Abas pasaules ir sajaukušās kopā kā tāds milzīgs virpulis, ieraudams mani te vienā, te otrā karuselī. Dažkārt, atverot acis, realitāte ir tik nepatīkama, ka es apžilbstu un aši iegrimstu savā bezsapņu tumsas pasaulē. Citkārt es iztēlojos sevi nezināmā vietā, laiskojamies pļavā, kur neviena apkārt nav. Tikai putni un reibinoši smaržīgi ziedi.
Dažkārt es vairs nespēju atšķirt, kur īsti atrodos. Citkārt man šķiet, ka esmu jau mirusi, bet tad asas sāpes pakrūtē mani atrauj atpakaļ šajā nolādētajā pagrabā, kur jau mītu vairāk kā divas nedēļas. Man vismaz tā šķiet.
Ik pa mirklim kāds atver durvis un nosviež lejā ūdens pudeli. It kā es būtu suns, kam kaut ko pasviest, bet kam nedrīkstētu tuvoties. Ūdens ir vienīgais, kas tur mani pie dzīvības, bet, atverot vienu aci, es, saules stariem mirguļojot starp putekļiem, pamanu sev blakus piecas neaiztiktas pudeles. Man tās vairs nav vajadzīgas, kaut gan iekšas alkst šī vēsā, bezgaršīgā šķidruma vairāk par visu pasaulē. Es tām pudelēm, nolādēts, nepieskaršos.
Zinu, ka man vairs nav atlicis daudz, tomēr, ja es spētu, es pieceltos kājās, izlauztu tās durvis, izšķaidītu Marka galvu un tad pazvanītu policijai. Tādā veidā es spētu izglābt vismaz mammu, pat, ja man pašai uzreiz būtu jānomirst. Vairs nespēju koncentrēt domas ilgāk par dažām sekundēm, tāpēc man ir grūti izdomāt, kā lai sevi piebeidz.
Es tik tikko kustos un elpoju. Zinu, ka mana nāve būs kā mokoša, nebeidzama agonija, bet es ticu, ka katrs saņem pēc saviem nopelniem, vai ne? Un šoreiz ir mana kārta samaksāt par visu, ko esmu nodarījusi saviem tuvajiem.
Sažņaudzu rokas dūrēs, iztēlodamās prātā Marka smīkņājošo seju. Iedomājoties, kā es viņa pretīgajā sejā triecu dūri, man paliek nedaudz labāk. Es aizmirstu par fiziskajām sāpēm un domāju tikai par to, kā viņa deguns ar pretīgu krakšķi salūztu zem mana sitiena un no tā sāktu sūkties asins tērcīte. Tā samērcētu viņa apģērbu un muti. Tad es paņemtu cirvi un ietriektu to viņa ģīmī...kaut gan nē, labāk derētu paskatīties, kā viņš mokās. Kā cīnās par dzīvību un lūdz viņu pasargāt. Es iespļautu viņam sejā un tad izdarītu kaut ko...kaut ko...
Domas saplūst visas vienā, izveidojot melnu mākoni. Varbūt šoreiz. Varbūt tagad ir īstais mirklis, lai aizietu un nekad neatgrieztos.
***
-Mia! - Mani kāds sauc, bet es negribu atvērt acis. Es negribu atkal attapties uz tās netīrās grīdas viena pati. Es gribu, lai šis viss vienreiz beigtos, un Marks justos kaut nedaudz vainīgs notikušajā, kaut gan maz ticams, ka viņu uztrauktu mana nāve.
-Mia... - Balss turpina mani aicināt sev līdzi, un es negribīgi atveru acis. Man pāri ir noliecies kāds siluets, tomēr tā aprises ir saplūdušas kopā.
-Maik... - Es atbildu pietiekami vāri. Man šķiet, ka tas ir tas uzpūtīgais Maiks, kurš mani nez kādā veidā atradis. Gribu pieķerties pie viņa rokām, bet pirksti neklausa. Tie ir kā sastinguši.
Balss uz mirkli apklust, bet es no jauna atveru acis, kaut gan šī darbība prasa visu atlikušo spēka krikumu, un ļauju skatienam nofokusēties.
