..par nepatikšanām. Iepriekšējās daļas par ziemu: http://www.spoki.lv/literatura/Manas-atminas-2/233696
Kuram gan nav gadījies pa dzīvi savārīt baigās ziepes, m? Atklāšu Tev dažas manējās, un varbūt pēc tam komentāros Tu varētu pastāstīt, kā Tev ir gājis.
Kam negadās..
Bija karsta, forša vasara. Kājās saplēsti džinsi, zandeles, netīrs krekls un izpūruši mati un 7 gadi. Kopā ar labāko draugu un viņa māsīcu bezmērķīgi gājām cauri mūsu ciemam. Man pie rokas bija ritenis, ar kuru mans draugs gribēja pabraukāties. Nu es viņam iedodu. Viņš rinķo, rinķo mums apkārt un pašam nemanot kaut kā tizli piebrauca klāt lielceļam, un tieši tajā momentā brauca viena mašīna, kuru vadīja sieviete, kas nobijās un strauji nobremzēja. Slikti bija tas, ka automašīna aiz viņas nepaspēja nobremzēt un labi ielika priekšā esošās mašīnas aizmugurē. Interesanti ir tas, kā tolaik mūsu bērnu prāti tad sāka strādāt:"Skrienam! Iedod man savu džemperi, Tu velc manu kreklu, met nafig to riteni krūmos, vēlāk paņemsi!" Itkā mūs tāpat neatpazītu. Bet nu, aizmukām.
Kam negadās..
Es un neliels bariņš manu draugu kārtējo reizi bezmērķīgi ejam cauri mūsu ciemam. Starp mums sīkajiem bija arī viena drauga lielais brālis, kurš nebija diezko gudrs. Viņš paņem akmeni un saka:"Es trāpīšu tai tur siltumnīcai" Viņš izmet un viens no mums pasaka:"Netrāpī-" Un tajā paša momentā, vienai mājai 3. stāva logs sašķīst. Man ritens - man vienalga - es tinos. Te pēkšņi no tās mājas izskrien 2 milzeņi, krievi - vasarnieki. Un nober pašus labākos krievu lamuvārdus ko zinu. Bet man vienalga, es ar riteni nesos cauri meža taciņai, no uztraukuma un, nedomāšanas kā braucu, paķēru sakni un nokrītu, ceļos un braucu tālāk, skatos mūsu necilajā futbola laukumā spēlē mani pazīstamie. Es iebraucu laukumā, riteni iemetu grāvi, pats sāku spēlēt kopā ar viņiem un te atkal ieslēdzās mans super prāts:"Iedod man savu jaku, TU - savu kepku, ja nāk kaut kāds vecis, jūs neko nezinat" Bet neatnāca. Labi ka tā.
Kam negadās..
Visvairāk man patīk būt vasarā. Kā jau bērni spēlejam visādas spēles - kazakus, paslēpes, pašizdomātu fear factor.. viena meitene norauj no ābeles zaļu ābolu, iekožās:"FUJ KU PRETĪGS!" Un aizmet uz ceļa pusi. Un protams, ka tajā mirklī brauca mašīna, pret kuru abols tā sulīgi izšķīda. Un protams mašīna apstājās. Mēs, kādi 8 bērni, bēgam uz jūru. Tas nekas, ka tajā momentā bijām pie savām mājām, un šoferis var vienkārši parunāties ar mūsu vecākiem, bet mūsu instikti lika mums skriet prom cik vien ātri varam. Skrienam, skrienam un tā meitene, kas izmeta ābolu, pakrita, mēs viņai bļaujam, lai vina ceļās un skrien, bet šī tikai:"Skrienat, viss būs labi" Un tad kalna galā parādījās šoferis, tākā tādā šausmenē, pietrūka zibens, lietus un āķis pie rokas, bet mēs visi pārējie prom kāpās. Pēc pāris stundām visi satiekam šo meiteni, šī saka, ka šoferis lika iepazīstināt viņu ar vecākiem, šie nedaudz parunāja un viss bija labi, kā jau meitene paradzēja.
Morāle : Kad Tu sataisi sūdus netīšām, visu tik tiešām var izrunāt.
Un pēdējo saistībā ar ziemu. Mēs ar draugu stāvam pie ceļa, krūmos, tur kur mūs neredz un taisam sniega pikas. Gaidam, kad brauks smagās mašīnas. Pikas bija ļoti cietas sataisītas, jo labu laiku neviena nebrauca, ziniet kā - apsala nedaudz. Tad nu tā... 1..2...3 metam, trāpam, k-kas nokrakšķ, fūre apstājās, dzirdam skaļus soļus, dzirdam niknu balsi, redzam beisboleni, bēgam un aizbēgam, galu galā mūsu rajons, zinam īsākos ceļus. Pēc tam aizejam uz to pašu vietu. Stāvam, stāvam un pēkšņi garām aizdomīgi lēni brauc vieglā mašīna. Kaut kas viņai uz jumta, stiklains, bļin kas uz mašīnas rakstīts..."POLICIJA". Bet mūs nepamanīja.
Ieteikums: Šitā nedariet, jo smago automašīnu šoferi var smuki pasūdzēties mentiem, pārslēdzoties uz viņu frekvenci.
Kam negadās.
Paldies, par Tavu laiku!
