Mani pamodina durvju atvēršanās. Atverot acis, es redzu Marku, kurš smīn un pārsteigti uz mani skatās. Es apstulbstu, tomēr jau pēc mirkļa saprotu izbrīna iemeslu. Mēs visu vakaru bijām pļāpājuši un rezultātā aizmigām turpat uz grīdas. Iedomājos, ko redz Marks - meitene, kas izmanto puiša krūtis kā spilvenu un ir miegā viņu apķērusi.
Es klusiņām pieceļos kājās, cenzdamās nepamodināt Ēriku. Puisis ir pamanījies aizmigt uz muguras. Kā tas ir iespējams?
" Redzu, ka laiku neesat zaudējuši " Marks smīnot nosaka, bet es viegli uzsitu viņam pa galvu.
Mēs izejam koridorā, lai netraucētu Ērikam gulēt.
" Tātad, jūs esat pārītis? " Marks jautā, knapi esmu paspējusi aizvērt durvis. Puisis izskatās visai pārsteigts par jaunumiem. Pēc sejas izteiksmes nevar spriest viņa attieksmi pret jaunumiem.
Nezinādama ko atbildēt, es vienkārši pamāju.
Puisis pasmaida :" No jums nebiju gaidījis. "
Es klusām izpūšu elpu, kuru neapzināti biju ievilku. Es uzmetu lūpu un jautāju :" Vai tas bija apvainojums? "
" Tas nozīmē, ka nebiju gaidījis, " puisis smiedamies skaidro, " Tu esi kaķis, viņš - suns. Tas tomēr ietekmē arī attiecības. "
Es neko neatbildu. Es jūtu, ka puisis noklusē gan mūsu atšķirīgo vecumu, gan dažādās vietas sociālajos slāņos. Varbūt man vienkārši ir paranoja un puisis bija domājis tikai to, ko viņš teica.
Manījis manu nepacietību, puisis ķerās pie lietas. Visai dīvaini no viņa puses. Kādreiz viņš būtu mani kaitinājis līdz pat brīdim, kad es viņu nogalinātu.
" Es vienkārši vakar dzirdēju tā galvenā sarunu ar kaut kādu ārstu un nodomāju, ka tev būtu jāzin. " puisis nosaka, vērodams kameras durvis. Kaut kur netālu staigā sargs, tāpēc ir jāuzmanās.
" Galvenais, tu domā Kolertu? Tāds pagarš, vienmēr ģērbies baltā un melnajiem caurumiem acu vietā? " pārjautāju.
Puisi sasmīdina mans definējums, bet viņš piekrītoši pamāj. Es nemaz nejautāju par Edgaru. Kolerts īpaši nekontaktējās ar ārstiem. Izņēmums ir tikai Edgars.
" Viņi kaut ko runāja par Ēriku. Tas ārsts teica, ka viņš neņemšot cilvēku, kurš ir svarīgs kaut kādai meitenei. Cik nopratu, Ērika vietā ņems kādu citu. Man nav ne jausmas kur. Vienīgais, ko sapratu ir notiekošā saistību ar Ēriku. " puisis stāsta, izskatīdamies patiesi apjucis.
Man ir vajadzīgs kāds laiks, lai prātā izveidotos kopaina. Ja mans prāts domā pareizi, tad Edgars bija vēlējies ņemt mūs abus, bet tagad, uzzinot, ka neesam vienaldzīgi viens pret otru, grib mainīt Ēriku pret kādu citu. Dzīve kļūst aizvien neparedzamāka.
Kārtējais treniņš. Es nevarētu teikt, ka man ir enerģijas pieplūdums, tomēr enerģijas ir pietiekami, lai neslikti noskrietu apļus un izpildītu vingrinājumus. Marks turās aptuveni tik pat labi kā es. Vienīgi Ēriks rašo visiem pa priekšu. Esmu jau pie tā pieradusi un necenšos viņu noķert. Tas ir bezjēdzīgi.
Pildot pēdējo vingrinājumu, es sadzirdu trenera pavēli sagatavoties boksam. Vai tiešām mēs nevaram darīt kaut ko interesantāku ?
Ēriks tiek pārī ar Marku un es jau atkal esmu pie Daniela. Jau tagad zinu, ka turpmāko stundu es pavadīšu ceļoties un krītot.