Tā ir sieviete. Līdzīga man. Mamma. Tā ir mamma!
-Mamm.. - Es no jauna mēģinu dabūt vārdus pār lūpām.
-Viss kārtībā, esmu tev līdzās. - Viņa čukst un tad noskūpsta manu pieri. Sajūtu siltu šķidrumu sev uz sejas, bet neesmu pārliecināta, ka es spēju raudāt, - Es nekad vairs neļaušu viņam tevi ieslēgt. - Viņa saka un apguļas man blakus.
Man patīk siltums, kas plūst no mammas pie manis. Tas ir mierinoši, lai gan man interesē, kā viņa tika tai pagrabā. Es atkal iekrītu tukšumā.
***
Otrā pamošanās ir daudz labāka, lai gan es jūtos tā, itkā katrs kauliņš būtu trīskārt salauzts. Ar grūtībām pagriežu galvu uz to pusi, kur man liekas, ka kāds guļ un pamanu aizmigušu mammu, kas atbalstījusi pieri pret manu plecu.
Viņa klusām šņākuļo un izskatās gana mierīga. Tad es ziņkārīgi pārlaižu acis visai telpai un secinu, ka esam Stellas istabā. Diez kur ir Marks? Pagriežu galvu uz otru pusi un ieraugu ūdens glāzi, kam nespēju vairs pretoties.
Vienā rāvienā stīvie pirksti to sagrābj un tuvina lūpām. Es aizgūtnēm dzeru, kaut gan šķidrums ātri beidzas, tā arī neremdējis manas slāpes. Nepacietīgi nolieku glāzi atpakaļ un jūtu, kā mamma sagrozās un atver acis.
-Tu esi nomodā. -Viņa secina miega pārņemtā balsī.
Es īsi pamāju, lai gan šajā krēslainajā telpā to ir grūti manīt. Man gribētos kaut ko pateikt, bet es nedēļām neesmu izmantojusi savu balsi, tāpēc baidos, ka tā ir pazudusi pavisam.
-Kad es tevi te uznesu, tu biji bezsamaņā. Man jau šķita, ka .... - Viņa saka, balsij notrīsot.
-Nevajag. - Izmoku, pārsteigta, ka spēju vēl izveidot kaut vienu vārdu.
-Mia, man vajadzēja tevi spēt nosargāt, nevis ļaut, lai viņš tā izrīkojas. - Viņa saka stingrā balsī. Es tikai papurinu galvu. Mammai nevajadzētu sevi tajā vainot. Pie visa vainīga esmu tikai un vienīgi es.
-Kur ir Marks? - Es vaicāju vārā un ļoti klusā balsī. Paranosikas bailes čukst, ka viņš tūlīt atvērs šīs durvis un mūs piebeigs. Esmu jau tam gatavojusies.
Simtiem reižu, esot tur lejā, tumsā, esmu iztēlojusies, kā tieši tas varētu notikt. Vai viņš mūs spīdzinātu vai izdarītu to lietu ātri... Un kāda būtu viņa sejas izteikmes? Zinu, ka bezkaislīga.
Vēlos aizgaiņāt šīs nepatīkamās domas, bet man nesanāk. Tas ir kā tāda ļaundabīga šūna, kas atrod mājvietu starp labajām un sāk vairoties neiedomājamā ātrumā.
-Es viņu... - Mamma iesāk, tverdama manu skatienu, kurš bezmērķīgi klīst apkārt, - Šķiet piebeidzu. - Viņa pabeidz, lūpai nodrebot.
Paiet brīdis, līdz saprotu, ko viņa tikko ir pateikusi.
-Ko tu izdarīji? - Balss mainās uz spalgu.
-Es..es viņam iesitu pa pakausi un viņš nokrita un vairs nekustējās. - Viņa saka, aizsegdama ar plaukstām seju.
Apskauju mammas plecus, vēl aizvien nespējot aptvert, ko viņa ir pastrādājusi.
-Tā tad tagad viss būs labi. - Es saku, pati neticēdama šiem vārdiem.
Mamma sparīgi māj ar galvu.
-Jā, Mia. Beidzot tas viss ir beidzies. - Viņa saka, un mēs abas no laimes sākam raudāt.
