Sveikiņi atkal! Lūdzu lūdzu, ja ir kautkas ko piebilst rakstat komentāros! Pirmajai daļai īpaši liela atsaucība nebija, bet es tāpat rakstīšu nākamās daļas. Varbūt tad stāsts pats par sevi kļūs interesantāks, taču lai nu kā arī būtu, te nu ir 2.daļa. 1.daļa- http://spoki.tvnet.lv/literatura/Lupukrasas-pavelniece-1/681535
,, Klērai sareiba galva. Viņai nekad nebija ienācis prātā, ka kāds varētu viņai kautko tik skarbu uzrakstīt. Viņa uzmeta aci taksometra skaitītājam, kas rādīja Ls 6,78. Drošības pēc viņa pārbaudīja savu naudas maku, atklājums viņu šokēja. Vēl no rīta viņa bija izņēmusi no bankomāta 15 latus priekš taksometra, taču tagad tur bija tikai 5 lati. Viņa saprata, ka kāds ir apzadzis viņu.
,, Šoferi, lūdzu apturiet!" , Klēra iesaucās!" ,,Kas tad nu?", šoferis neizpratnē palūkojās uz aojukušo meiteni. ,,Man ir tikai 7 lati, kāds ir mani apzadzis, tāpēc nevarēšu aizbraukt tālāk. "
Tā nu Klēra samaksāja un viņai nācās kāpt ārā. Vienīgais veids kā tagad nokļūt mājās bija braukt ar sabiedrisko transportu. Doma par to, ka viņa varētu braukt ar autobusu vai tramvaju lika viņai noskurināties. ,, Tur taču iekšā kāpjošie bieži vien ir netīri un sasvīduši," Klēra atminējās no klases ekskursijas skolā, kad 7.tie devās uz pilsētas muzeju. Taču meitene no tā nevarēja izvairīties, tāpēc viņa brauca mājās ar autobusu.
Laiks autobusā ritēja lēnām, līdz pēkšņi pārpildītajā autobusā iekāpa Edvīns, viens no viņas klasesbiedriem. Viņš vienmēr Klērai bija licies savādāks nekā pārējie. Kad parasti skolas rītā, kad Klēra ieradās klasē visi pieskrēja pie viņas un sāka apbārstīt viņu ar komplimentiem, Edvīns tikai stāvēja malā un uz to nicinoši noskatījās no malas. Tieši tas Klērai viņā patika, taču , ja viņa skolā iedrošinātos runāt ar Edvīnu, klases meitenes domātu, ka viņa ir sajukusi prātā un novirzītos no viņas. Klēra bija pārāk lepna un nevarēja to pieļaut. Taču tagad bija izdevība ar Edvīnu parunāt! Un Klēra negribēja to palaist garām!
Klēra aizvirzījās uz autobusa pakaļgalu, kur stāvēja Edvīns. Viņa uzsāka sarunu : ,,Ammmm, čau! Ko tu dari šajā autobusā?" Edvīns palūkojās uz Klēru tā itkā viņa būtu niecība un atbildēja: ,, Da laabi! Šis nu gan ir pasaules 8.brīnums! Ar mani runā lūpukrāsas pavēlniece!"
Edvīna joks Klērai likās tīri smieklīgs, taču tam bija pavisam cits mērķis un viņa to saprata. Edvīns tikai zobojās par viņu.
Taču Klēra neļāvās dusmām: ,, Ai, nu iztiksim taču bez šīm jēlībām! Vispār , ko es esmu tev un visiem pārējiem klasē tik ļoti nodarījusi?? Vai tiešām jūs visi tagad nerunāsiet ar mani tikai dēļ tā, ko es pateicu Kristoferam??"
Vismaz pusminūti bija klusums. Taču Klēra nevarēja izturēt un jautāja: ,, Nu, Edvīn! Kāpēc tu apklusi? Vai tad tev neliekas, ka Kristofers to bija pelnījis?? Akd, kāpēc jums visiem liekas, ka es esmu kautkāda mūmija bez jūtām!"
Edvīns pēkšņi izprata Klēru. Agrāk viņam likās, ka šai lūpukrāsas pavēlniecei interesē tikai mode, kosmētika, flirts un nekas vairāk. Taču tagad viņš normāli sāka ar Klēru runāt. ,, Vispār Kristofers ir viens kārtīgs jefiņš un visi tikai priecājās , ka kāds viņam to acīs pateica! Taču tagad daudzi ir sapratuši , ka neesi tik varena, kā izlikies un ka arī tevi var sāpināt."
Jā....Te nu bija tas, ko Klēra gaidīja. Atklāsmi, ka viņa ir tieši tāds pats normāls cilvēks, kā pārējie. Un viņa bija neizsakāmi priecīga, ka beidzot viņas statuss : lūpukrāsas pavēlniece bija lauzts! Viņa bija tik sajūsmināta , ka vienkārši blenza uz Edvīnu, itkā viņš būtu eņģelis. Diemžēl tuvojās mājas un Klērai nācās izkāpt ārā, taču pirms tam viņa noteica Edvīnam: ,,Liels paldies tev, Edvīn! Es nekad nebiju domājusi, ka kāds ar mani var parunāt arī par ko citu izņemot modi, flirtu, lūpukrās..ai, nu ko tur! Līdz rītam!"
