Teksts ir par cilvēku sajūtām, par pieķeršanos, par mīlestību. Tu nēesi spiests lasīt. Teksts ir siev. dzimtē. Tā ir vienkāršāk saprast tekta jēgu. Baudam.
Pienāca rudens un vasaras skaistie mirkļi sāka pagaist, vēstīdama, ka ir jāsāk no sākums.
Tā bija viņas smagākā vasara, jau pagājuši 2 mēneši bet viņa to atceras takā tas būtu noticis vakar, tas nemiers sirdī, tās asaras, nožēla, pa vidu pavīdēdamas dusmas, kāpēc Es.... Runājot, ka tas neesot mūsu varā mainīt notikumu gaitu, mums ir dota tikai iespēja mainīt nenozīmīgas lietas. Tad kāpēc Es, kāpēc tieši es, vai esmu sliktāka kā citi? Varbūt notika kļūda, varbūt es nedrīkstēju tik ļoti pieķerties, varbūt visam nevajadzēja kļūt tik nopietnam. Tad kas to nosaka kurš cietīs un kurš nē? Vai ir kāds augstāks spēks....!
Vel nespēju rast izskaidrojumu visai šai situācijai. Bet varbūt pat tā ir labāk. Zinu, ka nespēšu viņu aizmirst. Tas vis bija tik nevainojami, tik ideāli.
Kā es gribētu būt pie viņa, man tikai jāizdara viena lieta, un es būšu viņam blakus un atkal spēšu saklausīt viņa sirdspukstus sev līdzās. Es visu esmu sagatavojusi, atliek tikai rīkoties, tikai spert savas dzīves nožēlojamāko soli. Tām nav garša, vis kas man jāizdara tās jāapēd. Šoreiz man tas izdosies, es zinu. Šoreiz neviena mājās nav, neviens man neiztraucēs. Man tas jāizdara.
Pulkstenis sita jau pusnakts stundu, apkārt bija tāds neierasts miers, mana sirds nekad nav bijusi tik mierīga tik nosvērts, tik pārliecināta. Mana biļete bija jau man rokās, kad pēkšņi kaut kas mani iekšā uzrunāja, kaut kas neļāva to darīt. Varbūt tas bija tas pārdabiskais spēks kas man to neļāva izdarīt, tādējādi atvainojoties par izdarīto kļūdu. Viņa iekrita dziļā miegā, viņa sen nav sapņojusi, runā ka cilvēks sapņo kad prāts ir nomierinājies, kad nekas nenomoka to. Rītam austot logos iespīdēja spoža, sildoša saule, kas nesteidzīgi piecēla viņas gulošās miesas, bet šī saulainā diena, par lielu pārsteigumu neatgādināja par to šaušalīgo dienu. Vis bija takā ar roku noņemts, un smaids parādījās viņas sejā. Kas tas bija, kas ar viņu notika, vai viņas sirds vienkārši samierinājās, vai varbūt tā atrada sevī mierinājumu, un pieņēma notikušo.
Laiks doties uz skolu, to saprazdama viņas acīs parādījās tāda takā bezcerīgas nomāktības sajūta, kas viņu pārņēma. Ejot pa skolas gaiteņiem viņa, saprata, ka kaut kas tomēr paliks, tas nicinājums, naidu pilnie skatieni. Katra pavadītā diena bija kā elle, kas sagrauž tavu miesu.
Viņi nezina, un diez vai kādreiz uzzinās kā tas ir, kā tas ir būt uz bezdibeņa sliekšņa, kad pasaule zem kājās sāk grūt, kad visi no tevīm novēršas. Nē man jābūt stiprai, man tas ir jāiztur. Viņi ir kā nezvēru bars kur katrs cenšas paņemt no tevi kādu gabalu, noplēst kādu miesas daļu. Tomēr šoreiz tas bija grūtāk, labāk lai mani saplosa tūkstotis lauvas, šoreiz katrs vēlējas celt sevi augstāk, diemžēl viņi nesaprot kā tas liek justies man, ka tas man par to atgādina, viņiem jau ir vienalga.
Man viņš ļoti patīk, bet viņš mani nepamana. Kādēļ? Jūtu, ka man dota otra iespēja, ka vis ir aizmirsts, viendien es piegāju klāt un uzsāku sarunu, viņš nebija kā visi citi. Viņš bija savādāks, varbūt man tā tikai likās, jo ķēros pie jebkā, kas man tika pasniegts. Biju izmisumā. Vienkārši vēlējos lai kāds viņu aizstāj. Pati zinot ka nekas viņu nespēs aizstāt.
