Tākā man jau piedraudēja... 
***
Stulbais viesnīcas logs.domās burkšķēju. Nopūtos un iekārtojos ērtāk uz...
- Pie velna! – iespiedzos un izvēlos no gultas. Es gulēju Ādamam uz krūtīm.
- Nekliedz, Sātaniste. – Ādams noburkšķēja un palūrēja uz mani pār gultas malu.
- Aizveries, losi. – noburkšķēju un sarāvu kreklu uz leju. Tas bija uzlīdis augšā līdz vēderam.
- Labs veids kā pamosties. – Ādams noburkšķēja un izkāpa no gultas. Manis gatavotais apsējs ap viņa krūtīm bija pamatīgi noslīdējis un skatam atklājās nesmuks, lillā zilums.
- Apstājies. – nokomandēju viņu. Viņš paskatījās uz mani kā uz jukušu. Ignorēdama viņa stulbo skatienu, piegāju pie viņa un atraisīju vaļā saites.
- Au, uzmanīgāk. – viņš noburkšķēja un sarāvās, kad es pieskāros nejaukajam zilumam.
- Nečīksti. – aizrādīju. Viņš nosprauslājās.
- Atradusies terminātors. – viņš noburkšķēja. Es paglūnēju uz viņu un speciāli iebakstīju viņa zilumam. – Au. – viņš sarāvās un atkāpās no manis.
- Es eju dušā. – sapūtusies paziņoju un devos uz vannasistabu.
- Psihā... – dzirdēju viņu nomurminām.
- Kretīns! – atsaucos un aizcirtu aiz sevis durvis.
Nomazgājos un aptinu ap sevi dvieli. Izgāju no vannasistabas un paķēru savas drēbes no krēsla.
- Paldies. – viņš nomurmināja. Paskatījos uz viņu. Viņš turēja rokās balto kreklu, ko vakarnakt viņam noliku.
- Ej ellē. – pasmaidīju un ļāvu dvielim noslīdēt uz grīdas. Sāku vilkt savas drēbes, ignorēdama Ādama muļķīgi samulsušo skatienu. Apģērbos un paglūnēju uz viņu. Viņš joprojām stāvēja, sažņaudzis balto kreklu rokā, un blenza uz mani. – Beidz blenzt un ģērbies. – aizrādīju. Viņš muļķīgi pasmaidīja un aizgrieza galvu. Es izbolīju acis un piegāju pie gultas. Izvilku no gultapakšas melno somu un uzliku to uz gultas.
- Kāpēc tu to dari? – viņš noprasīja. Es saraucu uzaci un pablenzu uz viņu.
- Ko tad? – noburkšķēju.
- Tu rūpējies par mani, kaut gan izskatās, ka ciest mani nevari. Tu manā priekšā atkailinies un izskatās, ka tev pilnīgi pie vienas vietas. Tu... Tu... – viņš blenza grīdā un nesakarīgi burkšķēja. – un tu miegā runā. – viņš pacēla skatienu. Kādu mirkli vienkārši blenzu. Mana mute bija pavērta.
- Ko? – pāprasīju.
- Tu miegā runā. – viņš noteica un pēkšņi nokaunējies aizgriezās.
- Tātad pat miegā tu mani izspiego? – aizsvilusies noprasīju.
- Laikam. – viņš paraustīja plecus. Aizsvilusies piegāju pie viņa un triecu dūri pret viņa plecu. Viņš apcirtās un saķēra manas rokas, kas gatavojās ietriekties viņa krūtīs.
- Tu! Esi! Pasists! Idiots! Tā! Jau! Tu! Mani! Esi! Ievilcis! Sūdos! Līdz! Ausīm! – satrakojusies ārdījos viņa rokās. Viņš klusējot turēja mani un nelaida vaļā, jo zināja, ka tad sekos vesela armija manu dūru, kuras sitīs viņu. – Idiots! Maita! Mafiozī! Sesks! – turpināju ārdīties, izkliegdama visu, kas manī bija sakrājies. Smagi elpojot atkāpos no viņa. Man acīs bija sariesušās muļķīgās dusmu asaras.
- Nomierinājies? – viņš noprasīja. Es iesņācos un metos viņam virsū no jauna. Viņš satvēra manas rokas un piekļāva mani savām krūtīm. Un kaut kas manī salūza. Asaras aumaļām plūda pār maniem vaigiem, saslapinot viņa plecu. Emocijas bija pārāk sakāpinātas, lai es kaut vārdu dabūtu pār lūpām. – Viss būs labi. – viņš nomurmināja. Es, elsojot, klusi iešņācos un kaut nedaudz centos viņam iesist, bet viņš mani turēja pārāk cieši sev klāt. – Viss būs labi. – viņš, jau uzstājīgāk, atkārtoja.
