Strīds turpinās šķietami bezgalību. Ar katru reizi, cena aug, tomēr liekas, ka neviena no sarunā iesaistītajām pusēm, to nemana. Priekšējā rindā sedošajam vīrietim, uz pieres jau ir redzamas sviedru lāsītes.
Tajā laikā es sāku just kā mans ķermenis sāk pretoties dzīvnieka dabai. Tas vēlas kļūt atpakaļ par cilvēku, tomēr es neesmu pārliecināta vai tas ir atļauts. Neviens nav devis nekādas zīmes. Visa uzmanība ir veltīta strīdniekiem. Ēriks bija teicis, lai daru kaut ko tikai ja to liek. Šī iemesla dēļ es ciešos, lai arī kauli gandrīz vai pret manu gribu cenšas atgūt pierasto izskatu un novietojumu.
Es vairs nemaz necenšos apjēgt par kādām naudas summām tiek spriests.
Pat mans dzīvnieks pārsteigti paceļ galvu, kad vīrietis pēdējā rindā nosauc divreiz lielāku summu par iepriekšējo. Šķiet, ka zāle vienlaicīgi ievelk gaisu. Laikam jau vīrieša piedāvātā summa ir milzīga pat bagātnieku sabiedrībā.
" Izskatās, ka mūs ir apciemojis visai dāsns kungs. " Kolerts nosaka un ieturējis māksliniecisku pauzi, sāk atskaiti līdz trīs. Priekšējā rindā sēdošais izskatās pamatīgi sadusmots. Par to liecina gan viņa sarkanā seja, gan sviedru lāses uz sejas. Nerunājot jau par sejas izteiksmi. Otra vīrieša vietā, es jau būtu sācis kalt plānus kā no šejienes tikt prom. Pēc iespējas ātrāk.
Noskan skaļš " Trīs " un visi klātesošie sāk aplaudēt. Kolerts nočukst, ka varu pārvērsties, bet pats dodas apsveikt uzvarētāju. Stingrs rokas spiediens un pieklājības frāzes.
Es tai laikā, atviegloti atlaižu grožus. Pāris sekundes un es atgūstu savu izskatu. Nogurums dara savu un vienīgā doma, kurai es spēju veltīt visu savu uzmanību ir miegs.
Tomēr man netiek dota tāda iespēja. Durvis tiek atvērtas un es izeju ārā no kastes, kurā biju iesprostota.
Kolerts man velta īsu skatienu, kurš ir no sērijas " Beidzot esmu brīvs ". Jā, Kolert, tu man arī nepietrūksi. Nezinu kāpēc, tomēr es jūtos tā, it kā būtu uzvarējusi. Tomēr tā nav. Man nav ne jausmas, kas mani gaida tālāk. Galvenais, ka būšu kopā ar Ēriku. Šī doma mani nomierina un es mierīgi iesoļoju starptelpā, kur mani jau sagaida Ēriks. Mani ieraudzījis, vīņš pasmaida un apskauj. Es sajūtu kā sitās puiša sirds un cik nestabila ir elpošana. Viņš bija ar mani.
" Nu tu dod ! " viņš nosaka, kad esam atrāvušies viens no otra.
" Kā to saprast? " apstulbusi jautāju.
" Tava cena. Pirmo reizi dzirdu par tādu summu. Kolerts noteikti ir astotajās debesīs." puisis skaidro un es pasmaidu, lai arī nesaprotu milzīgās summas iemeslu. Es esmu jauniņā, kaķis nav cīņas dzīvnieks. Kāda iemesla dēļ, cena sastāv septiņiem cipariem ?
Sargi neko nesaka par mūsu sarunām un es esmu viņiem pateicīga. Pēc tādiem " piedzīvojiem ", vēlme parunāt ar kādu ir milzīga.
Tas gan nav uz ilgu laiku, jo es sadzirdu kā atverās lielās zāles durvis un pa tām tiek ievests cilvēks. Pēc gaitas varu noteikt, ka tas ir Daniels.
