local-stats-pixel

Mainīgie | 68.nodaļa0

Es stāvu pie spoguļa un mēģinu saprast kā var noņemt to siksniņu, kas ir man ap kaklu. Sargs bija izmantojis atslēdziņu vai kaut ko tamlīdzīgu. Man šādas atslēdziņas nav. Es jau esmu to mēģinājusi saplēst un izstaipīt, bet tas ir bezjēdzīgi.
Galu galā es nolamājos un atgriežos atpakaļ istabā. Ar katru dienu, notikumi kļūst aizvien neciešamāki.

Pēc aptuveni trīs stundām es sadzirdu atveramies kameras durvis. Momentā pielecu kājās un steidzos skatīties vai atnācējs ir tas uz ko ceru. Pirms paspēju iziet no istabas, durvis atverās un pa tām iesoļo Ēriks un Marks. Dubultprieks. Atvieglota iesmejos un apskauju Ēriku. Puisim ap kaklu ir tā pati siksniņa, kas man, tomēr tas netraucē man priecāties par viņa klātbūtni. Apskāvusi Ēriku, es metos pie Marka, kurš izskatās pārmocīts, tomēr dzīvs. Puisis iesmejās un nočukst, lai es nomierinos. Kā gan es varu nomierināties? Vēl nesen domāju, ka viņš ir miris.
" Ko Kolerts jums teica? " jautāju.
" Mēs viņu nemaz neredzējām. Kad pamodāmies, mūs atveda šurp. " Marks pastāsta. Es uzmetu skatienu viņa kājai, tomēr nespēju novērtēt kādā stāvoklī tā ir. Tai priekšā ir bikšu stara.
" Vai tev.. izmēģināja kā šī ierīce strādā ? " jautāju, norādīdama uz siksniņu. Ēriks noraidoši pamāj, tomēr skatiens ir uztraukts.
" Un tev? " viņš pārjautā. Es atmetu ar roku, nevēlādamās par to runāt.
" Kur tu biji? Vai tevi saķēra vēlāk ? " jautāju, pievērzdamās Markam. Šķiet dīvaini redzēt puisi tik nopietnu, parasti viņš bija tas, kurš bez apstājas ber jokus.
" Īstenībā, mani saķēra pirmo, " puisis mazliet kautrīgi atzīst, " Es nevarēju aizmigt un izgāju ārā, lai mazliet nomierinātos. Es izvēlējos nepareizo laiku. Biju spēris vien pāris soļus, kad vīrieši melnā mani apdullināja. "
Es klusēdama apdomāju viņa vārdus.
" Kāpēc tevi gribēja pārdot tikai tagad? " jautāju.
Puisis novērš skatienu, kā nevēlēdamies runāt.
" Tam vīrietim baltajā halāta vajadzēja no manis kaut kādu informāciju un tāpēc viss aizkavējās. " puisis izvairīgi nosaka. Šķiet, Ēriks saprot par ko iet runa, Viņš uzsit Markam uz pleca un uzsmaida. Neko nesaprasdama, es pārmaiņus skatos uz abiem puišiem. Kad Marks aizies, būs jāpajautā kas notiek.
" Kā tu domā, šo var noņemt? " jautāju, norādīdama uz siksniņu. Man tā pamatīgi traucē un biedē vienlaikus. Tā man atgādina, ka Kolerts ir soli mums priekšā. Man nepatīk, kad tā notiek.
" To var izdarīt tikai tas, kuram ir atslēga. " Ēriks skaidro.
Es nopūšos un pievēršu skatienu logam. Ir jau vakars. Šī diena bija drausmīga.
" Jums nekas nav pretī, ka es iešu pagulēt ? Papļāpāsim rīt. " Marks jautā un mēs apstiprinoši pamājam. Puisis izskatās iestrēdzis kaut kur starp vampīra pārspīlēto bālumu un miroņa iezilgano ādu.
Marks tagad dzīvos Valta istabā. Šoreiz es negribu atdalīties no pārējiem. Kas gan ar mums nenotiktu, es gribu, lai mēs esam visi kopā.

