šo stāstu uzrakstīja kāds zēns. Un man tiešām patika. ^^
Normal 0 false false false MicrosoftInternetExplorer4 table.MsoNormalTable {mso-style-name:"Parasta tabula"; mso-tstyle-rowband-size:0; mso-tstyle-colband-size:0; mso-style-noshow:yes; mso-style-parent:""; mso-padding-alt:0cm 5.4pt 0cm 5.4pt; mso-para-margin:0cm; mso-para-margin-bottom:.0001pt; mso-pagination:widow-orphan; font-size:10.0pt; font-family:"Times New Roman"; mso-ansi-language:#0400; mso-fareast-language:#0400; mso-bidi-language:#0400;}
Pirmā nodaļa vai kaut kas tamlīdzīgs.
Ir pagājusi nedēļa kopš es dzīvoju šeit! Jauna māja,jauna dzīve. Es nesaku,ka vecās mājas man netrūkst. Protams,draugi,skola. Bet es esmu apmierināts,ka esmu ticis prom no vietas,kur neviens mani nenovērtē. Varbūt tās bija tikai manas iedomas,bet man likās,ka tur esmu iespiests starp milzum daudz problēmām un cilvēkiem,kas ir vairāk kā vienaldzīgi pret notiekošo. Katram pienāk tāds brīdis,kad gribas tikt prom un sākt visu no jauna.
Mani vecāki bija apmierināti,kļuvuši laimīgāki un ļoti pārņemti ar jauno mājvietu. Ik dienu,pat vairākas reizes dienā,es dzirdēju jau apnīkošo jautājumu : Tev šeit ir labi?! Es spēju izspiest tikai stulbu smaidu,lai atbrīvotos no garajiem paskaidrojumiem par savām emocijām. Lielāko daļu sava laika es pavadīju zīmējot. Mamma mēdza teikt,ka man ir talants un ka man tas esot jāturpina. Un es nenožēloju,ka tā arī dariju. Zīmējumi nav perfekti,bet tiem nav arī ne vainas.
Vakar bija mana pirmā skolas diena. Esmu pirmajā kursā,nekādas īpašas emocijas,es pat centos izlikties kluss un nemanāms,lai gan no dažiem jau protams izbēgt nevarēja. Arī jautājums : Vai esmu tevi šeit iepriekš redzējis? man jau bija apnicis,tāpēc jau pirms tā uzdošanas izmetu : Jā,esmu jauniņais! Prieks iepazīties.
Šodien ir mana otrā skolas diena. Nesaprotu kāpēc,bet mani pārņēmis neparasts uztraukums. Man likās,ka lēnām jūku prātā no šīs jocīgās sajūtas un neziņas. Un tad pusdienu starpbrīdī tas notika! Es kā parasti sēdēju uz trepēm,pie skolas un zīmēju. Tad manā acu priekšā parādijās viņš. Viņa saruna ar kādu nelikās no tām jaukākajām,jo viņš pamatīgi kliedza. Es necentos ieklausīties vārdos un turpināju zīmēt. Pēkšņi es sapratu,ka viņš ir apsēdies rokas stiepiena attālumā no manis. Es jutu to satraukumu, kas mani pārņēma no rīta,bet kurš pa dienu bija nemanot pagaisis. Viņš tur sēdēja un man bija sajūta,ka tieku spīdzināts dēļ šī klusuma, bet kāpēc gan lai viņš vēlētos uzsākt sarunu ar nepazīstamu puisi? Bet tomēr pēc brīža,kuru biju pavadījis pārdomās,es saņēmos. Uzmetis viņam vieglu skatienu es vilcinoties un nedroši jautāju : Ar tevi viss kārtībā? Tajā brīdī es nožēloju, ka to izdarīju, jo man taču vajadzēja saprast,ka viņš mani tagad neapbērs ar savām problēmām. Es novērsos un tajā brīdī dzirdēju vieglu nopūtu. Viņš uz mani pat nepaskatīdamies teica : Nē,nav! Kāpēc tas tevi vispār interesē? Un tad viņa skaistās,zilās acis vēroja mani. Viņš jautāja man,ko es īsti tur daru. Es pamatīgi apmulsu,jo necerēju no viņa saņemt nekādu reakciju. Viņš apsēdās man tuvāk un izvilka no rokām manu zīmējumu burtnīcu. Viņš izbrīnīts jautāja : Tie ir tavi zīmējumi? Es nosarku un pamāju ar galvu,nedaudz pasmaidīdams. Viņš paskatijās uz mani un iesmiedamies teica : Mani sauc Pauls. Tu vienmēr esi tik kluss? Viņa sejā bija redzams perfekts smaids. Es klusi izvilku : Nē,vispār jau nē! Viņš jautāja par ko es esmu tā apmulsis un es jutu,ka nespēju neko normālu pateikt. Noskanēja zvans. Viņš iesmējās,piecēlās,pastiepa roku un jautāja vai nākšu viņam līdzi! Es piecēlos un sekoju viņam..
Otrā.
Ir pagājuši trīs mēneši. Pietiekami ilgs laiks,lai mēs ar Paulu būtu kļuvuši par draugiem. Mēs ļoti bieži pavadījām laiku kopā un izrādijās,ka mēs mācamies arī vienā kursā, kaut gan pirmajā skolas dienā es viņu šeit nebiju manījis. Viss bija lieliski,mēs bijām tuvi un man likās,ka viņš šeit ir vienīgais cilvēks ar kuru varu justies labi. Es cerēju,ka viņš domā tāpat. Bija radusies saikne un nepārvarama vēlme būt viņa tuvumā.
Skolā bija pasākums,bet mēs izdomājām,ka tā vietā,labāk paliksim ar Paulu divatā pie viņa mājās. Mēs daudz runājām,smējāmies,darijām visādas muļķības,kuras pat būtu kauns uzskaitīt vai kādam stāstīt. Viņš sēdēja zemē,es sēdēju gultā un viņš man kaut ko stāstīja. Pēkšņi mēs kļuvām nopietni un apklusām. Mēs skatījāmies viens uz otru. Es jutu kņudoņu un novērsos.Viņš man tuvojās. Mana sirds sāka dauzīties un es nespēju uz viņu paskatīties. Viņš piecēlās kājās. Pienāca man tuvāk un pieskārās manam vaigam. Tagad man gribot-negribot bija uz viņu jāpaskatās. Viņš iesēdās man klēpī,es sastingu. Viņš iesmējās un aplika savas rociņas man apkārt,es nesapratu kas notiek,bet viss manī kliedza pēc viņa. Viņš maigi ar lūpām pieskārās manam zodam. Es aizvēru acis,taču nespēju viņam pieskarties. Man bija bail,ka šādi varētu zaudēt viņu,ja kaut kas noietu greizi. Viņš no manis atrāvās,piecēlās kājās un pēc brīža uzdeva man jautājumu : Kristiān,es esmu kaut ko smagi pārpratis? Tu neesi? Es skatijos uz savām rokām,kuras atradās man klēpī. Man likās,ka kaut kā trūkst,bet es sapratu,ja nemēģināšu,tad es sabojāšu visu jau tagad. Es pacēlu galvu un redzēju,ka Pauls ir izmisis un viņa skatiens bija skumjš. Man likās,ka viņš sev tagad pārmet šo soli,jo varbūt es no viņa nemaz neko tādu nevēlējos. Bet ja viņš zinātu,cik ļoti es tieši šo vēlējos. Es pastiepu roku un pievilku viņu sev klāt. Viņš negribīgi man ļāvās. Es piecēlos kājās,apsēdināju viņu gultā un iekāpu viņam klēpī. Viņš trīcēja. Es maigi viņu noglāstiju,viņš aizvēra acis. Es iesmējos un klusi jautāju : Nobijies? Viņš pamāja ar galvu,nosarka un aizklājis savu skaisto seju ar plaukstām iegūlās gultā. Manas rociņas maigi slīdēja pār viņa ķermeni. Viņš mani vēroja un pēc brīža mēs bijām sadevušies rokās. Viņš piecēlās sēdus,es vēl aizvien sēdēju viņam klēpī. Mūsu sejas atradās dažus centimetrus viena no otras. Es atlaidu rokas,pieskāros viņa vaigiem un ļāvos savai vēlmei viņu noskūpstīt. Viņš mani apskāva un piespieda sev cieši klāt. Es nespēju noticēt tam,kas notiek. Tam,ka es esmu šeti kopā ar viņu. Es nespēju aprakstīt sajūtas,kuras viņš manī radīja, bet tajā brīdī es sapratu,ka viņš ir mans un nebija nekādas vajadzības kaut ko sasteigt...
