Kad visa jautrība bija beigusies, nācās pieņemt, ka Donato tiešām ir labs braucējs. Kā jau Ēriks bija minējis, man vajadzēja mazliet iesildīties pirms sākt uzreiz sacensību, bet Donato to aizliedza, pati, ziniet, esot vainīga. Un beigu beigās bija daudz kļūdu un vairs tik saulaini uz visu notiekošo neskatījos.
Kā jau paredzēju Donato uzvarēja, bet Ēriks apskāva manus plecus un teica, ka vajagot patrenēties pēc tik ilgas pauzes. Es viņam uzsmaidīju un pasitu pa plecu.
Bekijai bija savādāka attieksme, viņa bija laimīga, par to, ka zaudēju un tagad nāksies iet uz randiņu ar Donato. Acīmredzot viņai bija iepaticies Romāns, jo viņa neatgāja ne soli no viņa un viņš savukārt pievērsa lielu uzmanību viņai. Savādi, jo no sākuma likās, ka viņš pievērš uzmanību man.
Donato piebrauca pie krasta atlaida vaļā virvi un atlikušo ūdens ceļu slīdēja, līdz apstājās un nācās peldēt. Vincents ar Gabrielu viņu sagaidīja ar „labajām” ziņām un viņš tikai nogrozīja galvu. Tas būs ilgs randiņš.
Viņi pienāca klāt un Romāns piecēlās kājās no smiltīm, kur bija sēdējis blakus Bekijai un palīdzēja viņai piecelties. „Nu, brāl, ko es tev teikšu, apsveicu.”
„Jā, jā.” Donato atmeta ar roku un paskatījās uz mani, laikam cerēja, ka no zaudējuma raudāšu.
„Kolīn!” Anita sauca pieskriedama klāt un sniegdama telefonu. „Tas visu laiku zvana, no sākuma domājām nelikties ne zinis par to, bet tas kļuva uzmācīgi un es paskatījos, kas zvana, un tāpēc esmu te.”
Paņēmu telefonu un paskatījos, kas zvana. Atgāzu galvu, lai nomierinātos. Tad piespiedu atvienojuma pogu un nolaidu roku. „Paldies, Anita, mēs jau beidzām un tūlīt iesim atpakaļ. Kā iet Bo?”
„Bekij, nezinu, kas tev tai sunī nepatīk, jo viņš ir īsts gudrinieks un skaistulīts.” Anita pasmējās un atmeta slapjos matus pār plecu. „Sūzana pašlaik ar viņu peldas.”
„Oki.” Jau atkal sāka zvanīt telefons un atkal es atvienoju.
„Kas zvana?” Bekija jautāja.
„Ričards.” Rūgti atbildēju.
„Nākamreiz iedod man.” Viņa pat nepaspēja līdz galam pateikt teikumu, kad telefons iezvanījās un viņa to izrāva man no rokām. Paskatījās kas zvana un piespieda savienojumu pogu. „Paklausies, kretīn, liec viņu mierā. Samierinies ar to, ka starp jums vairs nekā nav, pats biji vainīgs, vēlreiz zvanīsi vai mēģināsi ar viņu tikties, zvanīšu policijai un paziņošu par uzmākšanos, saprati?” Nesagaidot atbildi viņa atvienoja telefonu.
„Ē, Bekij, tev neliekas, ka to vajadzēja nokārtot man pašai un mazliet klusākā vietā?” jautāju paskatīdamās uz brāļiem, kuri visi kā viens skatījās uz mani.
„Tu esi pārāk mīkstsirdīga, lai noliktu pie vietas to kretīnu, tev pat iepriekš bija nepieciešama Donato palīdzība, lai viņš tevi neaizvilktu uz nezin kurieni.” Bekija dusmās mani norāja. „Es nepieļaušu atkal, ka viņš tev nodara pāri.”
Es paskatījos uz viņu un nikni pagriezos prom no viņiem visiem. Devos uz pludmali, kur bija manas mantas. Sūzana ar Bo jau bija laukā no ūdens un gaidīja mūs atgriežamies.
„Čau, viņš ir īsts saldumiņš, vai ne Bo?” Sūzana pakašāja viņam ausis.
„Vai varēsiet aizvest Bekiju uz mājām? Es neesmu tādā garastāvoklī, lai viņu kaut kur vestu.” Es prasīju noliecoties pie Bo un apraugot viņa pušumu virs uzacs.
„Kas notika?” Sūzanna noraizējusies man jautāja.
„Viņa iejaucās, kur nevajadzēja.” Es īsi paskaidroju un pat nepapūlējusies pārģērbties, saņurcīju kleitu somā, iemetu dvieli un segu tai pa virsu, uzmetu grāmatu un iešļūcenes tam blakus un devos uz mašīnu pat neatvadījusies no Sūzanas, Bo man sekoja luncinādams asti, apmierināts ar šodienu.
Nonākusi pie mašīnas, iemetu somu aizmugurē un atvēru durvis. „Šoreiz tu vari sēdēt priekšpusē.”
