local-stats-pixel

Liktenīgais skatiens0

 56  0

Šis ir mans pirmais raksts, tāpēc atvainojos ja ir kāda kļūda :)

Stāsts ir izdomāts. Jauku lasīšanu :)

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Liktenigais-skatiens-3/703166

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Liktenigais-skatiens-2/693742

Lūdzu komentējiet, lai varu pilnveidot savu stāstu......

Viss sākās ar 1.septembri, kad mūsu klasei pievienojās jauns skolēns. Es, protams, viņu uzreiz pamanīju un nodomaju, ka visas mūsu klases meitenes skries viņam pakaļ. Mūsu skatieni sastapās. Loģiski, kura gan meitene varētu novērsties no viņa zilajām acīm, kā arī glītajiem melniem matiem un drusciņ nevīžīgā stila. Man patika būt meitenei, kurai neviens, nekad nepievērsa uzmanību. Par to liecināja arī mans izskats- brūni mati ar blondiem galiem, brilles kuras man visu laiku slīdēja nost, brūnas acis un,protams, mīļākais apģērbs- džemperis un kedas. Es vienmēr sēdēju viena, jo tad es varēju labāk koncentrēties. Pirmajā mācību dienā mani nomāca domas, ka viņš var apsēsties man blakus. Iespēja bija niecīga, bet tomēr reāla. Kad viņš iegāja klasē un nopētīja visus, es cerēju, ka viņs man paies garām, bet kā par spīti, viņam vajadzēja apsēsties tieši manā solā. Es ātri uzliku kājas uz krēsla, pirms viņš paspēja iesēsties, bet ar smaidu sejā viņs maigi pacēla manas kājas un nolika tās uz grīdas. Tādu es tiešām negaidīju. Es biju ļoti dusmīga, taču man nebija izvēles, katrs var sēdēt kur vēlas. Viņš pagriezās pret mani un nosauca savu vārdu: ''Sveiki, mani sauc Rojs. Kā tevi?'' Es nevarēju neko neatbildēt, tāpēc nomurmināju: ''Čau, mani sauc Ariana, prieks iepazīties.'' Labi, ka mani izglāba zvans kurš tieši tad noskanēja. Pēc stundām biju laimīga, varēju beidzot tik no šī murga ārā un iet uz savu mīļāko vietu- jūrmalu. Man patika skatīties uz saulrietu, tas bija tik burvīgs, bet visvairāk mani fascinēja toņu salikums, kas veidojās saulei rietot. Šoreiz nebiju pamanījusi, ka man seko kāds. Es neticēju savām acīm, bet tas atkal bija viņš- Rojs. Man īsti nebija zināms, kāpēc es viņu ta ienīstu, es vienkārši gribēju Roju pārraut tūkstoš gabaliņos. Laikam vienīgais, kas mani atturēja bija viņa burvīgais smaids. Rojs apsēdās man blakus un jautāja: ‘’Vai nav burvīgs skats?’’ Man negribejās runāt, jo vienīgais iemesls, kāpēc es šeit nācu bija klusums un iedvesma, kas man palīdzēja uzzīmēt burvīgus darbus. Es viņam uzdevu tiešu jautajumu: ‘’Ko tev vajag no manis?’’ Rojs mierīgi atbildēja: ‘’Neko, vienkārši vēlos ar kādu iepazīties, šī taču ir mana pirmā diena šeit, vēlos iegūt draugu.’’ Man bija jāatbild: ‘’Bet kāpēc tieši es? Ja nu es nevēlos ar tevi draudzēties?’’ Viņš padomāja un teica: ‘’Kāpēc gan ne?’’ Es sacīju: ‘’Nav ne jausmas,’’ un skrēju cik vien ātri varēju. Bet viņš tur palika sēžot, ar sejas izteiksmi, kurā varēja redzēt apjukumu.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000