Trešā
Jau divas nedēļās mēs ar Paulu esam laimīgi kopā. Mēs bijām laimīgi! Vismaz sajūtas,kas bija manī,par to liecināja. Es biju aizmirsis pat savus zīmējumus,jo biju tik ļoti pārņemts ar viņu un tas jau bija kaut kas. Mēs pat skolā nespējām normāli koncentrēties notiekošajam,jo tagad sēdējām blakus viens otram un bieži vien mūsu rociņas un lūpiņas kļuva nevaldāmas un no stundas mēs vienkārši tikām izmesti. Es nespēju ne mirkli bez viņa.
Man bija nopietnas jūtas pret viņu,kas manā puncītī radīja taureņus. Es gaidīju īsto mirkli,lai atklātu viņam ,ko jūtu,bet mani māca šaubas par to vai tas nebūs par ātru. Lai gan vairāk tās varbūt bija bailes par to,ka viņš nespēs man atbildēt ar to pašu un es saņemšu atraidījumu,un es negribēju pieņemt tādu variantu,jo tad man nebūtu ne mazākās nojausmas ko iesākt. Taču šovakar mēs bijāms arunājuši tikties pie viņa un pavadīt laiku kopā. Es sevi pamatīgi sagatavoju,jo šis man bija nopietns solis un es nevienam nekad tā tieši nebiju atklājis savas jūtas. Es devos pie viņa ar pilnīgu apziņu,ka visu viņam šovakar pateikšu. Es piezvanīju pie durvīm un sāku nepacietīgi mīņāties,man tik ļoti gribējās viņu apskaut,ka pat viena minūte likās kā vesela mūžība. Atvērās durvis un es ne mirkli negaidot uzlecu viņam virsū,viņš knapi mani noturēja. Pēdējā brīdī paspēdams mani piespiest pie sienas. Viņš sāka smieties un viņa sejā bija redzams perfekts smaids. Viņš paziņoja : Mīļais,tu esi traks! Viņš mani maigi noskūpstīja. Es apķēru viņu ar kājām un turēju cieši klāt pie sevis : Tu esi vainīgs pie tā,ka es esmu kļuvis traks. Es pie sevis domāju,cik labi būtu,ja šis viss ilgtu mūžīgi.. Un jā,tas tiešām būtu labi,ja visas manas cerības nebūtu sabrukušas jau šovakar. Pēc kāda brīža viņš mani nolaida zemē. Es viņu cieši apskāvu un apjautājos,vai viss ir kārtībā. Viņš neko neatbildēja,bet es visu sapratu pēc skūpsta ko saņēmu no viņa. Es iesmējos,jo tas nostrādāja uz maniem taureņiem. Viņš bija lielisks.
Mēs gulējām gultā un runājām par pagātnes lietām. Viņš daudz uzticēja man un tik pat daudz es viņam. Tad es sapratu,ka ir īstais brīdis. Es apsēdos,mazliet tuvāk viņam. Skatijos uz viņu un paņēmu viņa plaukstu savā un vēroju mūsu sadotās rokas,novilcinot brīdi. Viņs kļuva nemierīgs un mazliet uztraucās : Kaut kas ir noticis? Tam sekoja viegls pieskāriens manam vaigs. Es saņēmos : Jā,ir! Paul,es gribu tev pateikt.. /es samulsu,viņš mani vēroja/.. es gribu tev pateikt,ka es mīlu tevi. Viņš pieliecās un noskūpstīja mani tā kā vēl nekad. Manī viss kutēja,skrēja skudriņas un ja viņš mani nebūtu turējis,es pieļauju iespēju,ka es vienkārši aizlidotu.
Tajā brīdī kāds piezvanīja pie durvīm. Pauls fiksi aizkrēja,lai durvis atvērtu. Es sēdēju laimīgs un gandarīts par sevi. Manu seju rotāja smaids,kuram pēc dažām sekundēm bija lemts pazust. Istabā ienāca kāds puisis un ironiski pasmējās. Es nesaprotu,kas notiek,tāpēc izgāju no istabas,lai sameklētu Paulu. Viņš stāvēja pie durvīm un turējo rokās manas drēbes. Vienīgais ko viņš pateica,bija : Kristiān,tev nekavējoties jāiet prom! Es pretojos,teicu,ka nekur netaisos iet un jautāju,kas notiek. Viņš atvēra durvis un izgrūda mani pa tām ārā,pēc tam nomesdams manas drēbes man pie kājām. Pirms viņš aizvēra durvis,es redzēju viņa acīs asaras. Un tajā brīdī viena notecēja arī pār manu vaigu..
Būs vēl.
Ceturtā.
Es nesaprašanā stāvēju pie viņa durvīm. Mani pārņēma jocīgas sajūtas,asaru bija tik maz,bet mani laikam bija pārņēmis šoks par tikko notikušo. Es vēlējos paskaidrojumus, bet skaidri zināju,ka tos nedabūšu. Es lēnām savācu savas mantas un devos prom. Te arī parādijās manis piesauktās asaras! Es vēlējos kaut būtu lijis,jo tad man būtu attaisnojums vecāku priekšā. Līdz mājai bija tāls ceļš, tāpēc es centos saņemties un izspiest smaidu, kaut gan neīstu un sāpju pilnu,kad iegāju mājā un sasveicinājos ar vecākiem. Es paziņoju,ka nejūtos īpaši labi un ka vēlos iet gulēt. Novēlēju labu nakti un soļoju augšā pa trepēm. Ieiedams savā istabā,es ar skaļu troksni iekritu gultā.
Nākamās pāris dienas es centos viņu sazvanīt. Protams,bezcerīgi! Viņš nerādījās skolā. Mans uztraukums pēc nedēļas pārvērtās vairāk vienaldzībā,lai gan es viņu sasodīti mīlēju. Bet tur nekas nevarēja sanākt, es biju sāpināts. Nākamajā dienā,kad bija beigusies stunda es izgāju no klases. Viņš nāca man pretī!! Manī iekšā viss sāka trakot. Es nesapratu vai tās ir dusmas vai nevaldāma vēlme skriet viņam klāt,apķert viņu.Bet lai arī kas tas bija,es nespēju uz viņu paskatīties, Ar nodurtu galvu gandrīz jau biju pagājis viņam garām,kad pēkšņi viņš mani ievilka gaitenī,kur neviena nebija. Es sabijos,jo nezināju,kas tagad notiks.Viņš man tuvojās. Es jutu,ka trīcu no bailēm. Man aizrāvās elpa vairākas reizes pēc kārtas. Es viņu cieši vēroju! Viņa plaukstas pieskārās maniem vaigiem, tās lēnām un maigi slīdēja pār manu baiļu pilno ķermeni. Es biju iespiests starp sienu un viņu,man nebija iespējas aizbēgt. Es gribēju kliegt uz viņu,bet mani apklusināja maigs skūpsts. Es atkal lidoju,bet es zināju,ka atkal nokritīšu. Es ļāvos brīdim. Tagad mani pārņēma dusmas.Viņš ar mani tikai spēlējās,bet es,muļķis būdams,tagad viņam to ļāvu. Es viņu atgrūdu,bet tajā pašā laikā gribēju pievilkt viņu sev daudz tuvāk klāt. Viņš sāka runāt un vēroja mani: Kristiān,es zinu,ka nekas nav tā,kā tam vajadzēja būt. Es varu paskaidrot! Es esmu iemīlējies tevī,lūdzu,piedod man! Es skatījos viņam acīs un vienīgais ko es spēju pateikt bija : Tev liekas,ka tu saproti? Es sāku stulbi smieties,jo jutos tik ļoti piečakarēts. Tu NEKO nesaproti un man nahuj nevajag tavus lētos paskaidrojumus. Es lēnām atmuguriski tuvojos gaiteņa galam. Šobrīd es gribēju bēgt vairāk nekā palikt. Es nedrīkstēju pieļaut brīdi,kad viņš redz to,cik ļoti man šis viss sāp. Viņš paskatijās uz mani : Ja tu tagad aiziesi,atpakaļceļa vairs nebūs. Viss būs beidzies! Es paskatijos uz viņu un teicu : Tu jau izbeidzi visu ar mani, vai tad ne? Jau tajā dienā,kad vienkārši bezjūtīgi izmeti mani no savas dzīves neko nepaskaidrojot,kaut gan tieši tad es atklāju tev to,ko tagad nožēloju. Man žēl,ka tieši tevi es mīlu. Es aizgāju. Soļi pārgāja skriešanā,man bija jātiek prom pēc iespējas ātrāk. Un ne jau tikai tagad no skolas,bet vispār no šejienes. Man bija jābrauc prom. Es atkal jutu smagumu ar kuru nespēju sadzīvot.