Bo laimīgs ielēca mašīnā un iekārtojās Bekijas vietā. Es iesēdos viņam blakus pie stūres visā savā slapjajā ūdens tērpā pilnīgi nesatraukdamās par krēsliem. Iedarbināju mašīnu un izbraucu laukā no stāvlaukuma.
Viņa nebija domājusi, ka Ričarda uzrašanās izraisīs tik sāpīgas atmiņas. Viņš bija mainījies, kļuvis vēl rupjāks un pacēla roku ne tikai pret viņu, bet arī pret Bo. Ko viņš no sevis iedomājas, ka viņa aizmirsīs visu, kas notika starp viņiem tajā vakarā un atgriezīsies pie viņa ar atplestām rokām?
Un Bekija, kādēļ viņai vajadzēja iejaukties? Es būtu bijusi daudz laimīgāka, ja viņa būtu to izdarījusi, kad mēs būtu divatā, nekā kad mēs bijām starp četriem gandrīz nezināmiem cilvēkiem un diviem mūsu paziņām. Paldies dievam Mika nebija klāt, jo vadīja laivu, gan jau drīz arī viņš uzzinās un to uzzinās visa skola.
Izbraucu uz galvenā ceļa, un nepamanīju, ka man sekoja melnais džips. Nepievērsu tam uzmanību, un turpināju ceļu. Pacēlu roku un pakašāju suņa muguru. Ik pa mirklim pametot acis spogulī un atklājot, ka melnais džips vēl joprojām tur bija.
Kad nonācu pie mājas un iebraucu pagalmā, džips darīja tāpat. Nobolīju acis un izkāpu laukā. Paturēju durvis Bo un pēc viņa aizcirtu durvis. Paķēru somu no aizmugures sēdekļa, izvilku no krēsla apakšas Bo steiku un pagriezos, lai ietu uz māju.
„Kolīn!” Romāns bija izkāpis no mašīnas un tuvojās man. „Pagaidi. Tu aizmirsi telefonu pie Bekijas.” Viņš sniedza man to un tas iezvanījās. „Es zvēru, ka neesmu to cēlis, kaut gan Donato to gribēja izdarīt visu laiku, kad tas iezvanījās.”
„Ko?” apmulsusi jautāju un tad vēlreiz paskatījos uz viņa mašīnu, kur no šofera puses izkāpa Donato.
„Bekija palika pie Sūzanas un Anitas, viņa nožēlo to ko izdarīja, viņa saprot, ka tu to vēlējies nokārtot citos apstākļos, bet...” Romāns pārtrauca un nezinādams, kur likt rokas un beigās uzlika tās uz gurniem.
Donato bija pienācis klāt un apstājās blakus brālim. Viņš cieši uz mani paskatījās kā novērtēdams mani. Tad paskatījās uz brāli un pamāja ar galvu. Romāns acumirklī pamāja ar roku un aizgāja uz mašīnu.
„Tu zaudēji.” Viņš tikai teica.
„Ak, jā pareizi, biju piemirsusi.” Es pieliku roku pie pieres.
„Nešaubos.”
„Vai mēs vienkārši nevaram aizmirst par tām derībām?” cerīgi jautāju.
„Diez vai mans brālis par to aizmirsīs un līdz ar to viņš neļaus man mierīgi dzīvot tālāk.” Viņš sakrustoja rokas.
„Un ko tad tu iesaki?” es jautāju mazliet satraukusies.
„Es tev rīt atbraukšu pakaļ.” Viņš pateica, pagriezās un gāja uz mašīnu.
„Uz kurieni mēs iesim?” es iesaucos sašutusi par mazo informāciju.
Viņš tikai paskatījās uz mani un iekāpa mašīnā.
Pagriezos pret māju, uzsaucu Bo, kas bija aizskrējis pie tuvējiem krūmiem un iegāju iekšā pat neatskatījusies.
„Mamm!”
Nebija atbildes, tātad esmu viena pati mājās. Atkal iezvanījās mans telefons un paskatījos, kas tur zvana.
„Ričard, ko tu gribi, liec man mieru.” Es teicu klausulē.
„Kur tu esi?” viņš nikni jautāja.
„Nav tava daļa.”
„Mums vajadzētu parunāt, divatā.” Viņš piedāvāja.
„Es par to šaubos.” Es iegāju virtuvē un atvēru ledusskapi. „Saki ko vēlies pa telefonu, satikties mēs nesatiksimies.”
„Es vēlos atsākt mūsu attiecības.” Ričards tieši jautāja.
„Nē.” Es tikpat tieši atbildēja.
„Vai tas tāpēc, ka iepriekš tā uzvedos? Es domāju pludmalē.”
„Tu domā, ka vari iespert manam sunim ar kāju un mani vilkt prom no maniem draugiem, un tad es skriešu pie tevis ar atplestām rokām?” es nikni izņēmu ledus tēju un ielēju to glāzē.
„Es biju greizsirdīgs, jo tu runāji ar to ambāli.”
„Ričard, starp mums nekā nav bijis, un nekad nebūs. Aizmirsti.” Nospiedu atslēgšanas pogu un apsēdos krēslā, lai izdzertu savu auksto tēju.
rakstiet komentārus
