Šodien kāda mājaslapā izlasīju kādu jauku un aizkustinošu stāstu. Tas ir diezgan garš, bet aizkustinošs... Ceru, ka patiks!
P.S daļu stāsta es izdzēsu, jo tā daļa nav tik svarīga.
Ja kāds to nevēlas lasīt tad tas ir par to, ka kādas sievietes dēls, no koledžas uz brīvdienām atveda mājās draugu, kurš bija viņam ļoti līdzīgs un atklājās tas, ka tas ir viņas brālis.
Margarita bija ieritinājusies savā mīļākajā atpūtas krēslā un lasīja. Pulksteņa rādītāji pamazām tuvojās pusnaktij, bet miegs vēl nenāca. Apsegusies ar siltu pledu viņa naktslampiņas maigajā gaismā iesāka vienu no Dena Brauna romāniem. Margaritas vīrs, būdams pēc dabas izteikts „cīrulis” jau sen bija aizmidzis. Viņa, savukārt, izbaudīja nakts rāmo mieru un klusumu pēc saspringtās dienas ritma.
Piepeši atskanēja telefona zvans. Margarita satrūkusies pacēla galvu no grāmatas. Zvana melodija bija kaut kāds drausmīgs elektroniskās mūzikas gabals, kurš satrūcināja viņu ikreiz, kad iezvanījās.
„Sveiks, mīļais,” atbildēdama uz zvanu, viņa jau smaidot sacīja.
„Čau, mammu!” klausulē atskanēja viņas dēla skanīgā balss. „Es zināju, ka tu vēl negulēsi!”
Niks bija tāds pats „pūce” kā viņa pati. Zēnam kļūstot vecākam, tas izpaudās aizvien skaidrāk. Tagad, būdams jau students Latvijas Universitātē, vēlās vakara stundas viņš izmantoja mājas darbu un dažādu rakstu darbu pildīšanai. Kā Niks izteicās, vakaros viņam parādījās otrā elpa. Arī šobrīd viņš izklausījās pavisam spirgts.
„Nu... pat, ja es būtu aizmigusi, tā briesmīgā melodija, kuru tu uzliki, pamodinātu pat mironi.”
„Mammu!” Dēls centīgi tēloja sašutumu: „Tā ir uz šo brīdi krutākā grupa, un tas gabals ir visos topos augšgalā!”
„Jā, jā... Un vienmēr, kad atskan tās briesmīgās skaņas, es jūtos ļoti kruti... Īpaši manu gados vecāko kolēģu klātbūtnē,” viņa iesmējās.
„Bet toties tu vienmēr zini, ka tas esmu es, kas tev zvana!”
To dzirdot Margarita klusībā pateicās telefonu ražotājiem, kuri bija radījuši opciju „grupu zvani”, jo pārējiem ienākošajiem zvaniem melodija bija pat ļoti pieņemama.
„Tētis jau droši vien trešo sapni sapņo?” zēns iesmējās.
„Nezinu, vai trešo, bet kaut ko viņš sapņo noteikti,” pasmaidīja Margarita. „Droši vien, par savu jauno mašīnu!”
„Wow! Tātad viņš tomēr to nopirka!” Niks iesaucās.
„Jā. Šodien. Tieši no salona. Spīd un laistās. Un gaida tevi...”
„Ak, jā, mammu... Gribēju tev prasīt... Vai Agris, mans kursabiedrs, drīkst atbraukt pie mums pa brīvdienām?”
„Agris? Neesmu vēl neko dzirdējusi par tādu Agri...”
„Nu... Viņš ir no mana kursa. Sākumā, kamēr vēl tā īsti nebijām iepazinušies, es gandrīz pat nebiju ievērojis viņu. Likās, viņš tāds klusais tips. Bet tad mūs vienā priekšmetā salika kopā pie viena projekta. Nācās biežāk kopā pavadīt laiku. Tad nu es atklāju, ka viņš ir tīri sakarīgs.”
„Un kā tad ir ar Lauri? Vai viņš vēl ir tev draugs?”
Lauris bija Nika labākais draugs jau kopš pamatskolas laikiem. Kopā pabeiguši vidusskolu, viņi izvēlējās arī kopīgas tālākās studijas.
„Ir joprojām! Tikai Laurim šobrīd prāts ir aizņemts ar meitenēm, precīzāk – ar vienu. Diena vai nakts, seminārs vai lekcija – tikai Anitiņa prātā. Visu brīvo laiku pavada tikai ar viņu. Draugi viņam tagad ir citā plānā. Labi, ka vēl mācības nav atstājis novārtā,” Niks smējās. „Galīgi tā Anita viņam galvu sajaukusi!”
