http://spoki.tvnet.lv/literatura/Life-is-not-the-Disneys-world-32/754329
Laiks skrien uz priekšu, to nevar apturēt, lai kā to vēlētos. Tajā naktī, kad es aizbraucu no Harija, kopš tā laika nekas nav mainījies. Mēs vēl arvien viens pēc otra ilgojamies, bet to neizrādam. Kopš tās nakts ir jau pagājuši divi mēneši, skola ir beigusies. Līdz ar to ir beigušās manas mokas iet ar bailēm, neziņu, kas notiks šodien, kas man būs jāpārcieš.
Jā, Lūkam, Kristinai šķita, ka tas ir viss beidzies, bet tā nebija. Es vairāk neguvu zilumus, bet es tiku apsmieta, es tiku sāpināta morāli, tikai tad, kad līdzās nebija Kristina.
Harijs, es vēl arvien alkstu pēc viņa skūpstiem, acu skatieniem un glāstiem, bet man ir jāsamierinās ar to, ka man nav nekā. Jāsamierinās, ka esmu palikusi viena, pilnīgi viena. Kad es atgriezos, pēc mēneša starp mani un Lūku izcēlās strīds, tagad jau tas ir norimis, bet starp mums vairāk nav tā saikne, kas bija pirms tam. Mēs vairs neesam vienoti, mēs esam kaut ko zaudējuši, kas bija tik ļoti svarīgs šajās attiecībās. Daudziem liktos, ka ar šo strīdu vajadzētu justies brīvākam, jo var droši iet pie tā kuru mīl, bet es nespēju nevienu no viņiem sāpināt, tāpēc man nāksies sāpināt sevi, man nāksies palikt vienai, lai nesāpinātu ne Lūku, ne Hariju. Man pret abiem ir jūtas, bet es nespēju izvēlēties, to nespētu neviens.
Ielieku čemodānos pēdējās mantas, es dodos prom. Es nevēlos staigāt, pa šīm ielām, kur jeb kurā brīdī varu sastap kādu no viņiem. Kad uzzināju, ka Harijs ir atgriezies šajā pilsētā, es sabruku, es biju izmisumā un sēdēju savā istabā.
Izgāju uz balkona un domās atvadījos no šī skata, atvadījos no šīs pilsētas un dienām, kas šeit ir pavadītas gan ar smaidu uz lūpām, gan asarām acīs. Neviens, nezina par manu plānu doties prom, ja kāds to zinātu, es tiktu apturēta, viss tiktu izlemts manā vietā.
Noliku rakstīto vēstuli uz galda un klusi izgāju no istabas, pirms tam to nopētot. Es skumšu pēc sienām, pēc ši visa, bet vienu es zinu, vecāki mani nepametīs novārtā, viņu turpinās man skaitīt naudu, nemaz neinteresējoties, kur esmu. Viņi sūtīs savas bildes no ceļojumiem, ar pārējiem cilvēkiem no kuriem aizlaidos, viņi to turpinās darīt un atbalstīs manu izvēli, kaut cik grūti viņiem, tas būs.
Es stāvu lidostas vidū un meklēju savu reisa numuru, kad tas ir atrast apsēžos, mana lidmašīna izlido pēc četredesmit minūtēm, man tūlīt būs jādoda, bet pagaidām es lūkojos uz pārējiem cilvēkiem. Katram aizbraucējam ir kāds mīļš cilvēks, kas no viņa atvadās ar asarām acīs, man nav neviens, bet man to nevajag, tā būtu tikai grūtāk aizbraukt.
Palūkojos uz ieejas pusi, tur stāv Lūks, Kristina un Harijs, es pieceļos kājās un dodos prom. Viņiem mani neatpazīt, es esmu mainījusies, mani brūnie mati, nu ir blondi, man stils atgādina, bagātu dāmu, mans vecais es ir zudis.
Palūkojos apkārt viņi ir izmisuši un ar skatieniem mani meklē, bet es dodos prom. Kad palūkojos atpakaļ, es viņus vairāk neredzu, man priekšā ir cilvēku rinda, kuri arī dodas prom no šīs valsts.
Palūkojos ārā pa logu, viss ko redzu ir mākoņi, mēs jau vairāk kā pustundu lidojam, es aizbēgu no savām problēmām. Es atstāju visus savus mīļos neziņā, ar laiku viņi mani aizmirsīs, atradīs, kādu kuru mīl un veidos ģimeni.
Šīs nav mana stāsta beigas, man būs jāatgriežas, man būs jāieņem tēva vieta, bet pagaidām, es par to nedomāšu, es centīšos uzsākt jaunu dzīvi, centīšos aizmirst visus uzsistos zilumus, lauztos kaulus, es centīšos piedot visiem saviem klasesbiedriem un cerēšu, ka man tiks piedotas manas kļūdas, es nezinu visu, kas notiks ar mani tālāk, bet vienu gan es zinu, šīs nav beigas.
Nekas, ļoti gaidīšu tavu nākamo stāstu!
Es gaidisu turpinajuma stastu