- Nekas nebūs labi! – iešņācos un sāku ārdīties, turpat pie viņa krūtīm. – Mums uz pēdām ir mafiozī banda! Kas var būt labi?! – noprasīju.
- Uzklausi mani! – viņš saķēra manas rokas un sapurināja mani. – Ar tevi nekas nenotiks! Jā, jebitīt matos! Esmu tevī iemīlējies tu, histēriskā, karstasinīgā, jaunā sieviete! – viņš uzkliedza man. Es sastingu un blenzu viņā. – Tieši tā. – viņš atlaida mani un atkāpās. Es aizgriezos un saķēru galvu, ieķerdamās savos matos. – Piedod. – dzirdēju viņu nomurminām. Es noelsos un pagriezos pret viņu.
- Tu atvainojies?! Es te uzvedos kā pasista idiote... Bet tu atvainojies?! – samiegusi acis noprasīju.
- Jā. – viņš paraustīja plecus. – Piedod. Piedod, ka ievilku tevi gultā, kad tu biji piedzērusies. Piedod, ka aizvedu tevi uz to nolāpīto viesnīcu. Piedod, ka ieslēdzu tevi savā sirdī. – viņš aizgriezās un nodūra galvu. Es stāvēju kā sasalusi. Ik viena mana ķermeņa šūna kategoriski atteicās pieņemt tikko dzirdēto.
- Tu... Tu atceries, ko mēs...tajā naktī..?– šokēta izgrūdu.
- Jā. – viņš pagriezās pret mani. Izskatījās, ka viņš ir gatavs vēl kādam uzbrukumam no manas puses. Man sareiba galva un es pieķēros krēsla malai, lai noturētos kājās. Viņš, mistinādamies, pienāca man tuvāk. – Tev viss ir labi? – viņa balsī varēja saklausīt uztraukumu. Es pacēlu skatienu un uzlūkoju viņu.
- Tu ar mani pārgulēji, bet pēc tam izteici vēlēšanos, kaut tas nebūtu noticis. – strupi noteicu un nopurināju galvu. Viņš pienāca tuvāk un uzlika roku uz mana pleca. Es to nopurināju un atkāpos. – Tad tu tēloji, ka neko neatceries. – murmināju. – Laikam esmu tik briesmīga gultā, ka bail iedomāties, ne? – noprasīju un palūkojos uz viņu. Viņš sarāvās.
- Nē. – viņš iebilda un nopurināja galvu. – Man nebija dūša tev pateikt... – viņš nomurmināja.
- Tev bija bail? – pārprasīju.
- Es biju gļēvulis. – viņš noteica. Viņa pirksti pieskārās manam vaigam un rūpīgi aizslaucīja kādu muļķīgu asaru, kura ritēja pār manu vaigu. – Man vajadzēja atklāt tev patiesību uzreiz. Man vajadzēja pateikt, ka tā bija ideālākā nakts manā mūžā... Bet es nezināju kā tu reaģēsi. – viņa plauksta pieskārās manam vaigam. Viņš ar īkšķi pacēla manu zodu, lai es ieskatītos viņa acīs. – Un tu nebiji briesmīga. Tu biji dieviete. - viņš nočukstēja un šokēja mani. Viņa lūpas piekļāvās manām. Tās bija pārāk maigas, lai izteiktu vārdos un pārāk kaislīgas, lai spētu iztēloties. Manā vēderā kaut kas sāka kņudēt. Sajūta bija lieliska, bet tajā pašā laikā likās, ka tas nepavisam nav pareizi. Laiks apstājās un pasaule beidza griesties. Nepareizā sajūta auga arvien lielāka, taču es to ignorēju. Viņa rokas apvijās ap manu vidukli un viņš pievilka mani sev tuvāk. Un es ļāvu notikumiem ievirzīties tā, kā tiem tīk. Viņa rokas atbrīvoja manu ķermeni no drēbēm un viņa lūpas glāstīja manu kaklu. Viņš piekļāva mani sev klāt un viņa lūpas atrada manas. Mana sirds sitās neiedomājamā ātrumā un man trūka gaisa. – Elpo. – viņš maigi nočukstēja un iekoda manā auss ļipiņā. Es paklausīju un jutu kā izliecas mans ķermenis, lai piekļautos viņam vēl tuvāk. Viņš uzkurināja liesmas manī. Mana āda dega pie katra viņa pieskāriena. Jutu, ka tieku noguldīta gultā. Es pat nepamanīju pa kuru laiku viņš mani pacēla. Viņš uzgūlās man virsū, bet es viņa svaru nejutu. Viņa lūpas iekaroja manu ķermeni. Mūsu ķermeņi saplūda un pazuda pat nepareizā sajūta. Laiks sasala, pasaule apstājās un mirklis ieilga. Pasaule un laiks nēeksistēja, bijām tikai mēs...
