„Kolīn!” māte uzsauca, kad ienāca iekšā mājā.
„Jā, esmu virtuvē, gatavoju vakariņas.” Es uzsaucu griezdama salātus. Kad viņa ienāca virtuvē nolikdama portfeli zemē, es saraucu pieri. „Ir taču sestdiena, vai tev jāstrādā arī sestdienās?”
„Savos uzņēmumos ir jāstrādā katru dienu.” Viņa atbildēja un ielēja sev ledus tēju, kas bija palikusi silta no ilgās stāvēšanas uz letes.
„Nu labi, nepārcenties.” Pasmaidīju un pielēju salātiem augu eļļu un samaisīju.
„Kā tev šodien gāja?” viņa jautāja nolikdama glāzi uz letes un aplūkoja mani.
„Vairs neesmu formā, bet to var labot.” Es pasniedzu viņai šķīvi un pēc tam pasniedzu salātu bļodu. „Ričards ir atgriezies pilsētā.” Tā kā man no mātes praktiski nav noslēpumu, jo viņa bija vienīgā un vēl Bekija, kas zināja patiesību par Ričardu. Viņas roka pusceļā apstājās un acis šausmās iepletās.
„Ko?” viņa beigu beigās paņēma bļodu un nolika to atpakaļ uz letes. „Mīlulīt, varbūt vajadzētu ziņot policijai?”
„Nē, tas notika gandrīz pirms diviem gadiem, un mums nav nekādu pierādījumu.” Es nopūtos. „Es kaut kā tikšu galā.”
„Tu zini, ka neesi viena pati.” Viņa piecēlās un apskāva mani ap vidukli. „Tev esmu es un tu vari uz mani paļauties.”
„Paldies, mammu.” Es pasmaidīju un tajā brīdī iezvanījās durvju zvans. „Es atvēršu.”
„Labi.”
Es izgāju no virtuves un devos pa vestibilu pie ārdurvīm. Atrāvu tās vaļā un ieraudzīju tur Bekiju ar Romānu.
„Kolīn, lūdzu, piedod man, es tiešām tā negribēju.” Bekija mani apskāva un saņēmusi manu seju rokās apskatīja mani. „Vai piedosi?”
„Esmu jau aizmirsusi.” Es iesmējos un atrāvu seju no viņas rokām. „Ko tad jūs šeit darāt?”
„Nu Romāns bija tik jauks, ka piedāvājās mani atvest pie tevis, lai pienācīgi varu atvainoties.” Viņa sakautrējās.
„Jūs steidzaties, vai nāksiet iekšā?” es jautāju pavērusi plašāk durvis.
„Ē, Donato, Vincents un Gabriels gaida mašīnā.” Romāns atbildēja.
„Sveika, Rebeka!” mana māte pienāca pie durvīm un apskāva meiteni.
„Sveika, Līnas kundze.” Bekija piesārta.
„Cik reižu man jāsaka, lai sauc mani vienkārši par Līnu?” viņa iespieda rokas sānos.
„Un cik man reizes jāsaka, lai saucat mani par Bekiju?” Bekija atdarināja viņas pozu un abas sasmējās.
Un tad mana māte paskatījās uz Romānu. „Vai šis ir tavs puisis, Bekij?” viņa noskatīja Romānu no galvas līdz kājām. „Vai viņam ir labas manieres, un viņš labi izturas pret tevi?”
„Mamm!”
„Ko? Bekija man ir kā otra meita! Man ir tiesības zināt.” Viņa paskatījās uz mani ar sašutušu skatienu.
„Nē, Līna tas ir...” Bekija iesāka.
„Pagaidām vēl neesmu viņas puisis, Līnas kundze, bet ceru nākotnē tāds būt. Un man ir vislabākie nodomi uz viņu kā arī es nemūžam viņai nedarītu pāri.” Romāns nopietni teica.
Mēs ar Bekiju palikām ar mutēm vaļā. Bet mana māte pasmaidīja. „To mēs vēl redzēsim, ja kaut kas notiks ar viņu vai ar manu meitu, es tev vai tam cilvēkam nodīrāšu ādu.”
„Mamm!”
„KO? Es esmu tava māte, man ir tiesības tevi aizstāvēt!”
„Varbūt tev ir pārāk daudz tiesību?” es viņai jautāju ielikusi rokas sānos.
„Ričards ir pilsētā un to es tā neatstāšu.” Viņa man pateica un pagriezās atpakaļ pret Bekiju. „Parūpējies par manu meitenīti, jo acīmredzot viņa sevi aizstāvēt nemāk. Un tu, jaunais cilvēk, parūpējies par viņām abām, citādi...”
„Zinu, zinu āda nost.” Viņš iesmējās. „Bet ja nopietni, es un mani brāļi parūpēsimies par šīm dāmām.”
„Labi.” Viņa vēl pēdējo reizi paskatījās uz viņu un iegāja atpakaļ mājā.
„Piedod, viņa ir...” savilku uzacis kopā kā meklēdama īstos vārdus.
„Norūpējusies māte.” Romāns pabeidza. „Klausies, varbūt pievienojies mums? Mēs taisījāmies doties uz parku, tur būšot dzīvā mūzika, un Bekija bez tevis negribēja doties.”
„Man jāpārģērbjas, bet jūs varat tikmēr ienākt mājā.” Es teicu jau griezdamās uz kāpņu pusi.
„Mēs pagaidīsim ārpusē, lai džekiem nav garlaicīgi.” Viņš atteica.
„Oki.”
Es uzskrēju pa kāpnēm un iesteidzos istabā. Sameklēju skapī tumši zilus džinsus un zaļu topiņu ar uzrakstu I love rock&roll. Izņēmu no matiem matu gumiju un izķemmēju tos, labi, ka mani mati nesapūkojas pēc slapjuma. Tie viegli viļņojās pār pleciem un krita pār muguru līdz pat krustiem. Apliku ap kaklu pērļu virteni un apliku ap roku tādas pašu pērļu rokassprādzi. Uzvilku melnas kurpes uz vidēja papēža, apskatīju spogulī savu make-up, pielaboju šur tur un uzkrāsoju lūpas ar spīdumu. Sameklēju mazu melnu rokas somiņu iemetu tur maku un lūpu spīdumu, telefonu un paķēru džipa atslēgas, jo biju nolēmusi braukt ar savu mašīnu. Un devos uz pirmo stāvu.
Kad iegāju virtuvē, māte bija apsēdusies uz tā paša krēsla, bet šoreiz bija ieslēgts televizors un viņa skatījās ziņas.
„Mamm, es aizbraukšu uz parku kopā ar Bekiju, Romānu un viņa brāļiem.” Es atbalstījos pret stenderi.
„Vai Romāns bija tas puisis, kas vēlas būt Bekijas puisis, aizmirsu pajautāt viņa vārdu.” Viņa sarauca pieri.
„Jā, un neuztraucies viņam ir vēl trīs brāļi, kas mūs aizstāvēs, katram gadījumam.” Es atbildēju virpinādama pirkstos atslēgas.
„Nu labi, esi piesardzīga.” Viņa pasmaidīja.
„Oho, šī rīta saruna tev nāca par labu.” Piegāju pie viņas un apskāvu. „Paldies, tev. Es būšu piesardzīga.”
Pagriezos un izgāju no mājas. Visi bija izkāpuši no mašīnas un par kaut ko aizrautīgi apspriedās.
