Liek aizdomāties....12

Mēs pārvācāmies. Pirmais, ko pamaīju, izkāpusi no mašīnas, bija kaimiņa augstais, nolaistais žogs, kas bija aiznaglots visos iespējamos veidos, bet caur kādu šķirbu es redzēju acis. Tādas skumjas, gurdas un brūnas. Tas bija suns, mitrais purniņš cieši piespiedās dēļu šķirbai. Es redzēju, cik viņš bija kārns un noplucis. Toreiz to parādīju savai māmiņai, bet viņa bija aizņemta ar mantu kastēm un norūca tikai, lai to \"lupatu\" neaiztiekot. Būdama maza, piegāju pavisam tuvu klāt žogam, manus izstieptos pirkstus no tā purniņa šķīra daži nieka centimetri. Viņš skatījās manī ar lūguma pilnām acīm un luncināja asti kā tūliņ sāktu lidot, tad iesmilkstējas. Redzēju, kā atrāvās kaimiņa durvis, izkleberēja noplucis vīrietis ar pudeli rokā. Viņš knapi turējās kājās. Toreiz, pēc mātes stāstītā, domāju, ka viņš vienkārši bija slims, tagad zinu, ka kļūdījos. Viņš uzrēca sunim, tas asti ierāvis kājstarpē lēni, gar pašu zemi, vilkās pie vīrieša. Tad es redzēju skatu, ko neaizmiršīšu līdz mūža galam. Vīrs salīgojās un nogāzās zemē, suns pielīda viņam klāt un nolaizīja seju. Pret dzīvnieka galvu izšķīda pudele. Es pierāvu sejai priekšā rokas - nespēju lūkoties. Es naktīs nespēju gulēt. Es uzrāvu spilvenu uz galvas un ieķēros tā stūros. Es ienīdu tumsu un ēnas, kas slīdēja pār istabu. Es ienīdu mātes arlabunakti un buču. Es ienīdu iet gulēt ar apziņu, ka atkal jāceļās. Bet visvairāk es ienīdu viņa smilkstus, un tieši šī iemesla dēļ es ienīdu visu pārējo. Viņš katru nakti gaudoja, katru nakti smilkstēja. Es aizvēru logus un lūdzos, kaut viņš pārdzīvotu šo nakti! Es ieslēdzu mūziku, cerībā neko nedzirdēt. Es centos aizmirst, bet ikreiz savā prātā redzēju viņa acis. Sākumā vakaros raudāju un lūdzos, lai vecāki kaut ko dara, bet viņi vienmēr norūca, ka tas viņus neskarot. Reizēm likās, ka viņi to nedzird un neredz, ka viņiem ir vienalga. No rītiem modos neizgulējusies. Vienmēr pieskrēju pie loga, lai pārliecinātos, ka viņš tur vēl ir! Arvien es redzēju, kā dzērājs iznāk no mājas un iesit sunim ar kaulu, ko vēlāk dod grauzt. Reizēm viņš tam iesvieda ar kādu sakaltušu donu, es arvien šausmās sarāvos. Toreiz vēl nezināju, ka ir dzīvnieku aizsardzības biedrības. Tagad viss būtu citādi! Es mēdzu skriet ārā no mājas naktskreklā, basām kājām un kliegt, lai kaimiņš tā nedara, bet mani arvien noķēra tēvs. Vēlāk viņi pielika slēdzeni, lai es no rītiem tā nevarētu iznesties ārā. Suns ikdienas gulēja un lūkojās uz mani caur šķirbu žogā skumjām acīm. Vīrs nebija mājās. Vakaros viņš aplaizīja brūces pēc saimnieka ikdienas apmeklējuma. Es klusībā lavījos ārā un nesu viņam kartupeļus ar mērci, rīsus, griķus un visu pārējo, ko mana māte (es viņu vairs par māmiņu nesaucu) gatavoja. Suns visu ēda un lūkojās manī, prasot vēl. Es glaudīju viņa mitro deguntiņu un man bira asaras. Viņa mugura bija klāta ar rētām un asins recekļiem. Es klusībā čukstēju viņam, ka viss būs labi, bet nekad tā arī nebija. Viņa ribas - lai tās saskaitītu, nevajadzēja pat pieskārties vai piepūlēties. Uz dzērāja kailās, smilšainās zemes nebija kur nolikt