Slapja mēle, kas laizīja manu kailo pēdu, mani pamodināja. „Bo, izbeidz!” Ievilku to atpakaļ zem segas un saritinājos kamoliņā. Dzirdēju, ka blakus Bekija vēl miegā elpo. Bo skaļi ierējās un es strauji pieslējos sēdus un Bekija man blakus tāpat.
„Jēziņ, vai viņš vienmēr tā dara?” Bekija sūkstījās. Izspūrusi viņa izskatījās komiski.
„Nē,” es aizsmakusi atbildēju un paskatījos pulkstenī. „Oho, pulkstenis ir viens dienā.”
„Nevar būt.” Viņa paskatījās uz to un izlaida pirkstus caur matiem. „Tik ilgi nebiju gulējusi veselu mūžību.”
„Noskriešu lejā pēc kafijas.” Es izcēlu kājas laukā no gultas. „Gribēsi?”
„Aha.” Viņa atkrita spilvenos un sāka staipīties.
Uzmetu uz pleciem rīta svārkus pat nepapūlēdamies tos aizsiet. Izgāju no istabas un pa gaiteni devos uz kāpņu pusi, kur tupēja Bo.
„Slikts puika, tā var trieku ķert.” Pakašāju viņam galvu un ar basām kājām nodipināju lejā pa kāpnēm. Vestibila vēsā grīda mazliet saldēja pirkstus, tāpēc aizskrēju uz virtuvi.
„Kolīn?” mamma sauca no atpūtas istabas.
„Vēlāk. Gribu kafiju. Auksti.” Īsi iesaucos, kad ieskrēju virtuvē. Priecīga, ka mamma bija uzvārījusi pietiekami daudz kafijas, salēju to divās krūzēs, pieliku cukuru un paņēmu tās abās rokās. Ar muguru atvēru virtuves durvis un devos atpakaļ uz kāpņu pusi.
„Kolīn, vai vari mums pievienoties?”
Mums? Kādiem mums?
Pagriezos pret atpūtas istabu un iegāju tajā. Apstājos kā zemē iemīta. Māte bija apsēdusies tēva iecienītajā krēslā un uz dīvāna sēdēja divi policisti.
„Ē, labrīt.” Pasveicināju policistus un iegāju dziļāk telpā.
„Labrīt, Monas jaunkundz.” Sveicināja viens no policistiem, viņš bija daudz vecāks par savu kolēģi. „Izskatās, ka nesen esat pamodusies.”
„Kolīna, un jā, tikko.” Mazliet piesarku, noliku abas krūzītes uz žurnāla galdiņa, iztaisnojos un aizsēju rīta svārkus. Paskatījos uz māti, kas bija palikusi bāla.
„Mani sauc Maikls Brantons un šis ir mans kolēģis Diks Kolins. Mums būs jāuzdod pāris jautājumi.” Viņš turpināja. „Vai varat mums pateikt, kur jūs bijāt vakardien vakarā?”
„Vai drīkstu zināt iemeslu, kādēļ tieku nopratināta?” es noraizējusies jautāju.
„Protams, vakardien naktī, smagi tika piekauts Ričards Henriksons. Viņš atrodas slimnīcā, vēl joprojām bez samaņas. Mēs runājam ar visiem, kas viņu pazīst vai pazinuši. Viņa vecāki teica, ka jūs agrāk esat bijuši kopā, tādēļ mēs esam šeit.” Viņš atvēra piezīmju blociņu. „Tātad, kur un ar ko jūs pavadījāt vakardienu?”
„Pēc ezera es uzreiz atbraucu uz mājām, mamma vēl nebija un sāku gatavot vakariņas, tad pārradās mamma. Pēc kāda laiciņa ieradās mana draudzene Bekija ar savu puisi Romānu Mašīnā vēl bija Romāna trīs brāļi, viens no viņiem mans puisis – Donato, jaunākie ir Vincents un Gabriels. Mūsu attiecības izveidojās tikai vakardien, tāpēc par tām neviens vēl neko nezin, tai skaitā mana māte.” Paskatījos uz viņu. „Piedod, gribēju to pavēstīt mazliet citādākos apstākļos.”
„Tas nekas, saulīt, turpini.” Viņa pasmaidīja.
„Viņi pierunāja mani braukt uz parku, jo tur bija dzīvā mūzika. Piekritu un pateicu mātei par nodomu. Paņēmu savu otru mašīnu, jo mana drauga mašīnā mēs visi nesatilptu. Tā mēs aizbraucām uz parku. Pabijām tur kādu laiku un mēs četri – es, Bekija, Romāns un Donato, devāmies pie viņiem uz māju. Vincents ar Gabrielu palika tusēt tur. Mēs braucām ar manu mašīnu, lai būtu konkrētāk.” Es apstājos, lai paskatītos uz māti. „Viņi dzīvo Hodžina kunga mājā, viņi ir viņa mazbērni. Mēs tur kādu laiku patusējām lapenē, līdz pazvanīja Vincents, jo viņiem bija notikusi ķibele ar mašīnu. Mēs devāmies viņiem palīgā. Kad viņi salaboja mašīnu, mēs ar Bekiju izlēmām doties uz mājām, jo bija pārāk vēls. Viņi devās atpakaļ uz savām mājām. Tas arī viss.” Es pabeidzu un paņēmu savu kafiju, lai iedzertu.
„Kādas jums ir pašreizējās attiecības ar Henriksona jaunskungu?” jautāja otrs policists.
„Nekādas, atklāti sakot visai naidīgas, jo mēs izšķīrāmies visai naidīgi.” Es sāku virpināt krūzi rokās.
„Vai varat iedomāties, kurš varētu vēlēties uzbrukt Henriksona jaunskungam?” jautāja vecākais policists.
„Tādu ir daudz, viņš nebija iecienīts ne skolā, ne ārpus tās, jo vienmēr bija lecīgs. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc izšķīrāmies.” Es ieskatījos policistam acīs.
„Vai Ričarda jaunskungs kaut reizi ir pacēlis pret jums roku?”
Paskatījos uz policistu un sapratu, ka viņš zina par starpgadījumu pie ezera. „Jā, vēl vakardien pie ezera viņš uzradās nez no kurienes, iespēra manam sunim un rāva mani prom no maniem draugiem, mans puisis mani aizstāvēdams, netīšām salauza viņam roku, kad atrāva to no manis.” Es paskatījos uz kafiju sev rokās.
„Vai tā bija pirmā reize, kad viņš pacēla pret jums roku?” jautāja jaunākais policists.
Es papurināju galvu.
„Vai ziņojāt par iepriekšējo starpgadījumu policijai?”
„Nē.” Es sažņaudzu krūzi, par atmiņām, kas uzplaiksnīja.
„Kādēļ?” jautātājs šoreiz bija vecākais policists.
„Nezinu, varbūt bija bail.” Es paraustīju plecus un iedzēru vēl kafiju.
„Vai jūsu jaunais draugs būtu spējīgs viņam uzbrukt?” vēl joprojām tieši jautāja jaunākais policists.
„Varbūt ārēji viņš izskatās, ka varētu, bet viņš to nedarītu, jo viņam nepatīk vardarbība.” Es iedzēru kafijas malku un paskatījos uz Bo, kas pienāca man klāt un uzlika man uz ceļa galvu.
„Pagaidām tas būs viss, Monas jaunkudz.” Abi policisti piecēlās. „Monas kundze, paldies par sadarbību.”
„Vienmēr laipni.” Mana māte arī piecēlās un pavadīja abus līdz durvīm.
Es paliku sēžam vēl joprojām turot kafijas krūzi starp rokām.