Daniels gaida uz mani, bet es vēl brīdi vēroju Ērika un Marka cīniņu. Kolerts apzināti ir iedevis Markam jaku ar garajām rokām. Tas gan nepalīdz pilnībā noslēpt apsaitētās rokas. To manīdama, es novēršos. Droši vien, nav patīkami cīnīties, kad tu vēl nesen esi spīdzināts.
Es nostājos starta pozīcijā un pārmaiņas pēc neuzbrūku pirmā. Danielu tas izbrīna, tomēr tas netraucē viņam pārņemt manu lomu. Izrādās, ka izvairos es labāk nekā uzbrūku. Tomēr aizsardzībā nevar sēdēt mūžīgi, jo agri vai vēlu to pārsitīs. Ar šo filosofisko domu, es vēlreiz izvairos no uzbrukuma un neminstinoties pāreju pretuzbrukumā. Es neticīgi vēroju kā es iesitu Danielam. Protams, uzreiz pēc tā, es nokrītu, tomēr tas jau ir progress. Brālis pasniedz man roku, lai palīdzētu piecelties. Es automātiski to satveru, vien pēc tam domādama, ka nevajadzēja to darīt. Vispār, tas ir dīvaini. Mans " jaukais " brālis man padeva roku. Vai šodien būtu Ziemassvētki ?
Es nostājos atkārtotā starta pozīcijā, kad man galvā iešaujas visai stulba doma. Nekas jauns, tomēr šoreiz šķiet, tā varētu izdoties. Tomēr lai tas izdotos, man ir vajadzīga palīdzība un vienīgais no kā es to varu sagaidīt ir brālis. Nē, es neesmu nojūgusies. Es zinu, ka viņš ir maita, kurš visu šo laiku par mani nelikās ne zinis. Tomēr pagaidām tas ir vienīgais variants, kura izdošanās procenti ir pozitīvi.
Mana īslaicīgā " aizmigšana " neļauj man laicīgi noreaģēt un es dabūju pa vēderu.
" Neguli. " puisis iesaucās.
" Es tev besīju vai ne? " es jautāju un nolādu sevi par visstulbāko sarunas sākumu, kāds vien var būt.
Arī puisis izskatās visai apjucis, tomēr atbild :" Kā tu to domā ? "
" Nu, tu taču labprāt tiktu no manis vaļā? " pārfrāzēju savu sakāmo.
Puisis neminstinoties pamāj. Vismaz viņš ir godīgs.
" Man tev ir piedāvājums. Tu palīdzi mums tikt laukā un es vairs nekad nerādos tev acīs. " saku.
Puisis iesmejas :" Pēc pāris dienām tevi tāpat savāks un es tevi vairs nekad neredzēšu. "
Es cenšos nenolamāties. Viņam taisnība. Nākas uzņemties risku un sameloties :" Man nesagādās grūtības aiziet pie Kolerta un pateikt, ka es padodos un vēlos strādāt pie viņa. Viņš noteikti būs pārlaimīgs. "
Es aizturu elpu, cerēdama, ka pateicu taisnību. Manuprāt, Kolerts no manis grib tikt vaļā vēl vairāk par Danielu, tomēr ir jācer, ka tā nav.
Puisis aizdomājās, tomēr nedod atbildi.
Cerēdama ar saviem vārdiem dot vēl vienu grūdienu uz pozitīvu atbildi, es atgādinu puisim, ka esmu viņa māsa.
" Es saprotu, ka tagad vairs nav spēkā vecā kārtība. Es saprotu, ka tagad tu pret mani vairs neizturies kā pret māsu. Tomēr es vēlos tev atgādināt, ka tieši es biju tā, kas tev bērnībā nesa ēdienu uz slēpni, kad tu aizgāji no mājām un es biju tā, kas deva vecākiem mājienus, ko tu vēlies dzimšanas dienā. "
Es vēroju puiša sejas izteiksmi, cerēdama, ka neesmu pārspīlējusi ar sentimentālismu.
Daniels neko neatbild un aiziet pie trenera. Bļāviens. Mans plāns izgāzās.
Nu vismaz es mēģināju. Tagad vien jācer, ka mana galva paliks vietā.