ķepu nesadurot pēdas uz asumiem. Tā nu viņš kliboja. Tēvs mani nesaprata un aizveda pie kādas sievietes ar apaļām brillēm. Es nesapratu, ko no manis grib. Viņa uzdeva muļķīgus jautājumus, piemēram, kā man šķietot, vai vecāki mani mīlot. Tad viņa lika man zīmēt un pēcāk stāstīja par zīmējumu maniem vecākiem. Es biju uzzīmējusi to suni. Viņa teica vecākiem, ka es jūtoties kā ievainots kucēns un tikai vēloties vairāk mīlestības. Viņa teica, ka vecāki par daudz strādājot. Varbūt arī man patika spēlēties ar klucīšiem, bet es nekad neesmu bijusi kurla. Es to visu dzirdēju. Nākamajās dienās vecāki ņēma mani līdzi it visur, viņi ar mani gribēja runāt, un viņi apsolīja brīvdienās braukt uz Krieviju, uz Maskavu, kas nekad tā arī nenotika. Es sen vairs nespēlējos ar lellēm, nebraukāju ar riteni. Kad vecāki teica, ka man jāiet pastaigāties, manas domas bijas pie suņa skumjā purniņa. Tomēr šajā naktī bija klusums. Suns nesmilkstēja. Viņš negaudoja. Es gulēju, skatīdamās griestos, un vēlējos, kaut nebūtu tā dzērāja. Jā, tad es jau zināju, ka viņa īpatnējo slimību sauca alkoholisms. Es zināju, ko tas nodara, un reiz kritu ceļos suņa priekšā, zvērēdama, ka es nekad, nekad, saproti, nekad nedzeršu ne malka šīs dziras. Nekad! Tagad, protams, zvērests ir lauzts. Bieži viena pati sēžu pie loga, iedzerot pa glāzītei un katru reizi atceros to suni. Ikreiz es atceros viņa acis un lūdzu piedošanu. Bija klusums. Sazvērniecisks klusums. Māte kārtējo reizi bija ienākusi mani sasegt un iedevusi buču, kuru es nu jau noraidoši atstūmu ik vakaru. Viņa aizgāja. Abi ar tēvu jau bija pieraduši, ka es vienmēr staigāju sabozusies, noskumusi un izbijusies. Viņi bija pieraduši, ka es mēdzu kliegt, ka es nespēlējos un zogu vakariņas, lai tās it kā apēstu savā istabā, bet viņi nekad tā arī neiedomājās, ka pie vainas bija kaimiņu dzērājs. Jā, reizēm viņus mulsināja, ka es sēdēju pie tā žoga. Es nespēju izturēt klusmu, jutu, ka kaut kas nav labi. Nogaidīju, līdz mājā iestājās klusums, tad norāvu segu, pietrausos kājās un pieskrēju pie loga. Šonakt bija tumšs. Es viņu neredzēju. Mani pārņēma bailes un es izlavījos no istabas. Lejējo slēdzeni jau mācēju atvērt pati. Tā pa visam klusītēm noklikšķēja, tad dažās sekundēs bija jāuzspiež dažas podziņas un iedegās zaļa lampiņa. Tagad bija droši iet ārā. Man sala, uzmetās zosāda, bet bija vienalga. Es skrēju pie žoga, tomēr nedzirdēju ierastos soļus vai smilkstus. Skrēju gar žogu un klusi čukstēju viņa vārdu. Viņš neatsaucās. Es ar pirkstiem vilku gar žogu. Es lēcu un ielūkojos caur katru šķirbu, pār acīm bira asaras. Nonākusi pie cauruma žogā, es viņu ieraudzīju. Suns gulēja tieši tur piespiedis purniņu pavisam tuvu. Viņš lēni pavēra acis, bet neatskanēja ne smilksts. Es pārvilku roku pār viņa galvu un tad pār kaklu, sajutu ko lipīgu un salkanu. Asinis. Viņš tur gulēja un lūkojās manī. Mazliet iešūpojās pats astes galiņš. Es raudāju, asaras bira viņa kažokā. Čukstēju, lai viņš neaiziet, ka es viņu mīlu, atspiedu galvu blakus viņa galvai, ar rokām glaudīju viņa purniņu. Es dzirdēju viņa sirdspukstus un