Arī Margarita pasmaidīja, iedomādamās Lauri – jautru un atraktīvu puisi, gatavu visādām ēverģēlībām. Ilgu laiku meitenes viņam nebija ne prātā un tagad – samīlējies līdz ausīm!
„Tad tāpēc tu tagad esi sadraudzējies ar Agri?”
„Varbūt arī tāpēc. Bet viņš tiešām ir normāls džeks. Tev viņš patiks, mammu.”
Margarita piekrītoši pamāja. Nika draugi viņai vienmēr bija patikuši. Dēla gaume daudzās jomās bija līdzīga viņējai, arī draugu izvēlē. Viņa vienmēr atrada kopīgu valodu ar jebkuru Nika draugu, gan tad, kad viņi bija vēl mazi puikas, gan pusaudžu vecumā, gan arī tagad – ar pirmā kursa studentiem.
„Bez tam – mammu – Agrim nemaz nav kur braukt brīvdienās! Viņš vispār bija izteicies, ka paliks kojās!”
„Kā tā – nav kur braukt? Iepriekšējās reizes viņš taču kut kur brauca?”
„Nu jā... Bet viņš dzīvo pie kaut kādiem attāliem radiem. Viņa vecāki ir miruši un viņam nav ne brāļu, ne māsu. Tikai tas tēva brālēns Kuldīgā, pie kura viņš dzīvo kopš tēva nāves. Mamma viņam mirusi vēl agrāk. Un, cik nopratu, nekāda zelta dzīve viņam tur nav.”
Klausoties Nika vārdos, Margaritas sirds sažņaudzās līdzjūtībā. Viņa ļoti labi saprata Agri un juta viņam līdzi. Margarita pati diezgan ātri bija zaudējusi ģimeni. Tiesa, ne jau vecākiem nomirstot... Bet tas jau bija cits stāsts...
„Protams, mīļais. Vari savu draugu ņemt līdzi. Mēģināsim sagādāt viņam patīkamas brīvdienas.”
„Paldies, mammu! Tu redzēsi, viņš tev patiks! Un vēl – mammu! Mēs atbrauksim jau ceturtdien, jo viens pasniedzējs ir saslimis, tāpēc piektdien lekcijas nenotiks!”
* * *
Kad Margarita beidza runāt ar dēlu, pulkstenis bija bez desmit minūtēm viens. Lasīt vairs negribējās, bet miegs arī vēl nenāca. Margarita iegrima pārdomās. Saruna ar dēlu atkal lika ataust atmiņā viņas vecākiem. Tās bija atmiņas, kuras viņa jau daudzus gadus centās aizmirst, bija noslēpusi savas apziņas tālākajā nostūrī, bet kuras pēdējos gados aizvien biežāk viņu pārņēma.
Šobrīd Margarita ar vīru dzīvoja Ogrē. Pilsētas nomalē viņiem bija liela personīgā māja, uzbūvēta pēc labākajiem standartiem, ar visām ērtībām. Pie mājas bija vairākas saimniecības ēkas, divas garāžas un zeme – gandrīz divi hektāri. Margarita bija ierīkojusi nelielu siltumnīcu, aiz mājas bija vairāki ogu krūmi un augļu koki. Dārzā viņi bija izrakuši baseinu, netālu no tā bija atpūtas lapene un glīti ierīkota piknika vieta. Dārzs un apkārtne ap māju viņiem bija visskaistākie visā apkārtnē. Margaritas vīra Riharda profesija bija ainavu arhitekts. Viņa idejas bija redzamas visur dārzā un ap māju.
* * *
Piektdienas pēcpusdiena bija silta un saulaina. Skolēni un studenti izbaudīja Lieldienu brīvdienas. Niks ar savu studiju biedru Agri bija ieradušies ceturtdienas vakarā. Margarita zēnam bija iekārtojusi viesistabu, kas atradās netālu no Nika istabas.
Agris, pretēji Nikam un Margaritai, jau agri devās pie miera, toties no rīta bija jau augšā, kamēr viņi vēl gulēja. Tādējādi Agrim radās iespēja iepazīties ar Rihardu, kurš viņu uzaicināja braukt līdzi un iepirkties pēcpusdienas piknikam.
Silto pavasara laiku viņi bija nolēmuši izmantot, lai sarīkotu pikniku. Niks bija sazvanījies ar Lauri un uzaicinājis viņu piebiedroties, taču izrādījās, ka viņš ir aizbraucis pie Anitas.
„Neko citu no viņa es arī negaidīju!” smiedamies noteica Niks, nolikdams klausuli.
