„Tad kādi viņi bija?” jautāja Bekija. „Vai seksīgi?”
„Ja nebūtu bijuši seksīgi, nemaz nebūtu tev par to ieminējusies.” Nogrozīju galvu un devos pludmales virzienā. „Viņi bija četri. Un visi gara auguma, tumši iedeguši un lieli muskuļu kalni. Laikam rij steroīdus. Vecāko sauc Donato, viņš nebija laipnais, starp citu, tas, kas noķēra Bo bija Romāns, tad Vincents un visbeidzot Gabriels. Visiem tumši melni mati un zaļas acis. Īsti kārumiņi, es gandrīz sāku siekaloties turpat stāvot viņiem priekšā.”
„Omigod (no vārdiem Oh my God), un es to palaidu garām! Man no uztraukuma trīc rokas. Kā es varēju būt tik stulba? Ā, nu pareizi, tas tavs stulbais suns, ciest viņu nevaru.” Bekija paskatījās uz Bo un parādīja viņam mēli.
„Liec manam sunim mieru, un labradori ir ļoti gudri suņi. Viņam vienkārši sen nav sanācis izskrieties, varbūt tāpēc viņš tā uzvedas.” Es dusmīgi paskatījos uz Bekiju.
„Nu labi, labi, nevajag jau uzreiz dusmoties.” Bekija paglaudīja Bo galvu un pasmaidīja. „Tātad tu pieminēji arī mani?”
„Starp citu jā, pieminēju gan, domāju, ka tu man sekoji un sāku tevi iepazīstināt, bet atklāju, ka neesi blakus, atriebdamās tev, nosaucu tavu pilno vārdu.” Es pasmējos par sevi.
„Nē, tu to neizdarīji.” Bekija paskatījās uz mani. „Vai ne? Tu to neizdarīji.”
Es klusēju un devos pie viena no brīvajiem atpūtas krēsliem, kas atradās pludmalē. Noliku blakus somu un izvilku segu laukā, lai to uzklātu uz tā. Bo nosēdās blakus manam krēslam un skatījās ar pielūgsmes pilnām acīm uz ūdeni
„Tu to izdarīji!” Bekija iekliedzās. „Kā tu to varēji man nodarīt? Tu zini, ka es neciešu savu pilno vārdu, ja es nebūtu uzzinājusi, ka mana māte mani nosauca kaut kāda romāna vārdā, kuru tobrīd lasīja, varbūt tas man patiktu, bet tagad, nu nē!”
„Kas vainas Rebekai, man patīk!” es galvgalī noliku dvieli un sāku meklēt peldkostīmu.
„Tikai tāpēc, ka tevi nesauc Rebeka! Lūk, Kolīna ir cita lieta!” Bekija nikni izklāja savu segu uz blakus krēsla un izvilka savu jauno violeto peldkostīmu.
„Ai, necepies! Tāpat viņi to aizmirsīs, puiši nekad nevar atcerēties vārdus, kad viņiem pasaka to pirmo reizi!” strupi izmetu vārdus un devos uz pārģērbšanās kabīnīti tur pat netālu. Pa ceļam apgriezos un noteicu: „Pieskati, lūdzu, Bo.”
„Jā, jā.” Viņa skumīgi paskatījās uz Bo un ielika rokas sānos.
Iegāju kabīnītē un aizslēdzu durvis. Pēc iespējas lēnāk pārģērbos, lai Bekija pabūtu ilgāk ar Bo un pie sevis nosmējos. Kad biju aizšņorējusi pēdējo aukliņu uz sava bikini peldkostīma pa kabīnītes apakšu parādījās Bo galva, es klusi iekliedzos no pārbīļa un iesmējos.
„Mēs nevarējām tevi sagaidīt. Cik ilgi var vilkt nost kleitu?” Bekija smiedamās pajautāja.
„Tā bija ļoti sarežģīta kleita.” Smiedamās atbildēju viņai un atslēgdama durvis iznācu laukā, lai ļautu Bekijai pārģērbties. Tikmēr gāju atpakaļ pie mūsu krēsliem un paskatījos uz Bo. „Nu, ko tu gribētu darīt vispirms?”
