Darba diena vilkās ilgi. It īpaši, kad gaidīji vakaru, lai satiktos ar saviem draugiem. Keita bija izdomājusi kārtējās vasaras piektdienas vakarā iet paballēties, jo mājās sēdēšana viņai bija apnikusi. Pasaucām līdzi Renē, kaut arī meitene vēl atradās mūsu “slikto bērnu” sarakstā pateicoties saviem nedarbiņiem ar saviem bijušajiem.
Runājot par bijušajiem, no rīta atnāca īsziņa no Īana, kurš man prasīja, kur esmu pazudusi. Puisim atbildēju, ka esmu aizņemta, kas gluži nebija meli. Biju aizņemta ar savas dzīves nostādīšanu uz sliedēm, kas bija mazliet aizaugušas no retās vilcienu braukšanas.
Labi, beigšu gudri filozofēt. Bet tā sanāk, kad stāvi vienā vietā trīs stundas no vietas un laipni sveicini katru pircēju.
“Jūs esat ļoti skaista.” Grieztā angļu valodā man izteica kāds tumšādains vīrietis, kas centās no manis izdabūt telefona numuru.
“Neesmu ieinteresēta.”
“Ak, principessa, kāpēc tā?”
“Esmu aizņemta.”
“Žēl gan. Tāda skaistule, radīta žurnālu vākiem.” Vīrietis man piemiedza ar aci un uzstūķēja savas saulesbrilles atpakaļ uz degunu. “Visu labu, bella!”
Dziļi novaidējos, kad vīrietis izgāja no veikala.
“Smagi?” Ītans, mans darba kolēģis, paprasīja, kad pamanīja manu skābo sejas izteiksmi pie kases.
“Riebjas strādāt piektdienās.” Puisim godīgi atbildēju, uz ko puisis gardi iesmējās.
“Princesei plāni?”
“Jā, ķirbītis apsolīja princesi aizvest uz balli.”
“Balle, kas notiek diezgan tumšās telpās ar skaļu mūziku un simts iedzērušiem cilvēkiem?”
“Tieši tā!” Es iesaucos un puisis vien nogrozīja savu galvu ar platu smaidu sev uz lūpām.
“Novēlu kārtīgi iztrakoties, tu to esi pelnījusi.”
“Kā to saprast?”
“Pēdējā laikā esi tāda klusa. Vairs neviens pielūdzējs pie tevis nenāk, izņemot tavu draugu, protams.” Ītans man atbildēja un sāka ar cenu pārbaudītāju pīkstināt preču svītru kodus.
“Varbūt tāpēc man vairs nav pielūdzēju?”
“Cik esmu dzirdējis no tevis, tas viņus nekad nav atturējis.”
“Nu, šoreiz es saviem pielūdzējiem skaidri pasaku, ka mums nekas nesanāks, jo esmu aizņemta.” Es strupi atbildēju un pakasīju savu degunu.
“Prieks, ka esi kļuvusi tik nopietna ar attiecībām.”
“Un tu esi mums attiecību guru?”
“Tā saka. Kaut vai pašam galīgi ar tām neveicas.” Puisis man atbildēja un mūsu sarunu pārtrūka, jo pie kases pienāca pircēja, kas cītīgi mani sāka iztaujāt par mūsu produktu kvalitāti.
Pēc darba Džošuā mani sagaidīja ar savu mašīnu, lai aizvestu uz mājām. Noskūpstīju viņu uz lūpām un dažas sekundes atļāvos izjust viņa debešķīgi labās Hugo Boss smaržas. Puisim izstāstīju par jociņu ar ķirbi, uz ko viņš pasmējās. Pa ceļam izrunājāmies, cik noguruši esam, piestājām pie lielveikala, lai nopirktu dažus produktus ātrām vakariņām un braucām uz mājām.
Keita mūs sagaidīja ar platu smaidu un atplestām rokām. “Sveiks, Džošuā, sveicināts mūsu dzīvoklī, beidzot vari ar to iepazīties.”
“Nav tik glauni, kā pie tevis, protams.” Džošuā skaidroju, kamēr puisis par mums abām smējās.
“Gan jau man patiks.”
“Tikai neej Lolitas istabā, izskatās, ka viņai tur ir nebeidzamā drēbju vētra.” Vils skaidroja, kamēr es piepūtu vaigus un izlikos, ka esmu sadusmojusies uz saviem dzīvokļa biedriem.
“Tieši tāpēc tā ir pirmā pieturvieta, kuru man personīgi jāievērtē!” Džošuā skaidroja ar smaidu uz lūpām. Es nobolījos, sagrābu puisi aiz rokas un vilku uz savas istabas pusi. Ceļā uz istabu, puisis nopētīja mazās bildītes, kuras bijām sakarinājušas ar Keitu uz halles vienmuļajām sienām, tās izrotādamas.
Puisis neko par tām neteica, tāpēc īpaši viņa viedokli neizprašņāju. Atvēru savas istabas durvis un ievedu Džošuā iekšā. “Šeit mitinās dusošā skaistule Lolita.”
Džošuā nopētīja mani istabu, sākot ar bilžu sienu, loga sienu un skapi, gultu, mīksto rozā paklāju un tad palūkojās uz mani. “Pēc skata nepateiksi, ka šī ir tava istaba.”
“Dažreiz arī sliktajai meitenei vajag kaut ko maigu.” Laiski atbildēju un piekļāvos klāt puisim, lai viņu noskūpstītu. Puisis maigi satvēra mani aiz galvaskausa, lai maigi sāktu braukāt ar savu labo plaukstu pa maniem matiem. Dziļi ieelpoju, kad ar otru plaukstu Džošuā sāka maigi braukāt par manu kailo plecu, radot zosādu uz tā.
“Tu nekrietni spēlē.” Atbildēju, kad puiša lūpas atrāvās no manējām. Puisis maigi ielūkojās man acīs un tā mēs dažas sekundes nostāvējām manā istabā, viens otram piekļāvušies un iegrimuši skatienos. Tad Keita iesteidzās manā istabā.
“Atvainojos, ka pārtraucu, balodīši, bet mums ir jāpaēd un jāiet tusēt!”
Lolita (23)