Piektā.
Es ieskrēju mājā!Neko skaidri nesaprazdams skrēju uz savu istabu,es vēlējos būt viens. Mana mamma to nesaprata,viņa sāka klauvēties pie manām durvīm un nelikās mierā. Pat mana skaļā bļaušanas nelīdzēja. Man bija jāpieceļas un jāatver durvis,ja negribēju,lai viņa mani nokaitina vēl vairāk.Es paziņoju,ka esmu izlēmis doties prom no šejienes. Aizbraukšu atpakaļ un tad jau gan jau kaut kā tikšu galā. Mamma īsti nesaprata iemeslu,bet viņa zināja,ka es nepaskaidrošu. Viņa jautāja : Vai es varu kaut ko darīt lietas labā? Pirmais kas man ienāca prātā bija skola: Jā,tu varētu parūpēties par to,ka es tajā skolā vairs no rītdienas nemācos,jo es jau rīt aizbraucu. Es sāku drudžaini krāmēt mantas. Viņa mani atstāja vienu.
PIenāca nakts. Es nespēju aizmigt,visu laiku domāju par Paulu. Es tik ļoti šobrīd viņu gribēju izmest no savas galvas.Es sēdēju gutā,un nakts laikā tapa trīs zīmējumi,kuros ,protams,bija viņš.
No rīta es skolā atvadijos no visiem ar ko man bija izveidojušās kaut cik draudzīgas attiecības. Izņēmu dokumentus un iedams prom aplūkoju skolu,šī ir pēdējā reize,kad es te esmu,es pie sevis nodomāju. Kad iegāju mājās,mani pie durvīm sagaidīja mamma,viņai bija smaids sejā un viņa paziņoja : Tev ir ciemiņš!
Caur mani izskrēja karstuma viļņi. Lai arī cik ļoti es cerēju,ka tā nebūs,es zināju,ka istabā mani gaida Pauls.Es iegāju istabā,stāvēju pie durvīm un prasiju: Ko tu te dari? Ko tu gribi no manis? Viņš pienāca man klāt,es atkāpos. Es negribēju viņam ļaut sev pieskarties,tas mani sāpinātu vēl vairāk un tas nedrīkstēja notikt. Lai gan man likās,ka neko labāku par būšanu kopā ar viņu,es šobrīd nespēju iedomāties. Mana sirds sāka dauzīties! Viņš mani nopietni vēroja. Es nekustējos. Viņš paņēma manu roku un vilka sev līdzi. Viņš mani iegrūda gultā un paziņoja: Ja tu gribi aizbraukt,tad ļauj man no tevis vismaz pienācīgi atvadīties! Viņa sejā bija redzams tas perfektais smaids. Viņš uzgūlās man virsū,viņa rokas mani maigi glāstīja. Man pāri skrēja skudriņas. Es viņam ļāvos,ar cerībām,ka pēc tam šo smagi nenožēlošu. Un tad tas notika! Mēs bijām tik tuvu viens otram kā vēl nekad nebijām bijuši. Ideālas sajūtas. Viņa lūpas bija piespiedušās manējām,viņa rociņas bija nevaldāmas. Es jutu mīlestību,kas bija tuva,bet neaizsniedzama vienlaicīgi. Es sapratu,ka mīlu viņu.
Mēs gulējām kādu brīdi klusumā. Es sāku knosīties. Manas domas atgriezās tajā vakarā,kad viņš mani izgrūda no savas mājas. Es nevēlējos neko jautāt,jo necerēju izspiest no viņa kaut kādus paskaidrojumus,jo biju gandrīz pārliecināts,ka tos nedabūšu. Tam arī nebūtu jēgas,jo es taisijos braukt prom,lai gan tagad es par to mazliet šaubijos. No tā arī man bija visvairāk bail,par šīm šaubām,jo iepriekšējā vakarā es sev apsolīju,ka nekas man neliks mainīt domas. Tas nedrīkstēj notiks. Viņš uz mani paskatijās un jautāja: Tu domā par to,kas notika? Tajā vakarā? Viņš piecēlās un sāka ģērbties. Es negribēju viņu laist,bet likt palikt es arī neuzdrošinājos.Viņš sāka: Kristiān,man tu kaut ko nozīmē,man šis viss nozīmē daudz,bet.. tas,tajā vakarā,bija mans puisis. Es nopūtos,jo pats to jau biju skaidri sapratis. Viņš gribēja turpināt,bet es vairs negribēju neko dzirdēt,un to viņš saprata pēc manas sejas izteiksmes. Pirms viņš aizgāja,viņš klusi,bet pārliecinoši noteica: Tu vari censties,bet tu zini,ka mani nekad neaizmirsīsi! Varbūt viņam bija taisnība,varbūt es nespēju dzīvot bez viņa.
Tajā vakarā es aizbraucu un es necerēju viņu vēl jebkad satikt.
Sestā.
Bija pagājis pusgads! Nevarētu teikt,ka tas bija satriecošs,bet nebija arī galīgi garām.Jo patiesībā jau nekas traks nebija noticis! Es pat biju sapratis,ka ar Paulu tā nemaz īsti neesmu bijis kopā,jo visu laiku bija muļķīgas lietas,kas mūs izšķir. Un man nebija sajūtas,ka mēs turamies kopā tik ļoti,lai tiktu ar visu galā kopīgi. Pie tā bija daudz jāpiestrādā un es skaidri zināju,ka mēs ar Paulu to nedarījām. Manā dzīvē nekas īpaši nebija mainijies. Es biju veco draugu sabiedrībā un arī no Paula zaudējuma es biju jau gandrīz atguvies. Lai gan es nenoliegšu,ka viņu joprojām nespēju pārstāt mīlēt un gribēt. Biju mēģinājis uzsākt citas attiecības,taču neveiksmīgi. Tāpēc es nolēmu,ka atlikšu to uz vēlāku laiku un no sākuma tikšu galā pats ar sevi.
Es nolēmu,ka vajadzētu apciemot vecākus,jo līdz šim bijām tikai sazvanījušies un es jutos tā ,it kā viņus būtu atstājis novārtā. Ilgu laiku tā arī iespējams bija,jo viņi atradās tur,kur man negribējās būt. Tāpēc vismaz līdz savai dzimšanas dienai,kas bija pēc dažām dienām,man vajadzēja sevi veltīt viņiem. Man gan īpaši negribējās uz turieni doties,jo varbūtība,ka satikšu Paulu pastāvēja,un par cik mēs pēc tās reizes manā istabā nebijām kontaktējušies vispār,tas varētu būt mazliet jocīgi,satikt viņu pēc tik ilga laika. Kaut gan es ilgojos pēc viņa. Es ilgojos pēc tuvības ar viņu. Pēc viņa perfektā smaida un skaisti zilajām acīs,kas vienmēr mani uzmanīgi nopētija un sekoja līdzi katrai manai kustībai. Viņš bija mazliet garāks par mani,viņam bija tumši brūni,pagari mati. Viņš vienmēr bija perfekti saģērbies,kaut gan mazliet viņš izskatijās pēc sliktā puiša. Viņš bija neatkārtojami skaists,un es nešaubijos,ka viņš atbilda manam puiša ideālam. Pēdējā laika zīmējumos figurēja tikai viņš,es pat biju sācis sapņot par viņu. Bet šo visu es norakstīju uz trūkuma rēķina,lai sev nebūtu jāpārmet pēc tam stulbā ilgošanās pēc viņa. Varbūt es viņu nemaz nemīlēju! Varbūt tā bija tikai aizraušanās,no kuras nespēju atgūties. Iespējams mēs pat spētu uzturēt draudzīgas attiecības viens ar otru,ja mēs abi to vēlētos. Tas tomēr varēja būt daudz labāk nekā vienkārši nekas. Tā bija varbūtība,bet tomēr mīlestība. Nevienam šeit par Paulu nebiju stāstijis.Par iemeslu kāpēc atgriezos es izmantoju trūkumu pēc vecajiem draugiem un mājām.
