Nododam vērtēšanai!
~~
Daniels.
Beatrise man paklausīja un novilka savas bikses. Es nespēju padomāt par viņu kā meiteni, bet gan kā kārtējo paziņu, kurai vajag apkopt brūces gan fiziskās, gan morālās. Kājas izskatījās briesmīgi, tās klāja zilumi. Tagad es redzēju no kurienes ir nākušas asinis uz labās kājas bija griezta brūce, kā arī uz kreisās kājas bija nobrāzums. Tas būs sāpīgi. Tikai tagad es aizdomājos vai meiteni nemulsina mans izskats. Kājās bija tikai pelēkas sporta bikses, mans torss bija atkailināts. Uz muguras bija redzams mans tetovējums – fēnikss. Es to bija uztetovējis, kad nogriezu ar savu pagātni. Tā bija zīme uz labāku nākotni. Tomēr fēnikss tik izvēlēts viena iemesla dēļ, jo tas atdzimst no pelniem, tieši tāpat kā es.
-Beatrise, tagad sūrstēs, bet vajag iztīrīt tavas brūces. Labāk sakod zobus, - es runāju pamācoši, pats uz savas ādas biju izjutis to sūrstoņu, kad uzlej ūdeņraža pārskābes šķīdumu. Tas nebija nekas patīkams. Beatrise pamāja ar galvu, es cerēju, ka norādījumi bija skaidri. No aptieciņas izņēmu vati un uzlēju uz tās šķīdumu. Es cerēju, ka viņa ir gatava.
Tik tikko pieskaros brūcei, kad Beatrise jau atrāva kāju un iekunkstējās.
-Beatrise, esi paklausīga, -es garlaikoti novilku, bet no otras puses sapratu meitenes sāpes.
-Man sūrst, - Beatrise iečīkstējās. Tas bija pat ļoti iespējams. Viņa no manis izvilināja greizu smaidu, bet es neko neatbildēju. Es mēģināju vēlreiz pieskarties brūcei, Beatrise vairs neatrāvās, bet gan dziļāk ieslīga krēslā. Es biju notupies uz zemes un akurāti tīrīju viņas griezto brūci. Beatrise grieza zobus, es to skaidri dzirdēju. Paņēmis no galda marli, es apsaitēju griezto brūci un uzreiz ķēros pie otras kājas. Beatrise mazliet sarāvās un iekunkstējās. Nobrāzumu apstrādāju ātri, to es neapsaitēju ar marli, jo neredzēju, ka celim tā būtu vajadzīga. Es akurāti pieskaros meitenes rokām, pagrozījis tās, es secināju, ka uz rokām nav brūču, ko vajadzētu apstrādāt, bet ir tikai pāris zilumi. Tagad viņai vajadzēja iedot kaut kādas drēbes, bet man nekā nebija no sieviešu drēbēm, precīzāk, būtu dīvaini, ja man tādas būtu. Kad gatavojos doties prom no šīs istabas, es pievērsu uzmanību savām rokām, kauliņi bija sarkani, vietām noberzti no sitieniem. Neizskatījās traģiski, lai tos apkoptu, bet Beatrise bija pamanījusi.
-Tev arī ir ievainojumi. Tie jāapkopj, - Beatrise noteica.
-Tas ir sīkums. Mums labāk jāparūpējas par tevi, - es sacīju. Tie bija sīkumi salīdzinot ar citām sāpēm.
-Par tevi arī, tu mani izglābi. – Beatrise nostājās priekšā durvīm un neļāva man iziet. Mana roka gribēja celties un pabīdīt viņu malā, bet skatiens bija tik uzstājīgs. Nevis kā kucēnam, kad es bija iegājis istabā, bet gan kā lauvai, kas bija pārliecināta par savu uzvaru.
-Labi, - es caur zobiem izgrūdu, jo tas tikai kavēja manu dārgo laiku. Es ieņēmu vietu krēslā un teatrāli iedevu savas rokas Beatrisei, kas jau bija apsēdusies man pretī. Beatrise noplēsa gabaliņu no vates un samērcēja šķīdumā. Tad pavisam maigi viņa pieskarās manai plaukstai un ar samitrināto vati pārbrauca pāri maniem pirkstu kauliņiem. Es sakodu zobus, kad Beatrise bija pabeigusi savu darbiņu, es teatrāli paklanījos. Attaisīju durvis un ar roku pamāju Beatrisei, lai seko man. Iegājuši atpakaļ guļamistabā, es uzreiz ķēros pie drēbju meklēšanas, jo meiteni nedrīkstēja atstāt kailu.
-Piedod man nav nekā no sieviešu apģērba, - es pasniedzu viņai sporta bikses, tās, protams, būs par lielu tik smalkai meitenei, bet nāksies sadzīvot.