Bo ierējās un paskatījās atkal uz ūdens pusi.
„Un Bekija nosauca tevi par stulbeni, tu taču esi mans gudrais puika.” Es pabužināju viņa ausis un pieslējos stāvus. Paskatījos uz Bekiju, kas jau nāca klāt. „Mēs ar Bo laižam nopeldēties, nāksi?”
„Nē, mati saslapināsies! Varbūt vēlāk.” Bekija iesēdās krēslā un atvēra manu grāmatu, ko biju paņēmusi līdzi. Zināju, ka viņa cenšas tikai novilcināt laiku, lai pēc iespējas ilgāk noturētu savus matus perfektus.
„Nu kā zini, varbūt satikšu tur kādu no seksīgajiem džekiem.” Nosmējos un devos ūdens virzienā, Bo pacietīgi sekoja man, pēc mirkļa piebiedrojās Bekija.
„Es zinu uz ko tu mērķē.” Bekija uz mani norādīja ar pirkstu.
„Uz ko?” es iesmējos un iebridu ūdenī. Ūdens bija pasakaini silts, gandrīz tik pat silts kā ārpus tā.
„Tu gribi mani ievilināt ūdenī, lai sāktu ūdens kaujas.” Bekija iesmējās.
„Tā dara tikai mazi bērni.” Es viņai atgādināju.
„Un kad mēs ūdenī esam bijušas pieaugušas?” Bekija atjautāja.
„Nu labi, tev taisnība.” Palaidu Bo vaļā, tikai tad kad biju pārliecināta, ka apkārt nav daudz cilvēku, kuri sāktu protestēt par suni ūdenī.
Iebridām līdz vēderiem un laidāmies peldēt nopakaļ Bo, kas bija aiz priekiem aizpeldējis gabaliņu uz priekšu.
„Vai tu domā šodien kāpt uz slēpēm?” jautāju viņai.
„Nē, nedomāju viss, tas ir tavs lauciņš ne mans.” Bekija atbildēja un paskatījās uz mani. „Kā tev var patikt kaut kas tik ekstrēms?”
„Laikam jau adrenalīna pēc.” Iesmējos un pagriezos uz muguras, lai skatītos debesīs. „Tas uzkurina asinis.”
„Nu jā, ja tev patīk tāda dzīve, man patīk mazliet mierīgāka dzīve.” Bekija norādīja uz Bo, kas bija aizpeldējis pārāk tālu un tuvojās bīstamajai zonai, kur sākas ūdens sporta zona.
„Bo! Atpakaļ!” nosaucu un Bo ar lielu līkumu sāka peldēt mums pretī. Izskatījās, ka viņam ir plats smaids tikai izgāzusies mēle traucēja skatam. „Tu jau zini, kamēr slēpošu, tikmēr tev būs jāpieskata Bo.”
„Dā, to jau sen sapratu.” Bekija nosmējās un arī mēs apgriezāmies, lai peldētu atpakaļ.
Bo mūs panāca un sāka peldēt vienā ritmā ar mums. Paskatījos uz Bekiju, kura mierīgi peldēja uz priekšu. Tad pēkšņi es iešļācu viņai sejā ūdeni un pagrūdu zem ūdens. Viņa izslējās ūdenī un nikni paskatījās uz mani.
„Es zināju!” Bekija iekliedzās un metās man virsū. Mēs smējāmies un tā kādu brīdi cīnījāmies, kamēr Bo mums satraukti riņķoja apkārt un skaļi rēja uz mums.
„Labi, izbeidzam, citādi tā mēs pavadīsim visu dienu.” Teicu viņai un ļāvu viņai pēdējo reiz man apšļakstīt ar ūdeni.
„Nu, gluži kā bērni.” Anita no krasta nosauca.
Sūzana stāvēja viņai blakus un smaidīja. „Čau, nu tik bija skats, negribējās pat pārtraukt.”
„Kolīna atcerējās bērnību un vēlējās atkal tajā atgriezties.” Bekija sāka līst laukā no ūdens, mēs ar Bo viņai sekojām.