Pēcpusdienas pikniks izvērtās par jauku un jautru pasākumu viņiem četriem. Abi zēni cepa desiņas un grillēja dārzeņus, un stāstīja smieklīgus atgadījumus no savas jaunās studentu dzīves.
Rihards bija paņēmis bloknotu un zīmēja jaunus dārzu – ainavu paraugus. Niks bija smējies un teicis, ka laikam alus palīdzot tētim radīt iedvesmu. Smējās arī Agris, iejuzdamies viņu ģimenē kā savējā.
Margarita bija iekārtojusies āra atpūtas krēslā un mēģināja noķert pirmo pavasara iedegumu. Klausoties zēnu stāstos viņa lēni malkoja ābolu sidru un šķirstīja žurnālus, kurus vēl nebija paspējusi izlasīt. Ik pa brīdi viņa palūkojās uz abiem jauniešiem. Gluži kā brāļi viņi darbojās ap grilu.
Margarita jutās viegli un laimīgi. Tajos brīžos, kad Agra zilās acis palūkojās viņas virzienā, viņa pasmaidīja un arī pretim saņēma sirsnīgu šī zēna smaidu. Vērojot abus zēnus, viņa piepeši nodomāja, ka viņi izskatās gaužām līdzīgi. Abiem bija zilas acis un tumši mati, ataudzēti līdzīgā frizūrā; gluži kā sarunājuši, viņi bija uzvilkuši džinsus un tumši zilus krekliņus. Miesas uzbūve gan viņiem nedaudz atšķīrās. Niks bija vairāk muskuļotāks, gluži kā Rihards jaunībā. Agris bija slaidāks un gandrīz galvastiesu garāks.
Kādā brīdī Rihards, kurš bija kādu laiku mierīgi sēdējis, malkojis alu un viņus visus novērojis, iesaucās:
„Ārprāc, ja jūs zinātu, cik jūs abi izskatāties līdzīgi! Visu rītu nevarēju saprast, ko Agris man atgādina, bet tagad, kad esat abi kopā...”
Agris kautrīgi pasmaidīja, bet Niks atteica:
„Jā, mēs zinām! Universitātē mums arī ir teikuši, ka mēs līdzināmies viens otram. Prasīja pat, vai neesam radinieki.”
„Tak` nē!” nepacietīgi attrauca Rihards. „Es nerunāju par tevi. Es domāju – Agris un Margarita.”
Pārsteigta no dzirdētā Margarita palūkojās uz Agri un arī viņš lūkojās viņā. Savukārt Niks un Rihards pētīja viņus abus. Pārsteigums un arī savāda neticība redzētajam pamazām pārņēma viņus visus. Līdzība bija acīmredzama. Sejas vaibsti, smaids un bedrītes vaigos, acis un pat deguns! Un viņi abi bija slaidi un pagara auguma.
„Zini, mīļā, ja Agris nebūtu viena vecuma ar Niku, es pat pieļautu domu, ka viņš ir tavs dēls,” neveikli iesmējās Rihards.
„Vispār jau es esmu vairāk kā mēnesi vecāks par Agri....” samulsis noteica Niks, joprojām lūkodamies gan uz savu mammu, gan draugu. Taču tūdaļ pat viņš, izkliedēdams samulsumu, kas bija iezadzies viņu vidū, jautri iesmējās un sacīja:
„Tomēr žēl, ka tu neesi mans brālis! Es būtu gribējis, lai man tāds ir!”
„Bet vai tiešām starp jums nevar būt kāda radniecība?” nerimās Rihards.
„Man nebija ne brāļu, ne māsu,” noteica Margarita, „Arī brālēnu un māsīcu nebija. Mani vecāki bija vienīgie bērni savās ģimenēs un, cik zinu, viņu vecāki – tāpat. Ja nu vienīgi ir kaut kādi n-tās pakāpes radinieki kaut kur, un ar kuriem es nekad neesmu tikusies....”
„Arī man ir līdzīgi. Biju vienīgais bērns ģimenē. No mammas puses vispār nevienu radinieku nezinu, no tēva puses – tikai to viņa brālēnu un viņa ģimeni, pie kuriem dzīvoju.”
„Dīvaina sakritība,” noteica Rihards. „No kurienes tu esi? Kur esi dzimis? Kas bija tavi vecāki?”
Bija acīmredzams, ka Rihardu ir ieinteresējusi šī situācija un viņš noteikti centīsies visu noskaidrot. Tāda nu bija viņa daba.
