Lai labi lasās. 
***
- Mums ir jādodas tālāk. – Ādama balss pārtrauca klusumu.
- Jā. – noteicu, bet neizkustējos no viņa krūtīm. Viņa pirksti slīdēja pār manu muguru, zīmējot uz tās neizprotamas zīmes. Katrs viņa pieskāriens vadīja strāvu, no kuras es nevēlējos tikt vaļā.
- Es runāju nopietni. – jutu, ka viņš pasmaida.
- Jā... – vienaldzīgi novilku un ar pirkstu galiem sāku zīmēt riņķus uz viņa krūtīm.
- Tu vispār manī klausies? – viņš noprasīja. Es pasmaidīju.
- Jā. – noteicu un pavīpsnāju.
- Neizskatās. – viņa krūtis nodrebēja no smiekliem.
- Jā. – piekritu.
- Es zinu, ko tu centies panākt. – viņš kļuva nopietns.
- Jā. – piekritu viņa teiktajam.
- Tu vēlies kašķēties. – viņš nopurpināja.
- Ja tu vēlētos tikt prom, tu jau sen to būtu izdarījis. – atburkšķēju.
- Bez tevis es nekur negrasos iet. – viņš norūca. Es jutu, ka viņa roka stingri satver manu vidukli un piekļauj sev vēl tuvāk.
- Tad tu esi ieslodzīts šajā gultā. – pasmaidīju un pacēlos uz elkoņa. Ieskatījos viņa acīs. Beidzot es tās redzēju bez ierastās sapūcēšanās uz viņu. Viņš pasmaidīja un viņa rokas apvijās ap mani. Viņš nogāza mani gultā un uzgūlās man virsū.
- Jāatzīst, ka šis ir labākais sods, kādu esmu saņēmis. – Ādams pasmaidīja un viņa lūpas pieskārās manam kaklam. Tad tās uzsāka ceļojumu uz manām lūpām. Viņa lūpas sasniedza manas, bet kad tās grasījās piekļauties manām, es pieliku pirkstu pie viņa lūpām. Viņš izbrīnīti paskatījās uz mani.
- Mums taču ir jādodas vai ne? – ķircinot noprasīju. Viņš nostenējās un izbolīja acis.
- Tu esi neciešama. – viņš novaidējās un paglūnēja uz mani.
- Es arī tevi mīlu. – pasmaidīju un noskūpstīju viņa lūpas.
~~~
Mēs braucām jau vairākas stundas. Manas kājas bija notirpušas un stīvas. Vairākas reizes biju pieķērusi sevi blenžot uz Ādamu. Un arī tagad blenzu.
- Es esmu ļoti interesants vai ne? – viņš pavīpsnāja. Nosarku un novērsos.
- Laikam. – nomurmināju un iekodu sev lūpā. Viņš saņēma manu roku un savija mūsu pirkstus.
- Es par to sapņoju jau sen. – viņš pēkšņi atzinās. Paskatījos uz viņu.
- Par ko tieši? – noprasīju un paskatijos uz mūsu sadotajām rokām.
- Par visu. Par to, ka es drīkstu tevi skūpstīt. Par to, ka es drīkstu saņemt tavu plaukstu savā. – viņš murmināja, pēkšņi nokaunējies. Pie sevis pasmaidīju.
- Bet es joprojām nevaru ciest tevi. – noburkšķēju. Viņš iespurdzās.
- Mani tas vairs neinteresē. – viņš paraustīja plecus. Es saraucu uzaci.
- Tiešām? – noprasīju.
- Man pietiek ar to, ka kopš šīs dienas tu piederi man. – viņš pasmaidīja.
- Es neesmu lieta, kas var piederēt vai nepiederēt. – atrūcu, bet man patika viņa vārdi.
- Es zinu, ka tu esi atvērusi man savu sirdi. – viņš apgalvoja.
- Un tu pareizi domā. – klusi noteicu. Viņš to nedzirdēja. Kādu brīdi valdīja klusums.
- Esmu sarūpējis mums abiem pases. – viņš noteica. Es paskatījos uz viņu. – Tās ir cimdu nodalījumā. – viņš pamāja. Es atvēru nodalījumu un izņēmu divas pases. Pirmā bija mana.
- Kur tu dabūji manu bildi? – jautāju, blenzdama savā bildē.
- Tavs tēvs. – viņš paraustīja plecus. Iesmējos un aplūkoju viņa pasi. Kādu mirkli blenzu tajā un manā galvā zibēja miljoniem domu. Es pat viņa vecumu nezināju.
- Tev ir divdesmit divi? – jautāju. Viņš pamāja. Saraucu uzaci un noliku pases atpakaļ. Viņš nopūtās.
- Tu uzskati, ka esmu tev par vecu? – viņš jautāja. Es saspiedu viņa plaukstu.
- Nē. – noteicu un paskatījos uz savu roku.
- Tu tā uzskati. – viņš nopūtās. Es klusēju. – Mazā, maniem vecākiem ir astoņu gadu starpība, mums ~ četru. Es domāju, ka mums nevajadzētu raizēties par mūsu gadu starpību. – viņš noteica un saņēma ciešāk manu plaukstu.
- Jā. – pasmaidīju par savām muļķīgajām raizēm.
- Neuztraucies. – viņš pasmaidīja. Es iesmējos un satvēru stingrāk viņa plaukstu. Mēs turpinājām braukt, klusējot. Un es atkal blenzu uz viņu.
- Kur mēs braucam? – novērsusies jautāju.
- Pēc iespējas tālāk no mūsu valsts. – viņš noteica un uzmeta man ašu skatienu.
- Āāāa. – novilku un turpināju blenzt uz viņu.
- Es palieku aizvien aizraujošāks? – viņš sarauca uzaci. Es iesmējos, bet turpināju viņu vērot. Viņš pēķšņi nobremzēja mašīnu šosejas malā un pievilka mani klāt, noskūpstot mani. Es tikai samirkšķināju acis. – Piedod, es nespēju atturēties. – viņš pasmaidīja un turpināja braukt. Mulsi pasmaidīju un blenzu ārā pa logu.
