" Apsēdies. " puisis pavēl, redzēdams manu apstulbušo sejas izteiksmi. Viņš mani aizved līdz gultai un palīdz apsēsties. Es jūtos, mazākajā mērā, pārsteigta. Visu šo laiku es uzskatīju, ka Ēriks ir vien kaitinoša muša, kas lidinās man apkārt un neļauj pienācīgi atpūsties. Un tagad atklājās, ka mēs bijām, kas vairāk par paziņām. Dīvaini, bet šis atklājums mani uztrauc vairāk par cilvēkiem, kas pārvēršas dzīvniekos. Lai gan arī tas ir neticami.
" Es labprāt tev visu sīki un smalki izstāstītu, bet tam nav laika. Rīt ir izsole un man ir nepieciešama tava palīdzība. " es dzirdu Ēriku sakam. Pāris minūtes atpakaļ es būtu viņu pasūtījusi pāris mājas tālāk, tomēr pēc redzētā es to neuzdrošinos. Atmiņas sev līdzi ir atnesušas vēl kaut ko. Uzticēšanos.
" Kas par izsoli ? " es jautāju.
Puisis nopūšās :" Sāksim ar to, ka tu esi mainīgā. "
Mana reakcija ir vien uz augšu pacelta uzacs. Kā tas būtu jāsaprot ?
" Tu spēj pārvērsties par kaķi. Šī iemesla dēļ mēs esam te. Kolerts nodarbojas ar mūsu izķeršanu un tirdzniecību. Tās ir milzīgas naudas summas. " puisis skaidro un ar katru vārdu mana uzacs paceļas arvien augstāk. Vai viņš būtu nojūdzies? Vienīgais, kas mani attur no šo domu paušanas skaļi, ir atmiņas. Cilvēki, kas kļūst par dzīvniekiem.
Es noriju argumentu jūru un uzdodu vēl vienu jautājumu :" Kā es tev varu palīdzēt? "
Tas būtu svarīgākais šobrīd. Tikšu galā ar pārējo vēlāk. Es pilnīgi jūtu, ka man ir jāpalīdz Ērikam. Nespēju gan izprast šo domu iemeslu.
" Rīt būs izsole. Tā, kurā mūs pārdos. Man vajag, lai tu ne ar vienu nestrīdētos, darītu visu, ko viņi lūdz. Norij savu lepnumu uz izsoles laiku. Es saprotu, ka tas viss būs ļoti apkaunojoši, bet tā vajag. "
Es skatos uz viņu ar pavērtu muti. Vai te notiek tirgošana ar cilvēkiem ? Kā tas ir - norij savu lepnumu ? Vai viņš grib, lai es mierīgu sēžu tajā laikā, kad mani tirgo kā kartupeļu maisu tirgū ?
" Kāpēc gan es nedrīkstētu iebilst? Man nepatīk, kad ar mani izrīkojas ne pēc manām vēlmēm. "
Puisis novērš skatienu uz leju :" Ja tu to neizdarīsi, kāds cilvēks mirs. "
Ērika atbilde mani pilnībā apstulbina. Kāds mirs?
" Simtiem cilvēku mirst. Kā gan mana uzvedība to spēj ietekmēt ? " varbūt mana atbilde ir visai nejauka, tomēr es nevēlos kļūt par kartupeļu maisu.
Sarunu biedrs strauji pieceļās kājās un mazliet iekož lūpā. Šķiet, šī saruna viņam nepatīk.
" Jo labāk tu sevi parādīsi, jo augstāka būs tava cena. Kolertam tas ir izdevīgi. Ja mēs abi uzvedīsimies kā nākas, viņš neko nenodarīs... Danielam. " puisis nosaka un pievērš skatienu man.
" Kāda gan man daļa gar viņu ? " es bezemocionāli jautāju, lai arī jūtu sirdsapziņas dūrienu krūtīs.
" Viņš ir tavs brālis ! Vai ar to ir par maz ? " Ēriks pārsteigts jautā.
Atceroties, ko tas brālis ir paveicis, man gribas teikt :" Jā, par maz. " , tomēr es to neizdaru.
" Un tāpat viņš ir tavs vienīgais dzīvais ģimenes loceklis. Varbūt viņu pārdos izsolē, tomēr viņš būs dzīvs. "
Puiša vārdi mani sāk pārliecināt arvien vairāk un galu galā es piekrītu.