Es pamodos ar uztraukumu! Šodien es braucu pie vecākiem. Mani pārņēma liela vēlme speciāli,bet tomēr netīšām satikt Paulu. Mamma mani sagaidīja ar plaši atvērtām rokām,protams asarām un visiem tiem tekstiem cik liels es esmu izaudzis un tā tālāk,taču patiesībā es nebiju mainijies vispār. Es jutu lielu prieku un pozitīvismu par manis ierašanos un viss tas,ko mamma man bija sagatavojusi normālos apstākļos pietiktu veselai nedēļai.
Kad biju mazliet iedzīvojies un pieradis pie šejienes,es izlēmu ka varētu iziet ārā. Dīvaini,bet kad dzīvoju šeit man tam nebija atlicis laika. Es aizgāju līdz skolai. Es domās izskrēju cauri visam šeit piedzīvotajam. Es smaidīdams apsēdos uz trepēm,kur parasti mēdzu sēdēt. Šī bija vieta,kur pirmo reizi es satiku Paulu. Šai vietai bja īpaša un neatņemama nozīmē. Kādu laiku tur sēdēdams,es aiz muguras dzirdēju kādu pazīstamu balsi un jautājumu : Ar tevi viss kārtībā? Pauls iesmējās: Atceries? Tas bija jautājums,ko tu man pirmo reizi uzdevi. Viņš ar mani sasveicinājās un smaidijā: Es zināju,ka tu atbrauksi un nešaubīgi šī bija pirmā vieta manā sarakstā,kur tevi meklēt. Es piecēlos,taču klusēju. Es biju tik ļoti apburts ar viņu,ka pat nepamaniju to,ka viņš jau stāv man blakus. Es pasmaidiju un automātiski atpletu rociņas,lai varētu viņu cieši samīļot. Viņš mani saspieda un pacēla gaisā: Tik labi tevi atkal satikt! Es iesmējos: Ir jau arī pagājis laiciņš! Tev taču manis pietrūka vai ne? Viņš kļuva nopietns,nolika mani zemē un satvēra manu plaukstu: Tu pat nespēj iedomāties cik ļoti!
Septītā.
Dienas,kuras es biju ieplānojis pavadīt ar vecākiem es pavadīju ar Paulu. Nu patiesībā jau dienas,kuras es biju ieplānojis pavadīt ar Paulu, es arī pavadīju ar Paulu. Jau nespēju iedomāties braukšanu prom,pirms nebūtu saticis viņu kaut vienu reizi. Tas nenozīmēja,ka mums bija stundām ilgi jārunā un jāpavada laiks kopā. Man būtu pieticis ar dažu minūšu ilgu skatienu uz viņu,lai es atcerētos visu labo un skaisto,kas mums abiem ir bijis. Jā,tieši tā. Es atmiņās par viņu turēju tikai labo,un slikto vienkārši aizmetu,jo atceroties to tā būtu tikai sevis lieka sāpināšana.
Viņš man apsolīja,ka parādīs šejienes lieliskāko vietu ar skaistu skatu uz visu pilsētu. Skats bija skaists,bet es nespēju pārstāt savā galvā pārcilāt domas par viņu un kaut mazliet šo visu novērtēt. Man gribējās viņu apķert un vairs nelaist vaļā,bezmaz vai brutāli sasiet. Bet tas būtu savtīgi no manas puses. Un man jau arī nebija nemaz tādu tiesību. Man bija sajūta,ka viss ir takā dienā,kad iepazināmies. Kad viss apkārt likās tik mazsvarīgs un kā tad,kad man eksistēja tikai viņš. Tas viss bija tā,kā es būtu gribējis,tikai bez šī laika posma,kurā mēs bijām šķirti. Tas mums daudz ko atņēma,bet iespējams arī vairāk satuvināja. Mums bija liels attālums un varbūt viņam tieši tāpat kā man vienkārši ne par ko nedomājot reizēm gribējās traukties uz šejieni un viņu sameklēt.
Taču man vajadzēja zināt,kas būs tālāk. Un ja es Paulam šo nejautāšu,tad es nekad to arī neuzzināšu,jo man nebija sajūtas,ka vinš pats tagad ar mani censtos kaut ko nokārtot. Es apsēdos viņam blakus un vēroju viņu. Viņš novērsās ,jo saprata ko es no viņa vēlos : Paul,tu no manis neizbēgsi mūžīgi. Tu mani pazīsti,es esmu spītīgs un vienmēr cenšos panākt savu. Mums būs jārunā. Un es gribu zināt,kas būs ar mums turpmāk. Viņš iesmējās: Ir tādi mēs? Tu esi aizmirsis,ka man ir puisis. Es strauji piecēlos ar sašutuma pilnu seju,bet viņš turpināja : Taču man ir jūtas arī pret tevi. Un ja tu man dosi laiku un gaidīsi mani,es apsolu,ka padomāšu. Es nenoturējos : PADOMĀSI? Es gribēju kliegt un dusmās sist viņam. Es biju izmisis. Viņš nevienā brīdī nesolīja būt ar mani,bet tikai par to padomāt. Pēc visa,kas starp mums noticis: Tu vispār saproti ko tu runā? Tu vēl aizvien esi ar viņu,bet,piemēram,šobrīd te sēdi ar mani un izliecies,ka nekas nav noticis? Viņš klusi teica: Kristiān,nomierinies! Es skaļi bļāvu: NOMIERINIES? Es esmu mierīgs. Negribi kaut ko man paskaidrot varbūt? Viņš skatījās uz mani: Gribu,bet ja tu ārdīsies tad man tas neizdosies. Es apsēdos,bet ne blakus viņam,es biju pārāk dusmīgs. Viņš nodūris galvu,sāka runāt: Tu nezini kādas man ar viņu ir attiecības. Mēs bieži strīdamies. Viņš bieži vien vienkārši aizbrauc prom uz vairākām dienām un nedod par sevi nekādas ziņas. Tad viņš pēkšņi ierodas pie manis un es nespēju viņam pretoties,vai viņu atraidīt. Es nevaru atrast neko,kas liktu man atteikties no šīm attiecībām. Mēs esam kopā vairāk kā gadu,es daudz esmu ieguldījis šajā visā. Tas nav tik vienkārši kā tu iedomājies. Es mīlu viņu un viņš mīl mani,es zinu,ka viņš negrib mani tik ļoti sāpināt. Es sāku stulbi smieties,man vairs nevienu vārdu,kas nāca no viņa negribējās dzirdēt : Tad ko tev nahuj no manis vajag? Nevari paturēt,bet palaist arī nevari? Paul,es tā nevaru. Es neļaušu tev sevi izmantot. Es gāju prom un viņš vienkārši sēdēja un noskatijās. Es pagriezos,jo mani māca ziņkāre: Tu tagad man ļauj tā vienkārši aiziet? Viņš sāka smieties un nāca man tuvāk: Nē,neļauju. Es vienkārši zināju,ka tu nekur netaisies iet. Un kā tu pats redzi,tu šobrīd stāvi. Es nikni paskatījos: Bet ja es tiešām ietu? Tu neapturētu? Viņš uzlika rokas uz maniem pleciņiem: Tiešām iesi,ja? Viņa perfektais smaids lika man atmaigt. Es sašutis izmetu: Paul,es tevi ienīstu. Viņu pārņēma smieklu lēkme: Es tevi arī,mīļais! ļoti. Un viņš mani noskūpstīja.
