Sestā nodaļa.
-Atvainojiet? Es jūs pazīstu?- Šokēta jautāju večiņai.
-Ko nē, tu mani nepazīsti, bet es tevi gan...-Viņa noslēpumaini saka un iesmejas.
-Bet tagad meitene nāc man līdzi, palīdzēsi aiznest maisus no veikala uz manu dzīvokli.-Viņa saka un palīdz man piecelties sniedzot savu roku..
-Paldies, bet es nezinu vai es varu, man jāiet atpakaļ pie mammas uz māju.-Spītīgi saku.
-Nekas, tava mamma nedusmosies, ja pateiksi, ka izgāji pastaigāties. Tici man es to zinu.-Viņa joprojām smaidot saka.
-Nu labi mēs varam iet. Bet es nevarēšu ilgi uzkavēties.-saku viņai un paņemu rokās maisiņus ar pārtiku.
-Laba meitene, redzu, ka esi labi audzināta...-Večiņa mīļi saka. Ar to arī mūsu saruna beidzās...
...
Večiņas dzīvoklis nav liels, tajā ir tikai viena istaba, toties tā ir liela. Tur ir mazs dīvāns, pie kura ir galdiņš nokrauts ar visādiem sīkumiņiem. Pie sienas ir daudzi plaukti, pilni ar grāmatām. Tur ir arī dažas koka kumodes ar nezināmiem priekšmetiem stikla kupolos. Tikai tad pamanu, ka daudzas grāmatas ir par zīlēšanu un buršanos.
-Vai jūs esat...ēmm...- nespēju to skaļi pateikt, lai, kā arī gribētos.
-Ragana, burve? Nē esmu tikai parasta zīlniece, lai gan pazīstu arī dažas raganas.
-Es, es nedomāju...-stostos un nevaru izteikt, to cik nokaunējusies jūtos. Nosaukt šo mīlīgo vecenīti par raganu...
-Aii...nešausti sevi mīļā, tu neesi vienīgā, kas domā, ka esmu ragana. Visi šejienes iedzīvotāji, kaut reizi ir mani par tādu nosaukuši.- kad viņa runā balsī nevar dzirdēt bēdas, tomēr redzu, ka viņai acīs ir nožēla un skumjas.
-Labi meitene, es tev varu, ko interesantu pastāstīt pie tases ar tēju, vai paliksi?- viņa jautā man ar lūdzošu skatienu. Viņa izskatās tik vientuļa un visi viņu aprunā...
-Labi, es palikšu uz tēju...-Saņemos un pasmaidu. Večiņas sejā atplaukst neviltots smaids.
-Malacīte, uzvārīšu tēju tu tikmēr piesēdi.-Viņa jau aiztipina uz kādu telpu, kuru nepamanīju sākumā. Tā ir virtuve. Eju pie dīvāna un apsēžot tajā. Dīvāns ir no ādas, tomēr, tas ir ļoti mīksts un ērts. Gaidot namamāti es kārtīgāk aplūkoju istabu. Sienas bija gaiši brūnas un ar dažviet noberztu krāsu. Grīda bija melna un mazliet grubuļainu, tai pa virsu bija balts paklājs. Griesti bija balti uz tiem bija maza putekļu kārtiņa. Kopumā ņemot istabā bija apvienoti daudzi stili.
-Nu tā tēja ir gatava, es paņēmu šokolādes cepumus un divus kēksiņus..-Likās, ka mūsu tējas dzeršanai viņa ir iepriekš sagatavojusies.-lūdz nekautrējies, ņem cepumus, kēksu un iedzer tēju.
-Paldies.-saku un paņemu cepumu. Tas ir ļoti salds, bet man garšo.
-Nu meitene, vai gribi paskatīties manus bilžu albumus?-Likās, ka šī kundze patiešām ir vientuļa. Pamāju ar galvu un viņa uzreiz pielec kājās un piesoļo pie grāmatplaukta.
Viņa izņem no tā mazu tomēr ar fotogrāfijām pilnu albumu. Viņa man rāda savas jaunības bildes, kāzu bildes un mazbērnu bildes...
-Redzi, šis ir mans sēru albums, visi cilvēki, ko tu redzēji ir miruši, visi izņemot mani, lai gan es jūtu, ka es arī drīz aiziešu...- viņa bēdīgi saka. Tad viņa pieceļas noliek albumu un paņem mazu kastīti, atnāk atpakaļ pie dīvāna un apsēžas.
-Šajā kastītē ir kaut kas man ļoti dārgs... Un es gribu, lai tas tagad pieder tev... Neliedzies, tev tas ir jāpieņem, tā ir dāvana.-Viņa izņem no kastītes medaljonu. Noelšos, tas ir tik skaists... Zelta ķēdītē ievērts zaļš nezināmas izcelsmes akmens, akmenim ir zelta ietvars, uz tā ir smalki vijumi un virpuļi...
-Tas, tas ir tik skaists un droši vien arī dārgs...- tas ir vienīgais, ko spēju pateikt.
-Tā vērtība ir neizmērojama, tomēr atmiņas par to ir dārgākas... Tam ir divas īpašības... Tas tevi pasargās no visa ļaunā un otra- tas palīdzēs tev sazināties ar viņiem...- viņa noslēpumaini saka.
-Sazināties ar ko?-Neizpratnē jautāju.
-...Ar vilkiem tavos sapņos...-
