Malduguns. 3.1

- Laiks celties, mēs esam galā. - pamodos no Džona sauciena. Nedaudz pamirkšķināju acis un nožāvājos. Izstaipījos kā kaķene un pietrausos sēdus.
- Man tik ļoti nāk miegs. - nožāvājos un nevēlējos pamest silto, ērto busiņa sēdekli. Džons joprojām skatījās uz mani un neveikli pakasīja savus blondos matus. Viņš izskatījās kā vidusskolnieks no pusaudžu filmām. Vēl brīdi pavēroju viņu un pār lūpām izskanēja jautrs spurdziens. Nenoturējos, lai neiesmietos. Viņa sejā parādījās neizpratne un smaida atblāzma. Zilās acis uz brīdi iemirdzējās.

- Tu apsmej mani, vai ne? - Džons uzmanīgi mani vēroja un viņa seju rotāja greizs Smīns.
- Nemaz ne. - iesmējos un izlēcu no busiņa. Datoru paslidināju zem jakas, lai viņš nemanītu. Veikliem soļiem gāju uz māju, taču viņš palika aiz muguras.
- Starp citu, kur Ītans? - vēl palūkojos aiz muguras un sapratu, ka viņa mašīnā nebija jau tad, kad sarunājos ar Džonu.
- Jau aizgāja. - Džons sauca man pakaļ un es neatskatīdamās gāju uz māju.

Ieelpoju patīkamo, dzestro gaisu un skuju aromātu. Māju ieskāva mežs, kas ainavu padarīja skaistu. Redzēju kā pie debesīm aust saule. Jaunas dienas sākums, kas nesīs ko jaunu.

Novērsos no skaistā skata un pa čirkstošo grants celiņu devos uz tušsarkano ķieģeļu māju. Tā no ārpuses atgādināja vecu muižu, taču tā bija skaista. Skatu nedaudz bojāja pāris sadrupušie ķieģeļi un retas plaisas starp tiem, bet man māja patika.

Apkārt nebija nekādu augu vai ziedu, tikai biezs, tumšs mežs un maigā saules gaisma, kas rotāja apkārtni. Ar kedu purngaliem paspēru dažus akmentiņus un pa lielajām durvīm devos iekšā. Jau priekšnamā bija jūtama ceptas gaļas smarža, kas vēderam lika ierūkties. Mutē sarosījās siekalas, jo biju izbadējusies. Nebiju ēdusi gandrīz diennakti, turklāt tagad jutu mutē ruma garšu, kas lika nepatikā saviebties.

- Čau, sīkā, - koridorā redzēju Bila stāvu, kas bija atspiedies pret durvīm, - priecājos redzēt tevi starp dzīvajiem. Viņa vasarraibumiem rotāta seja atplauka īsā smaidā.
- Arī es nespēju nepriecāties! - ar ironiju balsī iedunkāju smaidošo Bilu un apskāvu viņu. Kopā ar viņu jūtos kā ar savu vecāko brāli. Sargājošu un uzticamu.

Pēc īsa mirkļa mūs iztraucēja asa balss, kas skaļrunī paziņoja, ka piecu minūšu laikā jāierodas uz apspriedi pagrabstāvā. Laikam manam vēderam nāksies paciesties.