Astotā
Nākamajā rītā es pamodos. Es jutu,ka man ir slinkums celties. Es pārdomāju visu,kas ir noticis līdz šim un sapratu,ka nedrīkstu sacerēties. Tas bija grūti un tajā pašā laikā sāpīgi,bet man bija jāpieņem tas,ka man nav garantijas par to,ka Pauls simtprocentīgi būs mans. Es pārdomāju visas skaistās lietas,kas man bijušas ar viņu. Sliktās es centos ignorēt,lai tās nenomāktu skaistās,kas man bija tik īpašas. Es tik ļoti viņu vēlējos sev.
Kaut kur tepat bija jābūt Paulam,jo gultā viņa nebija un cik atceros mēs vakar vakarā atbraucām pie viņa. Pēc brīža viņš ienāca istabā,es izlikos,ka guļu. Viņš palīda zem segas un centās mani mīļi pamodiņāt ar bučiņām. Es centos saņemties un neko neizrādīt. Viņš nobučoja manu kaklu,vaigus un lūpiņas. Es neizrādiju nekādu reakciju. Viņš zināja,ka es patiesībā neguļu un es jutu,ka viņš smaida. Viņa rociņas un lūpiņas kļuva nevaldāmas. Viņš lēnām slīdēja pa manu vēderiņu ar vien zemāk un zemāk. Es vairs nespēju neko neizrādīt un,klusi iesmiedamies,teicu: Turpini! Viņš izlīda no segas un teica: Ja jau tu vairs neguli,tad jau nevajag. Viņš mani nobučoja. Es uzmetu lūpiņu un apvainojos. Viņš uztaisija savu perfekto smaidu un piespiedās man klāt. Es paziņoju,ka vēlos padzerties. Izkļuvu no viņa apskāvieniem,izkāpu no gultas,uzvilku bikses un jautāju vai viņš nāks man līdzi. Viņš piecēlās un paņēma manu rociņu,vilkdams sev līdzi. Kad mēs iegājām virtuvē viņš mani atlaida,es apsēdos uz galda un viņu vēroju. Man uznāca vēlme viņam pieskarties. Es nokāpu no galda un piegāju viņam klāt no mugurpuses. Apliku viņam apkārt rociņas un piespiedos klāt,un nobučoju pleciņu. Viņš iesmējās. Mana roka no viņa vēdera noslīdēja līdz viņam bikšu priekšai,es lēnām to noglāstiju. Manas lūpiņas maigi pieskārās viņa kaklam. Viņš aizvēra acis,satvēra manu plaukstu un vilka klusu:mm. Viņš pagriezās pret mani un kaislīgi noskūpstīja. Viņš mani stūma uz galda pusi,es lēnām atkāpos,viņš turpināja man sniegt skūpstus un attaisija manas bikses. Mēs nonācām līdz galdam,viņš atrāvās un skatīdamies uz mani teica: Es mīlu tevi! Es paskatijos uz viņu,apķēru viņa kaklu un klusi čukstēju: Ņem mani! Tam sekoja skūpsts. Viņš novilka manas bikses,uzsēdināja mani uz galda un glāstija mani. Es lēnām kļuvu traks no vēlmes pēc viņa,es ieslidināju rokas viņa matos un skūpstīju viņu. Viņš mani padarīja traku,viņa rokas slīdēja zemāk par manu jostas vietu. Viņš mani izģērba pilnībā. Tad arī es attaisiju viņa bikses un novilku visu lieko. Viņš pienāca man tuvāk,es apķēru viņu ar kājām un kādu brīdi mēs veltījam skūpstiem. Viņš lika man apgulties uz galda,es ļāvos viņam. Viņš sniedza man baudu,es spēju tikai klusi elsot un koncentrēties tikai viņam un sajūtām,kuras vinš manī radīja. Viņš man jautāja vai esmu gatavs nokļūt paradīzē,es nespēju neko pateikt,es biju uzkurināts un centos viņu tik labi noskūpstīt,lai viņš visu saprastu. Mēs bijām viens vesels,viņš sāka visu ļoti lēni un uzmanīgi,es satvēru viņa plaukstas un ar tām glāstiju sevi. Viņš palielināja tempu,es viņu pilnībā izbaudīju,mana elpa bija saraustīta. Kad viss notika ļoti ātri un uzstājīgi,mēs pamanijām,ka galds kustas ar mums. Mēs apstājāmies,nedaudz iesmējāmies un atkal sniedzām skūpstus viens otram. Tad mēs turpinājām,es saķēru galdu un piespiedos viņam ciešāk. Viņa rokas slīdēja pār manu labsajūtas pilno ķermeni. Pavisam drīz mēs bijām galā,sajūta bija neaprakstāma,kādu brīdi mēs vienkārši ļāvāmies tām un apķērām viens otru. Kad bijām spējīgi kaut ko normāli saprast,mēs aizskrējām uz istabu un ielecām gultā. Apgūlāmies,apsedzāmies un apķērāmies. Mēs tā arī laikam aizmigām,taču mūs pamodināja diezgan skaļš troksnis. Istabā ienāca viņa puisis: Man likās,ka tu teici,ka tev ar viņu nekas nav un ka tu tikai mazliet ar viņu paspēlējies,jo tev pietrūka manis? Pauls bija apstulbis un es negribēju ticēt tikko dzirdētajiem vārdiem. Viņš turpināja: Man jūs atstāt divatā,lai varat vēl pamīcīties vai ,Kristiān,nebūtu par daudz prasīts,ja tu vienkārši aizvāktos,pirms neesmu tevi brutāli izmetis? Pauls ierunājās: Liec mieru Kristiānam,viņam ar šo nav nekāda sakara!
Viņa puisis pārliecinoši izmetaViņam ar manis krāpšanu nav nekāda sakara?Paul,ko tu tur murgo? Pats lieliski zini,ko teici par viņu,man negribētos to tagad teikt skaļi,tāpēc varbūt pats viņu izmetīsi? Es spēju uz šo visu tikai stulbi noskatīties. Es negribīgi piecēlos no gultas un ātri saģērbos. Arī Pauls darīja to pašu. Istabā valdīja klusums,līdz to izjauca Paula puiša ārdīšanās un kliegšana. Viņš iesita Paulam,es centos viņu aizstāvēt,bet tas viss aprobežojās ar sitienu man. Es brīdī stāvēju un tad it kā atjēdzos,viss bija neskaidrs,man bija slikti. Es ne īpaši stabili gāju uz durvju pusi,es gribēju tikt prom,man vajadzēja svaigu gaidu. Es paskatijos uz Paulu,es redzēju,ka viņš mani sauc,viss kļuva neskaidrs. Es aizvēru acis un jutu,ka krītu.
Devītā
Pēc dažām minūtēm es atjēdzos. Es lēni vēru vaļā acis,pie sevis domādams,kā šo visu paskaidrot. Es zināju,kas ar mani notika un kāpēc tas notika,taču negribēju,lai to zin vēl kāds,vēl jo mazāk Pauls. Es vēl nebiju tam gatavs. Manas acis atvērās pavisam,bija gaišs un jau pāris sekunžu laikā es savā acupriekšā ieraudziju Paulu. Šādu viņu es vēl nebiju redzējis,viņa acīs bija manāms uztraukums sajaukumā ar vainas apziņu. Viņš mani piecēla un pievilka pie sevis. Es jutu viņa siltās plaukstas. Bija tik labi,taču tajā brīdī es atcerējos,kas bija noticis. Es apskatijos apkārt! To ko negribēju ieraudzīt,es arī neieraudzīju. Pauls klusi čukstēja: Neuztraucies,viņa te nav. Kā tu jūties? Es pasmaidiju un klusēju,man nebija atbildes uz šo jautājumu. Pauls kļuva nemierīgs: Es tevi vedīšu uz slimnīcu. Es teicu,ka nevēlos nekur braukt: Ar mani viss kārtībā,Paul,tā gadās taču. Viņš kļuva puslīdz dusmīgs un viņa uztraukums darīja savu: Tu iekāpsi mašīnā labprātīgi vai arī es tevi ar varu aizvedīšu,bet uz slimnīcu tu brauksi. Saprati? Viņš uz mani dusmīgi paskatijās,un man aizrāvās elpa. Lai gan šis nebija nekas labs,bet man patika veids kā viņš par mani uztraucās. Es,protams,piecēlos un paziņoju,ka nav vajadzīga vardarbība,un lai arī kā,citas iespējas man tāpat nebija.