Markam aizejot, es mazliet atslābu un apsēdos uz grīdas, ar muguru pret logu. Es neriskēju gulties. Miegs klīst kaut kur tepatās, tāpēc tas būtu pārāk bīstams plāns.
Ēriks apsēžās iepretim un pievērš savu acu skatienu man. Es to uztvēru kā gatavību sarunai, tāpēc neminstinoties sāku interviju :" Kas tas bija ? Marks stāstīja, ka Kolerts kaut ko no viņa vēlējās. Ko ? Kāpēc tu izskatījies tā, it kā saprastu par ko iet runa ? "
Puisis nosmīn :" Redzu, ka uz ievadfrāzēm tu laiku netērē un uzreiz ķeries pie lietas. "
Es paraustu plecus. Neuzskatu par vajadzīgu vilkt laiku.
" Vai tu zini kāpēc Marks sāka pārvērsties? Zini, kas to izprovocēja ? " Ēriks jautā un es noraidoši pamāju ar galvu. Man vienmēr bija šķitis, ka mainīgo vidū tas ir kā nerakstīts likums - nejautāt par pagātni.
" Marku spīdzināja. Visi pirksti bija lauzti, rokas sagrieztas. Vairāki kaulu lūzumi, simtiem zilumu. Vien pēc pāris mēnešiem viņš tika izraksīts no slimnīcas. " Ēriks stāsta.
" Kā jūs viņu atradāt? " jautāju.
Puisis pasmaida, kā atcerēdamies senos labos laikus :" Gāju garām naktsklubam, kad sajutu no viņa izejošos impulsus. Kad mainīgais pirmo reizi pārvēršās, viņš neapzināti izsūta signālus, lai citi atnāktu un palīdzētu. Klubā es ieraudzīju puisi, kurš ir tik ļoti piedzēries, ka knapi nostāvēt varēja. Man nācās viņu vest prom uz citu istabu. Es knapi paspēju. Interesanti, ko cilvēki padomātu, ja ieraudzītu melno pantēru naktsklubā? Pantēra vienkārši aizmiga. Laikam pat viņai likās, ka ir pārāk daudz iedzerts. "
Ērika smīns piemetās arī man. Marks man atgādina kādreizējo sevi. Neticās, ka es jau vairākus mēnešus neesmu darījusi neko aizliegtu. Mans personīgais rekords.
" Kolerts visticamāk uzskatīja, ka tieši Marks spēs viņam palīdzēt atrast mūs. Viņš visvairāk kontaktējās ar mums abiem. Savukārt Markam nebija ne jausmas, kur atradāmies. Kolerts vienmēr grib uzzināt taisnību, pat ja tas prasa cilvēku asinis. Kad puisis vēl gulēja, es ieraudzīju viņa rokas... Viscaur apdegumos. Nespēju iedomāties kā viņš jutās atkal to visu pārdzīvojot. " Ēriks saka, vērdamies ārā pa logu. Es nodrebinos, kārtējo reizi pārliecinādamās, ka Kolerts ir briesmīgs cilvēks. Ja man būtu tāda iespēja, es spīdzinātu viņu līdz nāvei.
" Katram no mums ir stāsts, Jūlija. Centies koncentrēties uz cilvēku tagadni, nevis pagātni. Tagad viņam viss ir labi, tas ir pats galvenais. " Ēriks ieminās un es nojaušu, ko viņš to bija teicis arī attiecībā uz sevi. Viņš joprojām domā, ka esmu dusmīga par viņa dalību manu vecāku nāvē. Es gan nevarētu teikt, ka esmu dusmīga. Tomēr katru reizi, kad es redzu puisi, manā galvā ieskanās trauksmes signāls. Paies laiks līdz es iemācīšos to izslēgt.
" Manuprāt, tu pārcenties ar kodienu. " nosaku, atcerēdamies trako suni, kas ar visiem zobiem ieķērās puisim kājā.
" Es izdarīju visu tā kā vajadzēja. Vajadzēja pamatīgu iemeslu, lai Kolerts atceltu izsoli. Pāris skrāpējumi viņu neapstādinātu. " Ēriks skaidro.

131 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000