„Ā, nu jā, atvainojiet par sagādātajām neērtībām, parasti Bo tā neizturas.” Es centos paskaidrot, bet tas bija lieki, jo puisis tikai atmeta ar roku.
„Par to neuztraucies, nav jau nekur jāsteidzas.” Viņš iesmējās, bet man pašai likās, ka vienam no viņiem gan gribas tikt pēc iespējas ātrāk prom.
„Nu, vēlreiz paldies, ka atradāt viņu.” Es pasniedzu roku rokasspiedienam, bet puisis to saņēma savās rokās pagrieza to un noskūpstīja tās virspusi.
Es paliku bez valodas un man likās, ka nosarkstu. Kurš mūsdienās vēl skūpsta roku? Laikam tādi, kam visi nav mājās.
„Romāns, mans vārds ir Romāns un šie ir mani brāļi, Donato ir tas, kas izskatās nikns uz visu pasauli ir vecākais no mums visiem, tad sekoju es, tad nāk Vincents starp Donato un jaunāko Gabrielu.” Viņš norādīja uz saviem brāļiem un tikai tagad pamanīju starp viņiem līdzību. Izskatījās, ka starp viņiem varētu būt tikai gada starpība.
„Prieks iepazīties, es esmu Kolīna un tā ir...” es pagriezos, bet Bekija nebija man blakus.
„Bo, jau mēs pazīstam.” Viņš pasmaidīja.
„Nē, nedomāju jau par Bo, bet kaut kur bija mana draudzene Bekija, Rebeka pilnā vārdā.” Es pasmaidīju, jo sapratu, ka viņš joko.
„Tā kas bija tev blakus mašīnā? Tumšmate?” viņš jautāja.
„Jap. Viņa laikam nenāca līdz meklēt Bo, viņa īpaši neieredz manu suni, jo visu laiku pievemj viņas somu.” Es pasmaidīju par to.
„Nu, tad jau saprotams kāpēc.” Donato dzēlīgi atbildēja Romāna vietā. „Varbūt varam iet?”
„Atvaino manam vecākajam brālim, viņš mums tāds nepacietīgs.” Romāns pasmaidīja. „Mēs laižam paslēpot, tu arī slēpo?”
„Kāds laiciņš pagājis kopš pēdējo reizi kāpu virsū slēpēm, bet šodien biju plānojusi atsākt.”
„Varbūt tad vēlāk tiekamies.” Viņš teica, pielika pirkstus pie pieres, tā it kā tur būtu bijusi cepure un pamāja ar galvu uz atvadām.
„Gan jau.” Pamāju viņam ar roku un saņēmu ciešāk siksnu. „Bo, tev ir lielas nepatikšanas.”
Kad aizgāju atpakaļ pie sporta centra, atradu Bekiju ar visām somām sēžam uz soliņa un gaidām.
„Ai, tomēr atradi.” Bekija sadrūma.
„Ne jau pateicoties tev. Vajadzēja labāk nākt ar mani, būtu iepazinusies ar Bo glābējiem.” Es noteicu pie sevis pasmaidīdama. „Viņi bija tik... vārdos neizsakāmi.”
„Tu nopietni?” viņa pietrausās kājās.
„Jap, pavisam nopietni.” Es smējos par viņas sejas izteiksmi. „Nāc ejam sameklēsim sev vietiņu.”
Lūdzu rakstiet komentārus!!!!!!
