Labdien - brīt - vakar ,spociņi 
Tātad sadomāju sākt raxtīt savu pirmo stāstu.
Pagaidām ielieku tikai ievadu , ja būs atsauksmes un kāds gribēs lai turpinu ,tad likšu arī citas nodaļas. 
Lai labi lasās 
..........................................................................................................
Mani sauc Lorens. Lai vai kā, vārds ir viena no tām nedaudzajām lietām , kas man vēl pieder. Mans uzvārds ir Kenstrons un otrais vārds Tobias. Pilnajā vārdā – Lorens Tobias Kenstrons. Man ir 13 gadu. Es dzīvoju...es nezinu. Man nav māju. Esmu bezpajumtnieks. Jūs protams jautāsiet ,kā gan 13 gadīgs puisis ,kurš ir nepilngadīgs , var būt bezpajumtnieks? Bet redziet ,var.
Mani vecāki nebija plānojuši manu nākšanu pasaulē. Viņi nemaz negribēja bērnus. Kad es piedzimu ,mana mamma iekārtojās divos darbos ,lai tikai varētu mani uzturēt , taču tētim bija pilnīgi vienalga ,kas ar mani notiek. Pīters Lapkuss ,tāds ir viņa īstais vārds , visu dienu vienkārši gulēja pie televizora un nemaz nedomāja par kaut kā darīšanu. Viņam bija pilnīgi vienalga arī par mammu ,kas tobrīd strādāja cauru diennakti. Tad mani vecāki izšķīrās. Mamma savāca savas mantas un mēs kopā aizbraucām uz pilnīgi citu pilsētu. Jo tālāk no Pītera ,jo labāk.
Līdz 10 gadu vecumam ,viss bija kārtībā. Mēs dzīvojām vienistabas dzīvoklītī divi vien ,kopā ar mammu. Mamma pieņēma atpakaļ savu īsto uzvārdu un nu atkal bija Vanesa Kenstrone. Arī manu uzvārdu mēs nomainījām.
Kad man palika 11 gadi , viss izmainījās. Mammai bija uzradies draugs. Viņš bija briesmīga paskata vīrietis ar gariem ,iesirmiem matiem ,tetovētām rokām un dzelteniem zobiem. Mugurā viņam vienmēr bija tumšas drēbes ,parasti saplīsusi ādas jaka un netīras džinsas. Man viņš sāka nepatikt jau uzreiz ,kā viņš pie mums ievācās. Bet lai vai kā ,viss bija normas robežās ,man bija ko ēst , ko vilkt mugurā un kur pārnakšņot. Toreiz es to nenovērtēju un visu laiku mēģināju sakaitināt vai sadusmot mammas pielūdzēju. Ja nemaldos viņu sauca Frenks. Man vairākas reizes arī izdevās Frenku sadusmot. Tad viņš lādējās un pat aizgāja no mājām ,bet vienmēr atgriezās. Es viņam ,protams, arī nepatiku. Ļoti nepatiku. Tāpēc mamma un Frenks sāka izklaidēties ārpus mājas un mājās pārrasties tikai nakts melnumā. Es sāku visu darīt pats un paļauties tikai uz sevi. Savu mammu ,var teikt , vairs vispār neredzēju.
Bet tad sekoja tas nelaimīgais notikums. Mamma un Frenks ,kā jau parasti, bija izbraukuši. Es gāju gulēt ,jo zināju ,ka viņi agri vai vēlu atgriezīsies. Bet tā nenotika. No rīta ,kad pamodos , nesapratu kāpēc viņi nav mājās. Piezvanīt es nevarēju. Telefona man nebija ,kur nu! Es varēju tikai truli sēdēt un gaidīt. Un es sēdēju. Sēdēju līdz nākamās dienas rītam ,bet no viņiem nebija ne miņas. Visu nakti nebiju gulējis. Acis man lipa ciet ,līdz vienā brīdī tomēr aizmigu. Pamostoties situācija bija tāda pati. Neviens mājās nebija pārradies. Tā es dzīvoju nedēļu. Lēnām sāku ieslīgt depresijā. Ar mammu noteikti ir noticis ,kas slikts. Tad pie manis atnāca viens no Frenka draugiem. Viņš teica ,ka ir notikusi autoavārija. Frenks ir dzīvs ,bet Vanesa vairs nav šaisaulē. Vēl viņš minēja ,ka Frenks ir aizbēdzis un ,ka par avāriju viņš nevienam neziņos ,lai nebūtu jāsēž cietumā par braukšanu reibumā un šis dzīvoklis tagad pieder viņam ,Frenka draugam. Viņš arī lūdza man izvākties, lai varētu sākt te dzīvot tūlīt pat. Tajā brīdī es uzsprāgu. Frenks bija nogalinājis manu mammu. Viņš man bija atņēmis dzīvesvietu. Un tagad viņš par to nesaņems sodu? To es nevarēju pieļaut. Es sāku ārdīties. Biju gatavs tūlīt pat doties uz policijas iecirkni un viņiem to pavēstīt. Savācu mantas. Es tāpat negrasījos te vairs atrasties.
Izejot uz ielas ,es apjuku. Kur tad lai es eju? Es negribēju uz bērnunamu ,nu nē. Ja es pavēstīšu par mammas nāvi ,mani tur ietupinās tūlīt pat. Es sāku lēnām kustēties uz priekšu velkot pa zemi savu veco mugursomu.
Tā es staigāju līdz vēlai naktij un nonācu pie secinājuma. Es neiešu uz policiju. Es neiešu bērnunamā. Frenks sodu nesaņems ,es viņam atriebšos. Atriebšos dubultā. Mammu tas tāpat neatgriezīs. Es atradīšu. Es atradīšu to veci ,kas neziņoja par Vanesas nāvi. Es izpostīšu Frenka dzīvi tāpat ,kā viņš izpostīja manējo.