Mašīnā Paula uztraukums bija palielinājies. Valdīja klusums,es viņu vēroju. Es nesapratu,kas notiek viņa galvā,bet viņš bija tik nopietns,ka man palika bail. Es satvēru viņa roku. Viņš uz mani paskatījās: Ar tevi tā notiek bieži? Vai arī tam ir kāds sakars ar to,kas notika? Viņa balss mazliet trīcēja. Mani pārņēma vēlme viņu apskaut,taču šādā stāvoklī tas nebija iespējams un man atlika vienīgi saspiest ciešāk viņa plaukstu: Ir bijušas dažas reizes,bet tas nav nekas nopietns.Tici man! Es pārdomāju vārdus,kurus tikko pateicu. Man likās,ka viņš varēja pēc tiem saprast,ka kaut kas nav kārtibā,taču es necentos neko izrādīt,lai viņš nejustu manu satraukumu. Šiem vārdiem bija tikai viens mērķis - nomierināt Paulu,kaut mazliet.
Mēs bijām galapunktā. Pirms Pauls izkāpa no mašīnas,viņš man veltīja skumju skatienu. Arī es kāpu ārā,taču mani apstādināja Paula skatiens. Nu jau es jutos pārāk aprūpēts,kā bērns. Ar mani taču viss bija kārtībā. Viņš pienāca pie manis: Tu esi drošs,ka vari iet pats? Es caur smiekliem jautāju viņam: Tu gribi mani nest? Šis tiešām bija ļoti muļķīgi un pārspīlēti. Viņš nopietni uz mani paskatijās:Man smiekli vairs nenāk. Arī es kļuvu nopiers un izkāpu no mašīnas. Viņš mani apķēra un mēs iegājām slimnīcas telpās,es izdarīju visu nepieciešamo,lai noskaidrotu,kas noticis un pēc tā visa,es drīkstēju doties mājās,taču man bija jāsagaida ārsts,lai ar viņu aprunātos.
Es biju nemierīgs,jo man negribējās,lai Pauls kaut ko zin šajā sakarā. Mēs sēdējām uzgaidāmajā telpā. Pauls drudžaini staigāja no viena gala uz otru un tā vairākas reizes pēc kārtas. Tas mani uzjautrināja,taču es centos nespieties,jo neizskatijās,ka Paula situāciju tas uzlabotu. Es sekoju līdzi viņa kustībām un tad lai novilcinātu laiku,teicu: Nomierinies un apsēdies! Ar mani viss ir kārtībā. Labāk pastāsti,ko nozīmēja tā frāze: tu taču teici,ka ar viņu tikai mazliet pasēlējies,jo tev pietrūka manis? Pauls apstājās,viņš skatijās garām man un pēc brīža pievērsa skatienu arī man: Šis nav īstais brīdis,lai par to runātu,tagad mums ir svarīgākas lietas par ko uztraukties. Es nopūtos un nodūru galvu: Tātad tā bija taisnība. Skaidrs! Viņš notupās pie maniem ceļiem: Kristiān,lūdzu saproti mani. Man vajag laiku. Un ko galu galā tu gribēji,lai es viņam saku? Tajā brīdī pie mums atnāca ārsts,es atviegloti nopūtos,jo negribēju turpināt šo sarunu ar Paulu. Es pievērsos ārstam. Viņš jautāja man vai es esmu informēts par savu veselības stāvokli. Es apskatijos uz Paulu un pamāju ar galvu,taču Paula klātbūtnē es negribēju apspriest detaļas,tāpēc mēs atstājām Paulu vienu un devāmies mierīgi aprunāties. Pirms es aizgāju,es pamaniju Paula jocīgo sejas izteiksmi,taču es biju mazliet apvainojies,lai tagad kaut ko paskaidrotu par notiekošo.
Kad viss bija noskaidrots,es devos atpakaļ pie Paula. Viņš mani ieraudzīdams,vienkārši noplātija rokas un izmeta: Super,Kristiān. Tu kaut ko slēp no manis? Tiešām forši. Un vēl pie tam liec man neuztraukties. Kā,lai es to izdaru,ja viss ,kas te notiek ir sasodīti slepeni,ka pat es nevaru to zināt? Tev ir kādas idejas? Es skatijos uz viņu neizpratnē: Tu man tagad kaut ko pārmet? Mēs neesam normāli runājuši pusgadu un viss ko tu tagad ari izdarīt,ir pārmest,man to,ka kaut ko nezini? Lieliski! Bet ja godīgi,tad zini? Tu par mani pilnīgi neko nezini! Tāpēc,ka tev jau nekad nav laika man. Es pagriezos un gāju prom. Tajā brīdī,es sapratu,ka mazliet pārcentos un gribēju kaut ko labot,bet es to neizdarīju. Pauls nemēģināja mani apstādināt. Un tā varbūt bija labāk,jo es tāpat būtu gribējis iet prom.
Mēs atkal nerunājām dažas dienas. Es jau pat vairs par šo neuztraucos,tā man bija jau kā pierasta lieta. Vienmēr pēc strīda,bija nerunāšanas periods. Nekad nevarēja zināt,cik tas būs ilgs. Bet domas par sajūtām,kas bija salabšanas bridī,ļāva man šo visu izturēt. Pienāca mana dzimšanas diena. Neko īpašu tās svinēšanai es neieplānoju,man nebija ne vēlmes,ne iespējas uzrīkot kaut ko iespaidīgu. Es mazliet veltīju sevi vecākiem,un tad izlēmu sēdēt ārā. Man bija daudz laika pārdomām. Man uznāca vēlme kaut ko uzzimēt,taču mana iedvesma bija kaut kur aizklīdusi. Viss likās briesmīgs,nevajagdzīgs un metams prom. Es nožēloju,ka atbraucu. Es tikai pats sevi arvien vairāk sāpināju attiecībā uz Paulu. Taču es nespēju atrast neko,kas mazinātu manu nepārvaramo vēlmi pēc viņa. Es tik ļoti vēlējos viņu šeit,blakus man. Manā dzimšanas dienā,par kuru,viņš drošvien tāpat neko nezināja. Es biju ar viņu tik ļoti aizrāvies,ka dzirdēju viņa balsi. Viņš mani sauca.
Desmitā.
Es dzirdēju viņa balsi pārāk skaidri,lai tās būtu vienkārši manas domas. Pie tam,lai arī cik muļķīgi tas būtu,es ar savām domām nespēju kontrolēt viņa izteiktos vārdus,kā tas ir parasti. Tāpēc es atvēru acis un apskatijos apkārt. Viņš tiešām tur stāvēja. Es nezināju,kā viņš šeit nokļuva un kāpēc viņš šeit bija,bet vienīgais,kas mani patiešām interesēja,bija tas,ka viņš te ir. Es biju laimīgs! Es,protams,centos to neizrādīt,kaut gan mana sirds trakoja un smaidu no sejas nebija iespējams noslēpt. Es labprāt mestos viņam virsū,ar ciešiem apskāvieniem un mīļām bučām,kas viņu nogāztu no kājām,bet pēc mūsu pēdējās sarunas,tas vairs nelikās īsti piemēroti. Tāpēc es nolēmu to atstāt uz vēlāku laiku,lai gan šī mīcīšanās uz vietas un stomīšanās,man nepatika,jo es lieliski zināju,ka to gribam mēs abi. Ar viņu kopā esot man likās,ka tikai ar skūpstiem es spēju viņam izstāstīt,ko jūtu,jo vārdi man likās pārāk nepiemēroti un par parastu salīdzinājumā ar manām jūtām.