Agris sāka stāstīt:
„Esmu no Kuldīgas. Tur piedzimu, uzaugu un gāju vietējā skolā. Mamma tajā strādāja par apkopēju. Viņa nomira, kad man bija pieci gadi. Tēvs darbojās celtniecības jomā. Prata dažādus darbus, alkoholu nelietoja nemaz, toties pīpēja, laikam tā arī sabeidza savas plaušas. Pirms pāris gadiem viņš nomira no plaušu vēža... Neatceros, ka mamma būtu dzērusi, taču no tēva vārdiem spriežot, jaunībā viņa bijusi lielos draugos ar alkoholu, tā arī sabeidza savu veselību...”
„Kāds ir tavs uzvārds?” jautāja Margarita.
„Kārkliņš. Arī manu tēvu sauca Agris Kārkliņš.”
Margarita nopūtās, zēns nevarēja viņai būt nekāds radinieks! Viņa nekad nebija dzirdējusi ne par kādiem Kārkliņiem. Viņas pirmslaulības uzvārds bija Vilsone. Un Agris nāca no citas Latvijas puses.
„Bet, ziniet, Nika mamma, ja jums būtu tumši mati nevis gaiši, un īsi, un tāda vecmodīgāka frizūra, tad jūs būtu līdzīga manai mammai. Protams, tikai nedaudz- jūs izskatāties daudz labāk!”
Margarita ieinteresēti palūkojās Agrī, bet viņš bija sācis rakņāties pa savu somu, ko bija atstājis uz atpūtas krēsla, kad atgriezās no brauciena pa pilsētu.
„Droši vien, satiekoties dzīvajā, no līdzības nebūtu ne miņas, tomēr tieši šajā fotogrāfijā es saskatu kaut ko kopīgu...” Agris turpināja runāt, šķirstot savu piezīmju blociņu, starp kura lapām bija redzami dažādi papīri, arī pāris fotogrāfijas.
„Pirms kāda laika, vecāku atstātajās mantās es atradu šo fotogrāfiju. Viņi abi tad jau bija miruši un es neko sīkāk nevarēju uzzināt... Mamma te ir kopā ar kādu citu vīrieti. Prasīju tēta brālēnam, bet viņš neko nezināja, kaut gan… viņš arī agrāk neko daudz neinteresējās par tēta dzīvi. Nekādi draugi viņi nebija. Pat brīnos, ka pēc tēta nāves viņš piedāvāja man pajumti nevis atstāja sociālo dienestu ziņā…”
To pateicis Agris iedeva fotogrāfiju Margaritai. Sajutusi kaut kādas neizprotamas trīsas, viņa mirkli vilcinājās. Sirds sitās strauji un viņa it kā nojauta, ka tūliņ sekos kaut kas negaidīts.
Pagriezusi fotogrāfiju pret sevi, Margarita ielūkojās tajā un ieraudzīja savus vecākus... Viņa lūkojās fotogrāfijā un kā pa sapņiem atcerējās to dienu, kurā šī fotogrāfija bija tapusi.
…Tie bija pilsētiņas svētki, gadatirgus. Mamma tad vēl nebija aizrāvusies ar dzeršanu, bet tētis... Dienas sākumā viņi bija izklaidējušies trijatā, taču pēcpusdienā tēvs bija iegājis kādā bārā un tur arī palicis... jautrība bija beigusies. Taču pirms tam viņi bija griezušies karuseļos, metuši mērķī bumbiņas, ēduši saldējumu un šokolādi, līdz nonākuši pie fotogrāfa stenda. Sākumā viņi bija nofotografējušies trijatā. Taču vecajam fotogrāfam mazā Margarita bija dikti iepatikusies un viņš meitenītei bija ļāvis pašai nofotografēt savus vecākus...
Margarita apgrieza fotogrāfiju otrādi. Apakšējā stūrī bija redzams pabalējis ieraksts „1977.gada jūlijs.”...
Un šī fotogrāfija nu bija uzradusies pie Agra! Un Agris viņas māti sauca par savu mammu!...
„Kad ir tava dzimšanas diena?” tikko dzirdami viņa pavaicāja.
„5.jūnijā....”
Margaritas acis pamazām sāka aizmiglot asaras... Palēnām viss sāka noskaidroties un nostāties savās vietās... Ar plaukstas virspusi notraukusi asaras, kas lauzās uz āru, viņa aši piecēlās no krēsla.
Abi zēni bija samulsuši no redzētā, bet Rihards jau cēlās no krēsla, lai steigtos pie sievas. Ar rokas mājienu apstādinājusi viņu, Margarita, neko nesakot, gandrīz skriešus ieskrēja mājā.
„Ko es tādu izdarīju?...” Agris izklausījās nobijies.
