Nedaudz no trešdienas notikuma +manas fantāzijas. /ar bildēm./
Es izklaidīgi vācu kļavas lapas, kamēr viņa domīgi klīda man blakus, grimstot aizmirstībā.
- Kāpēc tev ir vajadzīgas visas tās lapas? - viņa pēc brīža man jautāja.
Es iesmējos:
- Atbilde ir pavisam vienkārša - es tās zīmēšu.
- Kāpēc tās vispār jāzīmē?
- Palūkojies apkārt! Pavisam vienkāršas, ikdienā sastopamas lietas tomēr ir tik skaistas! Vai tās nav iemūžināšanas vērtas?
- Bet kāpēc tu nevari paņemt vienu lapu un pārzīmēt to vairākas reizes?
Šis jautājumus man kaut ko atgādināja. Manās lūpās iezagās nejauks smīns.
- Tāpēc, - iesāku, īpaši uzsverot katru vārdu - ka tās nav vienādas. Nav divu vienādu cilvēku. Nav divu vienādu zāles stiebru. Nav divu vienādu kļavas lapu.
- Es tomēr nesaprotu.
- Ja man būtu tik ļoti nospļauties, es tagad neietu pa ielu kopā ar tevi, bet teiksim..hmm.. ar to bomāru, kurš no rītiem sēž pie upes...
Mēs abas sākam sulīgi smieties.
- Bet es to nedaru. Es izvēlos Tevi, jo tu man esi īpaša. Arī tas nabaga cilvēks ar kaut ko ir īpašs..
- Arī tas vecis?
Apstiprinoši māju ar galvu.
-Mhm. Tāpat arī šī kļavas lapas, kuras tagad turu rokās. Katrai no tām ir sava vēsture.
- Bet...kāpēc?
- Tāpēc, ka tā ir daba un mēs esam tās daļa. Uz pasauli nav jāskatās ar rozā brillēm, lai pamanītu tās dažādību.
Mēs turpinājām runāt vēl dažas minūtes.
Pie krustojuma mēs pašķīrāmies. Es devos uz priekšu un ar acu katiņu pamanīju to nelaimīgo cilvēku, kurš atkal sēdēja pie upes, ignorēdams apkārtējo pasauli.Varbūt viņš kādu gaidīja?
Es gribu būt Dievs - vismaz uz vienu diennakti. Es gribu būt Dievs, kurš nav cilvēku iedomu auglis, bet gan reāli pastāvoša, gaisīga matērija. Es gribu būt Dievs, kurš neļautu bēdām piedzimt pasaulē. Lai visi būtu laimīgi. Vismaz uz vienu diennakti.