-Paldies par to pašu, - Beatrise pateicās.
-Es iešu uz virtuvi un pagatavošu tev kafiju, lai vari pārģērbties, - Es to noteicis izgāju no istabas. Rīts bija izdevies veiksmīgs, bet meitene viņu kaitināja, jo no rīta mīlēju klusumu. Es atkal uzliku vārīties ūdeni, bet šoreiz uz divām tasēm kafijas. Sagatavojis krūzītes, apsēdos pie improvizētās bāra letes, aiz manis palika virtuves iekārta. Virtuve bija pavisam niecīga un vienīgais, kas to atdalīja no viesistabas bija bāra lete. Es malkoju kafiju un skatījos uz Ņujorku. Tā vienmēr ir bijusi viņa sapņu pilsēta. Te satiekas dažādas nācijas, dažādi cilvēki, dažādas kultūras. Vienā metro vari braukt kopā ar francūzi, ķīnieti, musulmani vai vēl kādu citu pārstāvi. Tas bija lieliski, katrs no viņiem bija personība, pie tam unikāla.
Es biju aizdomājies un nemaz nedzirdēju, kā Beatrise iegāja istabā. Viņas soļi iztrūcināja mani no domāšanas.
-Kafija, - es ar vieglu plaukstas kustību norādīju uz krūzīti. Es būtu piedāvājis, ko citu klāt, ja vien man būtu kaut kas mājās. Izņemot kafiju un kaut kur sakaltušus cepumus, vairāk nekā nebija. Es nekad neēdu mājās, tas notika ļoti reti, ja tas bija gadījies, tad tas bija kaut kas elementāri pagatavojams.
-Paldies.., - Beatrise novilka un ieturēja pauzi, - par visu. – Viņa nobeidza. Es neko neteicu, es nemīlēju garas sarunas par neko. Vārdi būs tikai gaisa burbuļi, kas pazudīs nebūtībā. Mēs klusumā malkojām katrs savu kafiju. Klusums runāja vairāk kā vārdi.
-Beatrise, - es ierunājos –Braucam?, - Es neskatījos uz viņu, bet gan vēros Ņujorkas debesskrāpju jumtos.
-Es izsaukšu taksi, - Beatrise teica. Es sāku smieties.
-Tavā stāvoklī? Es tevi aizvedīšu beidz muļķoties. – Man nepazuda smaids, tādas muļķības sen nebija dzirdētas.
-Labi, - Beatrise gari novilka.
-Ejam, - es teicu. Piecēlies es devos uz viesistabu un paņēmu atslēgas mašīnas.
-Ķer, - es uzsaucu Beatrisei. Viņa veikli satvēra atslēgas savās rokās, tas manī izraisīja smaidu. – Es aiziešu pēc tava mēteļa un zābakiem. – noteicu un iegāju guļamistabā. Mētelis stāvēja uz krēsla, bet zābaki zemē pie krēsla. Es ātri paķēru un devos pie Beatrises.
-Lūdzu, - es pasniedzu viņai. Beatrise pamāja ar galvu un atdeva man atslēgas. Es aizgāju uz guļamistabu un uzvilku sporta kreklu. Izgājis no guļamistabas redzēju, ka Beatrise ir gatava doties. Es paķēru savu ādas jaku un uzrāvu kājās brūnus zābakus. Tad atslēdzis durvis ar veiklu plaukstas kustību veicināju Beatrises kustību ārā no dzīvokļa, kad Beatrise bija veikli izgājusi, es aizslēdzu dzīvokli. Nobraukuši ar liftu lejā, abi devāmies uz mašīnu. Es ieņēmu šofera vietu, bet Beatrise iekunkstējās un ierāpās blakus.
-Adrese? – es vaicāju.
-Uz piektās avēnijas un septiņdesmit piektās stūra, - Beatrise atbildēja. Vairāk neko man neko nevajadzēja zināt. Brauciens noritēja klusumā. Es nekad nebiju liels runātājs un nemaz netaisījos runāt liekas pļāpas. Es izlaidu Beatrisi uz Piektās avēnijas stūra. Gan jau meitēns aizkulsies mājās, izskatās, ka viņa ir cīnītāja. Pirms durvis aizcirtās, es ierunājos.
-Esi uzmanīga. Vakaros viena nestaigā, - Brīdināju viņu.
-Es būšu. Paldies par visu. – Izskatījās, ka Beatrise no sevis izspieda vieglu smaidu, es viņai atsmaidīju tikpat greizu smaidu.
-Atā, - es noteicu un durvis aiztaisījās. Es negaidīju nekādas ceremonijas un vienkārši aizbraucu prom. Man pietika savu problēmu, kurām jāmeklē risinājumi.