Viņš stāvēja uz vietas un mazliet mīņājās,viņa skatiens bija pievērsts man. Tas sekoja katrai manai kustībai un sejas izteiksmei. Es vairs ilgāk nenocietos,piecēlos un devos pie viņa,lai sasveicinātos. Šī bija visvēsākā no visām! Nebija ne apskāvienu,ne buču. Par spīti tam,ka mēs bijām tik tuvu viens otram. Atlika tikai pastiept roku uz priekšu un viss būtu noticis,bet kaut kas mani atturēja. Es jautāju viņam,ko viņš te dara. Mans tonis īsti neatbilda tam,kā es to gribēju jautāt. Tas vairāk izklausijās pēc vēlmes,lai viņš aizvāktos,tāpēc es apmulsu un novērsos. No viņa es nesagaidīju nekādu reakciju. Viņš bija ļoti nopietns un es ar lielām cerībām gaidīju brīdi,kad mēs beidzot normāli parunāsim. Viņa skatiens ne mirkli no manis nenovērsās,viņa lūpas klusēja,desmit minūšu laikā es no viņa neizdzirdēju ne mazāko skaņu,līdz beidzot viņš iesāka: Apsēdīsimies? Mums nopietni jāparunā! Es pamāju ar galvu un mēs gājām apsēsties. Viņš apsēdās man pretī,taču viņa seja nemaz nebija mainījusies,tā vēl aizvien bija tik nopietna kā vēl nekad. Tas bija mazliet biedējoši. Viņš mazliet uztraukti,taču lēni un kārtīgi izrunājot katru vārdu,sāka: Kristiān,tu zini,ka neesi man vienaldzīgs. Man ir bijis daudz laika pārdomām. Patiesībā,viss tas laiks,ko mēs pavadam nerunājot,ko es pavadu bez tevis ir veltīts domām tikai un vienīgi par tevi. Es zinu,ka viss šis ir ļoti sarežģīti,un es gribētu ,lai ir vieglāk,taču tam ir vajadzigs laiks. Bet es esmu pilnīgi pārliecināts par to,ka kopā mēs tiksim galā. Es viņu pārtraucu ar jautājumu: Ir tādi mēs? Runāšanas laikā viņa skatiens no manis bija novērsies,un drošvien būtu arī grūti runāt,ja visu laiku skatiens būtu pievērsts man,taču viņš uz mani atkal paskatijās un pārliecinoši teica: Jā,ir! Es gribu tevi sev blakus katru minūti,ar katru nolādēto sekundi bez tevis ar vien trakāk un ar tevi arvien ātrāk. Es vairs nevaru būt bez tevis. Viņš turpināja.. Tur vēl bija tik daudz skaistu vārdu,taču es nespēju ieklausīties. Es uz viņu sapņaini skatijos un nespēju apslēpt smaidu,ja viņš redzētu manu seju,tas man liktu nosarkt. Bet man bija vienalga,viņš te bija ar mani un šis viss bija domāts tieši man. Laiks paskrēja nemanot,es brīnijos,ka beidzot mēs spējām tik nopietni parunāt. Es gandrīz nepiebildu nevienu vārdu un tikai klausījos viņā. Viņš pilnībā atklājās man,izlika savas domas un emocijas.Tas viss nāca no sirds. Es juku prātā no viņa vārdiem,tie cēla mani gaisā un ar katru viņa izteikto vārdu es jutos viņam daudz tuvāk.Viņš lika man aizmirsties un izbaudīt katru mirkli.
Pēkšņi viņš piecēlās: Tev šodien ir dzimšanas diena,vai ne? Es pasmaidīju un mani vaigi kļuva mazliet sārti. Viņš turpināja: Es ilgi domāju kāda būtu tev vispiemērotāka dāvana. Un tad es sapratu,ko es spēju tev uzdāvināt un man likās,ka tas varētu būt tieši tas,ko tu vēlies visvairāk. Es nepacietīgi gaidīju,kad beidzot uzzināšu,kas tas ir. Man nebija ne mazākās nojausmas,un es jutu satraukumu. Viņš skatījās uz mani un pastiepās pēc manas plaukstas. Viņš to satvēra un notupās pie manis: Mīļais,es tev dāvinu savu mīlestību saujā. Viņš maigi pieskārās manai plaukstai un tad to cieši aizspieda. Es apjuku! Man trūka vārdu. Tā bija visneparastākā un tajā pašā laikā vislieliskākā dāvana,kuru es jebkad biju saņēmis. Es metos viņam virsū,traki skūsptiju viņu. Viņš nespēja valdīt smieklus,es nespēju valdīt sajūsmu. Mēs nogāzāmies zemē. Tas bija neatkārtojmas brīdis,es jutos piepildīts. Es nepārtraukti čukstēju,ka mīlu viņu un beigās tā izvērtās par spēlīti. Pēc katra izteiktā: es tevi mīlu!,sekoja maigs skūpsts. Viņš lūdza man palikt šeit uz visiem laikiem,lai mēs vienmēr varam būt kopā un es piekrītoši māju ar galvu.
Taču pēc brīža viņam bija jāiet. Man negribējās viņu laist,tāpēc es centos šo brīdi novilkt pēc iespējas ilgāku. Taču viņš teica,ka tas ir ļoti svarīgi un ka viņam kaut kas ir jānokārto. Es negribīgi piecēlos un ļāvu viņam iet. Mēs atvadījāmies,taču atvadas gan es drīkstēju ievilkt. Viņš apsolija,ka vēlāk man piezvanīs.
Es ļoti gaidīju,taču viņš to neizdarīja. Mani pārņēma šaubas.
Vienpadsmitā
Es atvēru acis. Tas skaitijās,ka es pamodos,bet nezinu vai to var nosaukt par pamošanos,ja neesmu gulējis vispār. Es jutos ļoti noguris,manas acis lipa ciet,taču uztraukums dēļ Paula neļāva man mierīgi aizmigt. Man viņš bija jāsatiek un pēc iespējas ātrāk. Man bija jāuzzin,kas ir noticis. Mans uztraukums kļuva arvien lielāks,es piecēlos un sāku nemierīgi staigāt apkārt pa māju ar neveiksmīgiem mēģinājumiem sazvanīt Paulu. Taču tad kāds piezvanīja pie durvīm. Es ar lielām cerībām skrēju lejā pa trepēm,lai durvis atvērtu. Viņš tur tiešām stāvēja,es atviegloti nopūtos,taču Pauls neizrādija nekadu vainas apziņu par manis uztraukšanu. Es viņu ievilku iekšā un pagrūdu uz priekš,jautādams: Kāpēc tu man nepiezvanīji? Tu taču apsolīji un es uztraucos. Viņš līda man klāt,mēģināja mani sabučot un samīļot,tā it kā nekas nebūtu noticis. Es sāku plātīties ar rokām un pretojos viņam,līdz viņš apstājās. Es visu laiku atkārtoju,ka vēlos zināt,kas notiek. Man likās,ka jautājums līdz viņam nemaz neaiziet. Viņš tikai stulbi smaidīja un aizbildinājās ar nevēlēšanos traucēt manu miedziņu. Es mazliet pabļaustijos dēļ tā,ka miedziņa man tāpat nebija,taču tad sāku smieties. Es biju pārāk noguris,lai uz viņu dusmotos.
Es vilku viņu augšā pa trepēm līdzi sev uz manu istabu un paziņoju,ka viņš man ir parādā saldu miedziņu,tāpēc tagad mēs abi kopā dosimies gulēt. Viņš bēdīgi jautāja: Miedziņš tev ir svarīgāks par mani? Es taču esmu te! Nevajag gulēt. Es pie sevis padomāju,ka viņš ir pilnīgi stulbs. Tie no viņa tiešām pagaidām bija vārdi,kas bija visvairāk galīgi garām. Arī viņa uzvedība man likās mazliet jocīga,taču es neko neteicu.: Miedziņš ar tevi ir foršāks nekā vienkārši miedziņš,saproti atšķirību? Zvanīja viņa telefons,pirmajā reizē viņš to nepacēla,taču tas turpināja zvanīt vēl neatlaidīgāk. Arī Paula uzvedība kļuva vēl dīvaināka. Viņš bija takā mazliet uztraukts un bija sajūta,ka viņš kaut ko kavē,bet baidās man teikt,ka jāiet. Pat mani apskaujot viņš nespēja atslābt un visu laiku skatijās pulkstenī. Taču es neuzdrošinājos viņu izprašņāt,jo man likās,ka starp mums viss bija kārtībā un ja tas būtu kaut kas ļoti svarīgs,viņš taču man noteikti pateiktu. Es tā vismaz cerēju. Es centos par to nedomāt. Tāpēc iekārtojos ērtāk viņa apskāvienos un sāku viņam uzdod dažādus jautājumus. Viņa atbildes ar laiku kļuva ar vien iesākas,līdz pavisam iestājās klusums. To atkal iztraucēja telefona zvans un šoreiz Pauls teica,ka viņam ir jāatbild.Viņš izgāja no istabas. Mans miegs bija pazudis,tā vietā bija radusies tikpat liela ziņkāre par to,kāpēc Pauls bija tik noslēpumains. Mani tas uztrauca. Man bija sajūta,ka Pauls man noklusē kaut ko ļoti svarīgu.