„Kas gan bija tajā fotogrāfijā?” pie sevis klusībā nomurmināja Rihards.
„Tēt,” arī Niks izklausījās nobažījies. „Varbūt kādam no mums jāiet mammai līdz?”
„Noteikti. Tikai dosim viņai pāris minūtes laika.”
Minūtes trīs pagāja pilnīgā klusumā. Neviens no viņiem neko nespēja pateikt. Rihards un Niks acīmredzami nervozēja, bet Agris izskatījās un arī jutās nelaimīgs. Klusībā viņš jau atvadījās no draudzības ar šo ģimeni un Niku, jo pašam nesaprotot kā, tomēr bija aizvainojis Nika mammu, ja jau viņa bija aizskrējusi prom raudādama....
Brīdī, kad Rihards jau cēlās no sava krēsla, lai ietu apraudzīt Margaritu, viņa parādījās pati un ātrā solī nāca atpakaļ. Visi trīs vīrieši gluži vai saspringa, gaidot, kas notiks.
Margaritai pienākot klāt, asaru pēdas gandrīz vairs nebija redzamas. Rihards atviegloti nopūtās.
Pagriezusies pret Agri, viņa padeva atpakaļ fotogrāfiju, ko viņš bija iedevis.
„Tu man parādīji savu mammu...” Margarita iesāka runāt, bet viņai aizlūza balss.
Tā kā neviens neko neteica, tikai nogaidoši klusēja, viņa turpināja:
„...tāpēc es tev parādīšu savējo.”
To pateikusi, viņa Agrim pasniedza kādu fotogrāfiju, kuru bija atnesusi sev līdzi. Rihards un Niks neviļus nostājās blakus Agrim un viņi visi trīs lūkojās fotogrāfijās, kas bija Agrim rokās.
Tās abas bija gandrīz vienādas. Atšķirība bija tā, ka fotogrāfijā, kuru atnesa Margarita, bija redzama maza meitenīte.
„Tā ir mana mamma,” klusi sacīja Margarita. „Mans tētis, un viņiem pa vidu es...”
Niks pārsteigumā noelsa savu iemīļoto „Wow!”, bet Rihards paņēma abas bildes, lai aplūkotu tās tuvāk.
„Kā gan tas iespējams?” jautāja Agris, it kā vēl nespēdams noticēt redzētajam.
„Droši vien visus sīkumus es nevarēšu tev izskaidrot, bet esmu pārliecināta, ka mana nojauta mani nepievils. Mums abiem bija viena māte... Sešpadsmit gadu vecumā, es iepazinos ar Rihardu, es biju jauna un nepieredzējusi... un paliku stāvoklī... kad atklāju to saviem vecākiem, viņi mani izdzina no mājām... pateikdami, ka varu atgriezties tikai tad, ja atbrīvošos no bērna. Tas bija 1988.gada oktobris... Par spīti bailēm, es izvēlējos mazuli un devos pie Riharda... Kopš tās reizes savus vecākus neesmu ne redzējusi, ne satikusi... nebija arī vēlēšanās to darīt.... Nākamā gada aprīlī piedzima Niks. Tu piedzimi tā paša gada jūnijā... Tas nozīmē to, ka izdzenot mani no mājām, mana māte pati jau gandrīz mēnesi bija stāvoklī... un gaidīja tevi... Nav ne jausmas, vai tobrīd viņa pati to zināja.... Es arī nezinu, kā un kāpēc viņa nokļuva Tukumā un apprecējās otrreiz, bet zinu droši, ka arī tēvs mums abiem bija viens!... Man pat nav jāredz tas vīrietis, kuru tu uzskatīji par tēvu, lai saprastu, ka radījis tevi ir pavisam cits... ”
Kad Margarita apklusa, arī pārējie klusēja. Tie bija jaunumi, kuri savā veidā bija šokējuši katru no viņiem.
„Protams, to visu vajag pārbaudīt oficiāli, bet mana sirds jūt, ka tas, ko es teicu, ir patiesība...”
„Un kā tagad tas viss beigsies?” knapi nočukstēja Agris. Liels asaru kamols kaklā neļāva viņam runāt.
„Tagad tas viss tikai sāksies, mums vēl ir daudz kas noskaidrojams,” milzīgs saviļņojums bija pārņēmis arī Margaritu un lauzās uz āru. „Tu esi atradis savu ģimeni un mēs esam atraduši tevi... Un pat neceri, ka varēsi tikt no mums prom...”
Nu jau asaras bira viņiem abiem. Margarita pastiepa plaukstas uz Agra pusi un viņš cieši viņai piekļāvās.
„Esi sveicināts mājās, brālīt...”
