- Ko mēs skatīsimies? – es jautāju, kad bijām gandrīz tikuši galā ar savām porcijām.
Olivers izlasīja ārā visus piparus, un ja sajuta kaut ko asu, uzreiz spļāva salvetē. Nabags. Trauma uz mūžu. Manis dēļ. Oh, well.
- Vot, redzēsi. Ko tev ieliet?
- To tur – es norādīju uz rumu. Yes, I’m a pirate lumberjack.
- Vienu pašu?
- Tu joko, ar kolu, protams, - es noteicu.
Olivers bija izvēlējies skatīties X-factora atlases. Man šķiet, ka tas ir visinteresantākais no visa projekta. Tie koncerti nav tik labi. Jautrāk ir paskatīties kā cilvēki izgāžas.
- God, tas ir tik nepareizi, - es sāku rēkt, kad sāka dziedāt divas sievietes – māte un meita. Meikaps briesmīgs, apģērbs briesmīgs, priekšnesums arī nav īsti spīdošs. Gadās, gadās.
- Vai ne, - Olivers arī pievienojās. Ja pirms tam nebūtu izdzertas kādas trīs glāzes alkohola, tas nebūtu tik smieklīgi.
- Kāpēc cilvēki sevi tā apkauno?
- Viņiem vienkārši nav ko darīt, - oo, forši, sākās neloģiski teikumi.
*pēc pāris glāzītēm*
- Kāpēc tu esi tik piesardzīga ar mani? – Olivers, pat īsti nevarot izrunāt vārdus, jautāja.
- Es nezinu, es negribu, lai notiek tāpat kā pagājušo reiz, kad biju ar kādu kopā.
- Kā tu to domā?
- Nezinu. Es negribu, lai notiek tā kā ar Rūdolfu, - hmm, es varbūt neesmu tik ļoti piedzērusies.
- A kā bija ar viņu? – viņš nožagojās.
- Nūu, viņš mēģināja mani izvarot. Pēc tam atrada, kur es dzīvoju, un tad mēģināja to paveikt atkal. Pie tam, tu tikko izšķīries no savas mūža mīlestības.
- Tas bija pirms četriem mēnešiem. Esmu tam jau sen ticis pāri. Tu vai tad neko nejūti pret mani? – viņš jautāja.
- Nu, es nezinu, - es sāku domāt.
- Tad jā vai nē.
- Es nezinu.
- Nav tāds „nezinu”. Ir tikai jā vai nē. Nav nekas pa vidu, - priekš cilvēka, kas ir piedzēries, viņš ir pārsteidzoši saprātīgs.
- Nūuuu, laikam jau jā, - es noteicu. Olivers sāka stulbi smaidīt, - Es varbūt tevi vēl nemīlu, bet tu man patīc. Pat ļoti.
- Hāaa, es tev patīku, - viņš iesmējās.
Es tikai pamāju ar galvu.
- Tad, vai tu precēsi mani?
- Ko? – es šokēta iesaucos.
- Tu precēsi mani? Man nav gredzens, bet es nopirkšu.
- Oliver, tas ir pārāk liels lēmums. Es nevaru to tagad tā izlemt. Man vajag laiku.
Viņš sašļuka.
- Iedzersim, - es mēģināju viņu uzmundrināt. Tas izdevās.
*In da morning*
Es pamodos Olivera apskāvienos. Galva sprāgst pušu, vēders kurkst, bet viss ir ok. Vienīgais, mani vakar bildināja, bet tas jau nekas. Kā es to vispār atceros?
Es mēģināju maigi izkļūt no viņa apskāviena, bet tas neizdevās, es ar lielu blīkšķi nokritu uz grīdas.
- A? Ko? – Olivers pamodās no mana krutā kritiena.
- Neko. Kur tev ibumetīns?
- Skapītī.
- Tā varētu būt, bet kurā?
- Nu tajā, - viņš mēģināja izskaidrot.
- Tev būs jāceļās un jāparāda. Es nesapratu īsti, - es iesmējos.
- Arghhh, - viņš nogārdzās un mēģināja piecelties.
Hmm, viņam nebija gandrīz nekā mugurā, izņemot Calvin Klein apakšveļu. Forši. Tas te bez drēbēm gulēja, a man visu nakti džinsi spieda. Kruti, nu ko, lai saka.
- Pagaidi, es apģērbšos, - viņš noteica.
- Es te mirstu, bet tu te ģērbsies. Nu nē. Tas neies cauri.
Īstenībā nebija tik traki, gribēju tikai paskatīties un pamielot acis. Oh, me.
- Lūdzu, - viņš man pasniedza bundžu ar ibumetīnu un aizšļūca atpakaļ uz gultu, - es eju gulēt. Dari, ko gribi, tikai netraucē man miegu.
- Es braukšu vēlāk uz Spici pirkt Xboxu, brauksi līdz?
- Ja es arī varēšu spēlēt, tad jā, - viņš iesmējās.
- Varēsi, varēsi, kur tad liksies?
- Kad mēs braucam?
Acīmredzot, doma par Xbox aizdzina visu miegu.
- Es tevi pēc 10 minūtēm gaidu mašīnā, - es noteicu un izgāju ārā no dzīvokļa.