Es īsti nevarēju saprast ko viņš saka. Es nolēmu pieiet pie durvīm un mazliet paklausīties. Man likās jocīgi,ka ir pieļaujama šāda situācija,bet es gribēju zināt,kas notiek. Pirms viņš beidza sarunu,vienīgais,ko es paspēju dzirdēt bija: Es tagad vairs nevaru runāt,es esmu aizņemts. Bet es pēc kāda laika būšu tavā rīcība,pacieties. Mani pārņēma sašutums,es labāk būtu gribējis palikt neziņā. Es lēnām gāju uz gultu un smagi iekritu tajā. Viņš priecīgs ienāca istabā tā it kā nekas nebūtu noticis. Nu jā,vispār jau arī pēc viņa domām nebija,jo viņš jau nezināja,ka esmu kaut ko dzirdējis. Viņš jautāja: Tev vēl nāk miedziņš? Es vienaldzīgi pamāju ar galvu. :Tad mēs gulēsim? Es uz viņu paskatījos: Nē,es gulēšu,bet tu vāksies prom! Viņš sarauca seju un izlikās,ka neko nesaprot. Es sabļāvu: Slikti dzirdi? Es teicu vācies!! Viņš mēģināja man tuvoties,bet es viņam iesitu pļauku. Viņš pieskārās savam vaigam. Man sanāca acīs asaras,es aizvēru acis un pagriezu viņam muguru. Viņš aizgāja. Es palīdu zem segas un uzliku sev uz galvas spilvenu.
Divpadsmit.
Man vajadzēja nedēļu laika,lai pieņemtu lēmumu par to,ko darīšu turpmāk. Es izlēmu,ka tomēr braukšu atpakaļ un dzīvošu šeit. Par spīti sarežģītajām attiecībām ar Paulu. Kaut gan,kas tās vispār bija par attiecībām? Man bija dziļi vienalga. Nu labi nebija,bet es centos sev to ieskaidrot,lai tik ļoti neņemtu visu pie sirds,jo viss bija pārāk bezjēdzīgi,lai lieki censtos un tērētu savu laiku un enerģiju. Es atsāku mācības skolā,līdz tās beigšanai bija atlikuši daži mēneši. Es sevi pilnībā veltīju mācībām,jo šis gads skolā bija viens no grūtākajiem,dēļ tās mētāšanās no skolas uz skolu.Tas ļoti ietekmēja manas zināšanas. Bet tagad tas vairs nelikās tik grūti,jo man nekas cits tāpat neatlika,jo visu pārējo apkārt es centos ignorēt tāpat kā Pauls ignorēja mani.Es nejutos nepiekā vainīgs,arī nekādus paskaidrojumus un mēģinājumus salabt un visu nokārtot,es vairs negaidīju.Šī nebija mīlestība,bet pilnīgi bezjēdzīgs murgs. Es bieži vien,domādams par šo visu,sapratu,ka esmu bijis pilnīgs idiots,pieļaudams šīs visas muļķīgas situācijas.
Es iepazinos ar jaunu puisi,viņu sauca Ralfs.Mēs bijām draugi,viņš bija vienkārši draugs.Taču būtu bijis baigi grūti,ja nebūtu iepazinušies,jo tad es būtu viens. Un arī kopš man viņš bija,Pauls biežāk pievērsa mums uzmanību un sekoja līdzi tam,ko es daru.Es īsti nesapratu šādu attieksmi no viņa puses,taču necentos arī baigi iedziļināties.Es centos dzīvot savu dzīvi,kā to darīju līdz šim. Jo taču pirms iepazišanās ar Paulu,es kaut kā izvilku! Taču arī tagad bija grūti.Ļoti! Es negribēju viņu mīlēt,es negribēju pēc viņa ilgoties ik dienu,sapņot un domāt par viņu.Bet pārstāt to darīt es arī nespēju.Bieži vien es pieķēru sevi,ka viņu ļoti nopētu,un tad neveikli nosarcis centos novērsties un tikt prom,jo negribēju pieļaut domu,ka kāds to iespējams ir pamanījis.
Šodien Ralfs bija īpaši labā noskaņojumā,tādejādi viņš centās pacelt arī manējo. Viņam tas kā parasti izdevās,jo viņa piemīlīgais balss tonis un runāšanas veids izraisīja smaidu un bieži vien pat smieklus. Pat stundā viņš aizrautīgi turpināja savu stāstu un es nespēju koncentrēties nekam citam,jo viņa čuksti caur smiekliem novērsa manu uzmanību. Mums aiz muguras sēdēja Pauls. Man pat nebija uz viņu jāpaskatās,lai justu viņa skatienu,kas mūs abus centīgi nopētija.Pēkšņi viņš vienkārši uz mums skaļi sabļāva par to,ka mēs traucējam viņam mācīties un viņš palūdza mums aizvērt mutes. Man garstāvoklis bija strīdam labvēlīgs,es pagriezos pret viņu un pajautāju vai viņam ir kaut kādas problēmas. Viņš lepni paziņoja: Jā,patiesībā man ir viena problēma.Tā esi TU! Es apklusu,man nebija ko teikt,tas bija sāpīgi.Es skatijos viņam acīs un pēc tām centos saprast vai tikko teiktais ir patiesība. Es novērsos,man likās,ka es tulīt sabrukšu.Skolotājs centās mūs pārtraukt,taču Paulam bija vienalga,viņš turpināja: Jā,tieši tā!Aprāvies?Nav ko teikt? Tā ir taisnība,ja tu zinātu,kā man riebjas,ka tu te esi.Būtu labāk vācies prom. Es nodūru galvu,visa klase skatijās uz mums.Skolotās paziņoja,ka mums abiem būs jāpaliek pēc stundām. Es negribēju atrasties nekur,kur varētu būt viņš. Ralfs satvēra manu roku un žēli skatijās uz mani,es izspiedu smaidu un centos saņemties.Stunda beidzās.
Nākamjās stundās es Paulu klasē vairs nemanīju. Viņš bija pazudis. Mani pārņēma mazs mieriņš un atvieglojums,jo pastāvēja iespēja,ka man viņš nebūs jāsatiek arī pēc stundām.Taču viss izvērtās tā,ka es pat iedomāties ko tādu nevarēju.
Stundas beidzās.Mēs ar Ralfu atvadījāmies viens no otra,viņš man novēlēja veiksmīti un cieši apskāva mani. Es pat iesmējos,jo viņa nāca baigais mīļums. Es gāju uz klasi,kur bija jānotiek pēcstundām. Tur neviena cita,izņemot skolotāju,nebija. Uz skolotāja jautājumu par Paula atrasānās vietu,es nespēju atbildēt,tāpēc klusi nomurmināju:Cerams,ka tālu! Skolotājs nesaprata un tā vietā mani jocīgi nopētija. Pēc piecpadsmit minūtēm klasē ienāca Pauls. Viņam rokā bija pudele,viņš bija piedzēries. Es vēl nekad nebiju viņu tādu redzējis. Mani pārņēma dīvaina sajūta,es nesapratu,kas notiek,taču gribēju to uzzināt. Taču es nebildu ne vārda un skatijos uz viņu. Viņš nāca uz manu pusi,pavisam lēni. Mana sirds sāka dauzīties straujāk. Viņa seja bija izmisuma pilna,viņš nokrita manā priekšā celos. Es nespēju neko pateikt,man viņa bija ļoti žēl. Es jutos vainīgs pie viņa pašreizējā stāvokļa. Viņš klusi nočukstēja: Piedod,man lūdzu! Viņa acīs bija asaras,kuras pārvērtās šņukstos un tad raudāšanā. Viņš paslēpa savu seju manā klēpī. Mani pārņēma izmisums.Es nezināju ko darīt. Skolotājs izgāja no klases. Es maigi
