* Ērika skata punkts *
Es stāvu pie parastām koka durvīm un mēģinu saņemties, lai uzspiestu durvju zvanu. Vēl nesen es biju gatavs šos cilvēkus iztriekt ārā no sava dzīvokļa, bet tagad viņi ir vienīgie, kas man varētu palīdzēt. Precīzāk, viņa. Liāna.
Es beidzot uzspiežu durvju zvanu un atkārtoju to 3 reizes līdz durvis atverās. Bālā meitene ir ģērbusies baltās biksēs un baltā, platā tunikā. Mati ir sasieti ar baltu gumiju. Dīvaino mīlestību pret šo krāsu es norakstu uz to, ka viņa pati pa sevi ir īpaša.
" Es zināju, ka tu atnāksi. " viņa nočukst, vērdamies manī ar savām blāvi zilajām acīm.
" Man ir nepieciešama tava palīdzība. " paskaidroju.
Meitene noraidoši papurina galvu :" Tev nē, viņai. Jūlijai. "
Es cenšos nelikties ne zinis par to, ka meitene zina it visu un koncentrēties uz pamatuzdevumu.
" Tu viņai palīdzēsi ? " jautāju.
Skatīdamās man acīs, meitene vāri pamāj un es izpūšu ievilkto gaisu. Visu šo laiku mani mocīja bažas, ka viņa nepiekritīs.
Liāna pat neuzvelk kurpes un dodas garām kā neredzēdama mani. Es saucu viņai nopakaļ, bet meitene nekādi nereaģē.
Jau atkal norakstu dīvaino uzvedību uz viņas spējām un paātrinu soli, lai meiteni panāktu.
Kad tas beidzot notiek, meitene pēkšņi ierunājas :" Man nepatīk tava aura. "
Es pārsteigti samirkšķinu acis. Gribētos viņai atcirst, ka man arī daudz kas nepatīk, tomēr es valdos, jo saprotu, ka viņa vēlas vien palīdzēt.
" Tā ir gaiša. " meitene nosaka, vēl vairāk mani izbrīnīdama. Ja jau mana aura ir gaiša, tad kur ir problēma ?
" Lielāka daļa ir gaiša, tomēr pašā centrā ir melns pleķis. Es redzu daudz slēptas agresijas un daudz piedzīvotas nāves. " Liāna turpina apātiski runāt, lai arī es atpalieku no viņas par vairākiem metriem.
" Melnums tevi pārņems, ja tu nekļūsi godīgs pret sevi un apkārtējiem. "
Es sapurinu meiteni un izrauju viņu no transam līdzīgā stāvokļa.
" Piedod, bet man nav nepieciešama tava palīdzība. Labāk palīdzi Jūlijai. " nosaku mazliet par skarbu.
Viņa brīdi verās man acīs un tad novēršās, kā nevēlēdamās vairs neko redzēt.
" Protams. " viņa nočukst un līdz pat dzīvoklim klusē.
Es jau pasniedzos, lai atvertu meitenei durvis, tomēr viņa to izdara pati un iesoļo mazajā koridorā. Marks, kurš tobrīd gāja cauri, pārsteigti sastingst. Sulas glāze viņa rokās rimstās neilgi pēc paša puiša.
" Liāna ? Ērik ? Vai esmu ko palaidis garām ? " viņš pārsteigti jautā.
Liāna pasmaida un šī ir pirmā reize, kad es manu viņas sejā kādas emocijas :" Tu esi nokavējis seriāla pirmās piecas minūtes. Pasteidzies. "
Marka mute paliek vaļā.
Mēs iesoļojam Jūlijas istabā un ieraugam viņu lasām grāmatu. Kārtīgāk ieskatoties, es saprotu, ka tie ir ceļa satiksmes noteikumi. Izskatās, ka viņai ir sliktāk, nekā biju domājis. Es apsēžos blakus gultā, bet Liāna Jūlijas gultas kājgalī. Neilgi pēc mums arī Marks pievienojas mūsu kompānijai. Viņš atrod vietu uz grīdas. Kājas ir saliktas lotosa pozā. Šķiet, seriāls viņu nav ieinteresējis pietiekami.
Jūlija novēršās no grāmatas un mazliet noraustās. Tomēr tā nav ne mana, ne Liānas, ne Marka vaina. Šķiet, garu skaits ir pamatīgi palielinājies. Spriežot pēc tā, ka meitene pabīdās tuvāk otrai gultas pusei, tie ir pietuvojušies tuvāk nekā parasti.
" Kas notiek ? " meitene jautā, manīdama Liānu, " Kāpēc viņa ir te ? "
Jūlija atcerās nesenos notikumus. Kopš pirmās tikšanās ar Liānu, Jūlijas dzīvē parādījās ne mazums jaunu garu.
" Ja tu vēlies dzīvot mierīgi, tev ir jāiemācās padzīt tos. " Liāna klusi paskaidro.
Jūlija velta viņai skatienu, kurš kliegtin kliedz " Tu esi nojūgusies ? "
Meitene iztēlojas to neredzam un satver Jūlijas rokas. Liāna mazliet noraustās, tomēr tvērienu pastiprina.
" Stop ! " iesaucos, likdams meitenei atvērt acis.
" Kā tu zini ko darīt? Ja nemaldos, tad tu vien pāris dienas pārvaldi savu spēku. "
Ir visai neloģiski no manas puses to jautāt tikai tagad. Es pats biju tas, kurš viņu uzaicināja.
Meitene atlaiž Jūlijas rokas un neapmierināti uzlūko mani :" Es neesmu mainīgais, kurš uzzin par savu dzīvnieku vien tajā dienā, kad notiek pirmā pārvērtība. Jau bērnībā es zināju, kas būšu. Visu dzīvi es tiku gatavota. Tagad es jūtos tā it kā būtu darījusi to vienmēr. "
Šķiet, esmu pamanījies pat no tādas flegmas kā Liāna, izdabūt dusmas. Es beidzu runāt un ļauju meitenēm strādāt, izejot no istabas. Marks negribīgi man seko.
