Life is not the Disney's world. 2.7.1

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Life-is-not-the-Disneys-world-26/756570
Skatījos uz viņiem un brīnījos kā viņi spēja manī iemīlēties. Kas manī bija tik īpašs, apkārt bija simtiem labākas par mani, kuras neizsaka nevienu asu frāzi, kuras ir uzticīgas un tic "laimīgajām beigām".
Es sev vairākas reizes esmu uzdevusi šo jautājumu uz kuru atbildes, tā arī neatradu un nesaņēmu.

Izkāpu no gultas, paņēmu netīros traukus un palūkojos uz puišiem.

- Šodien, sešos pie manis. Abi divi.

Man bija beidzot jābeidz mocīt gan viņus, gan sevi. Es nevarēju visu mūžu viņus turēt sev, neļaut viņiem piedzīvot savu laimīgo nākotni, veidot ģimeni un dzīvot tālāk, atstājot mani pagātnē.

Es došos prom no šejienes, došos tur, kur varu būt es pati un varu neslēpties ne no viena, jo visiem es esmu svešiniece tur.
Šeit, mājās es atgriezīšos pēc pieciem gadiem, kad man nāksies oficiāli pārņemt tēva darbu un būs jāpaliek šeit. Jāieņem vecāku vieta un jāgozējas preses priekšā stāstot, cik izdevusies ir mana dzīve.

Atgriezusies istabā, tajā bija abi puiši un sēdēja uz gultas. Uzmetu skatienu pulkstenim, tas rādīja pusē seši. Apsēdos viņiem pretī un centos izdomāt, kā pareizāk iesākt.

- Es gribu jums abiem pateikties par laiku, ko es ar jums pavadīju. Harij, paldies, ka biji man blakus, visos grūtajos mirkļos, kad man to vajadzēja. Lūk, paldies par veseliem diviem gadiem, kuros spēji atkal man just, ka Tev biju vaajadzīga, kāda es esmu nevis samākslota.

Palūkojos uz viņiem. Likās, ka viņi gaida, ka es izvēlēšos vienu no viņiem, bet tā nebūs. Man ir apncis bēgt no tā visa, apnicis, ka iekšā visa mutuļo no man stulbuma un neizlēmības.

- Es došos atkla prom. Es novēlu jums izveidot laimīgu dzīvi, kurā es spēšu būt tikai labs draugs. Es vismaz ceru, ka spēsim palikt draugi.

Lūks pieleca no gultas un ievilka mani savā ciešajā apskāviena. Viņš paslēpa savu seju manos matos un klusi nočukstēja "Es vienmēr tevi mīlēšu". Lūks mani atlaida un pameta istabu, izejot no mājām durvis aizcirtās.

Es jau biju sākusi raudāt, to nebija iespējamss pārtraukt.
Ierāpos Harija klēpi un paslēpu savu seju pie viņa kakla. Harijs nedaudz trīcēja, viņš centās neraudāt, neizrādīt savu vājumu, bet viņam, tas neizdevās.

Atvēru ārdurvis un lūkojos ar asarām acīs kā Harijs aiziet.

- Neaizmirsti mēs vienmēr būsim labākie draugi.

Viņš noteica un pazuda manam skatienam.
Uzvilku kājās kedas un devos pie Kristinas, man bija no viņas jāatvadās.

Durvis atvēra Kristina, varēja redzēt, ka viņa zin, ka es aizbraucu, šoreiz līdz pašam darba sākumam.
Lūks samainījās ar Kristinu vietām, viņš pacēla nedaudz augstāk manu zodu un aizskāra manas lūpas ar savām.
Atrāvos tiklīdz man pietrūka gaiss, apgriezos un metos bēgt. Es to nevēlējos, es gribēju atvadīties tikai no Kristinas.

Rīt vakarā es dodos prom, lidmašīnas biļete man jau bija, tikai tagad bija grūtākais uzdevums atvadīties no vecākiem un Līzeles.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Life-is-not-the-Disneys-world-28/757199