Daniela izsole notiek visātrāk. Šķiet, paiet vien sekunde, kad es jau dzirdu aplausus un cilvēkus, kuri apsveic jauno " saimnieku ".
Sākotnēji, man bija cerība, ka pircējs būs tas pats izšķērdīgais vīrietis, kas iegādājās mūs, tomēr, kad cena pārsniedza miliona robežu, viņš padevās un ļāva citiem pārņemt vadību. Es pat nezinu kā viss būtu izvērties, ja mēs visi trīs nokļūtu vienuviet. Es jau tagad zinu, ka mums būtu problēmas. Brālis ir vienīgais mans dzīvais ģimenes loceklis, tomēr viņš ir arī tas, kurš izšāva nevainīgam puikam.
Galu galā, puisi iegādājās kāda organizācija. Neviens gan nepaskaidroja ar ko viņi nodarbojās un cik tas ir daudzsološi Danielam. Es biju cerējusi, ka puisi ievedīs telpā pie mums, tomēr tas nenotiek. Viņa soļi attālinās un es sajūtu grūti tulkojamas emocijas. Tas varētu būt bezpalīdzības, skumju un atvieglojuma savienojums. Vienīgās domas, kas riņķo manā galvā ir " Es viņu vairs nekad neredzēšu. "
Tas man liek satraukti ievilkt gaisu un spert pāris soļus mazajā telpā. Kaklā sakāpj pamatīgs asaru kamols, kurš šķietami lauž mani uz pusēm. Es cenšos to norīt, tomēr tas neizdodas pilnībā. Mans redzes lauks samiglojas un viena asaru lāse izlaužas. Tā lēnām noslīd man gar vaigu. Es steidzīgi to noslauku un samirkšķinu acis. Viss ir labi. Nav īstais laiks raudāt.
Negaidīti Ēriks mani apskauj un pārliecina mani, ka esmu slikta aktrise. Šis apskāviens man atgriež atmiņas par mūsu senākajām sarunām. Dažās mēs strīdamies, bet dažās mierinam viens otru. Lai arī puisis ir neciešami racionāls un " pareizs " , viņa klātbūtne spēj mani nomierināt daudz labāk par nomierinošiem līdzekļiem.
" Par ko bija runājis Kolerts ? " es jautāju, pēkšņi atcerēdamās izsoli un mēģinādama novērsties no domām par Danielu.
Puisis apstulbis paskatās uz mani, bet es, nesagaidīdama jautājumu, paskaidoju :" Viņš teica, ka esi apguvis augstāko dzīvnieka kontroles pakāpi. "
Ēriks pamāj, kā atcerēdamies brīdi, kad tas tika stāstīts.
" Vien tad, kad tu pilnībā esi iepazinis savu dzīvnieku, tu spēj apvienot savu dzīvnieku ar cilvēku. Tam ir nepieciešams ilgs treniņš un pilnīga harmonija. "
Izskatās, ka manas atmiņas ir nolēmušas ilgi neuzkavēties prāta tālākajos nostūros un atgriezties cik ātri vien spēj. Galvā es ieraugu īsu mirkli, kurā Ēriks demonstrē šo mākslu. Vienīgi acis ir ieguvušas suņa aprises. Pārējais ķermenis ir viņš pats - Ēriks.
Pēkšņi durvis atverās un mēs ieraugam mūsu pircēju. Jauns vīrietis, aptuveni 25 gadus vecs, ar kārtīgi ieveidotiem, tumšiem matiem un pelēkām acīm. Interesanti, kā tādā vecumā var iegūt tik milzīgu naudas summu ?
Vīrietis norāda, lai mēs izejam no telpas. Mēs paklausīgi to izdaram un ieraugam zāli, kurā ir palikuši vien pāris cilvēki. Mūsu pircējs sāk doties uz izejas pusi. Es saskatos ar Ēriku. Vai viņš vēlas, lai sekojam ? Puisis parausta plecus un paātrina gaitu, lai tiktu līdzi. Nav tā, ka mēs baigi vēlamies nokļūt jaunajās " mājās " , tomēr manī vēl dzīvo cerība, ka tur būs kaut kas labāks par Kolertu.
