno draugu, meklēdams k;adu labu zemes pleķīti.
Pēc pāris gadiem kādā tālākā nostūrī bija izaudzis visskaistākais koks kāds vien redzēts.
Bet tad nāca kādas dīvainas radības uz divām kājām, kš putniem, bet kas neprata lidot, tie izdeva baismīgas skaņas, kā meža zvēri, koks savā stumbrā sajuta asas sāpes, vīņš sāka raudāt.
Koka vietā tika uzcelta akmens māja, bet pusdzīvais koks tika aizvests uz kokapstrādi, kur turpināja viņu graizīt un pārveidot, līdz iznāca dēļi, no dēļiem- sola virsma, ko salika kopā ar metāla kājām, kuru stāsts sākās daudz daudz agrākos laikos zemes dzīlēs...