vēju koku zaros. Man tik ļoti sala. Tā es arī iemigu. No rīta pamodos tikko svīda gaisma. Es pamodos, viņš nepamodās vairs nekad. Centos pamodināt, runāju ar viņu, bet viss bija veltīgi. Toreiz es vainoju sevi. Šķita, ka nebiju modinājusi viņu pietiekami. Es sev to nespēju piedot. Mani atrada vecāki vairākas stundas vēlāk. Viņi lūdza man piedošanu, ka neuzklausīja, ka neticēja, bet nu jau bija par vēlu. Es nekad nepiedevu arī viņiem. Mūsu attiecības atsvešinājās, viņi vēlējās atgūt manu uzticību, nopērkot citu suni kā atvainošanos, bet tas nekad nebija mans suns. Desmit mēnešus vēlāk man piedzima māsiņa. Es ilgi lūkojos viņā. Man viņas bija žēl. Tagad vecāki centās dot viņai visu, ko es nebiju ņēmusi pretī. Es arvien tikai stāvēju malā un nolūkojos. Viņa pavadīja dienas rotaļās ar suni, viņa izauga kā maza princese, skaista, jauka, maiga. Nē, ne izlutināta, ļoti mīļa un meitenīga. Viņas acis apbūra visus jau kopš dzimšanas. Es mazliet apskaudu viņas uzticēšanos cilvēkiem, kā viņa starp tiem iederējās. Viņa arvien bija tā, ko visi mīlēja. Viņa kopā ar vecāiem pabija Maskavā. Bet es? Es sēdēju pie žoga, kurš nu jau bija atajunots, kaimiņos tagad dzīvoja jauks pāris ar kaķi. Es sēdēju pie tā žoga, atmiņās redzēju caurumu, pa kuru varējām abi izlīst, un prātoju. Prātoju, kāpēc tas suns tā arī nekad nepameta mājas.

Mēs pārvācāmies. Pirmais, ko pamaīju, izkāpusi no mašīnas, bija kaimiņa augstais, nolaistais žogs, kas bija aiznaglots visos iespējamos veidos, bet caur kādu šķirbu es redzēju acis. Tādas skumjas, gurdas un brūnas. Tas bija suns, mitrais purniņš cieši piespiedās dēļu šķirbai. Es redzēju, cik viņš bija kārns un noplucis. Toreiz to parādīju savai māmiņai, bet viņa bija aizņemta ar mantu kastēm un norūca tikai, lai to \"lupatu\" neaiztiekot. Būdama maza, piegāju pavisam tuvu klāt žogam, manus izstieptos pirkstus no tā purniņa šķīra daži nieka centimetri. Viņš skatījās manī ar lūguma pilnām acīm un luncināja asti kā tūliņ sāktu lidot, tad iesmilkstējas. Redzēju, kā atrāvās kaimiņa durvis, izkleberēja noplucis vīrietis ar pudeli rokā. Viņš knapi turējās kājās. Toreiz, pēc mātes stāstītā, domāju, ka viņš vienkārši bija slims, tagad zinu, ka kļūdījos. Viņš uzrēca sunim, tas asti ierāvis kājstarpē lēni, gar pašu zemi, vilkās pie vīrieša. Tad es redzēju skatu, ko neaizmiršīšu līdz mūža galam. Vīrs salīgojās un nogāzās zemē, suns pielīda viņam klāt un nolaizīja seju. Pret dzīvnieka galvu izšķīda pudele. Es pierāvu sejai priekšā rokas - nespēju lūkoties. Es naktīs nespēju gulēt. Es uzrāvu spilvenu uz galvas un ieķēros tā stūros. Es ienīdu tumsu un ēnas, kas slīdēja pār istabu. Es ienīdu mātes arlabunakti un buču. Es ienīdu iet gulēt ar apziņu, ka atkal jāceļās. Bet visvairāk es ienīdu viņa smilkstus, un tieši šī iemesla dēļ es ienīdu visu pārējo. Viņš katru nakti gaudoja, katru nakti smilkstēja. Es aizvēru logus un lūdzos, kaut viņš pārdzīvotu šo nakti! Es ieslēdzu mūziku, cerībā neko nedzirdēt. Es centos aizmirst, bet ikreiz savā prātā redzēju viņa acis. Sākumā vakaros raudāju un lūdzos, lai vecāki kaut ko dara, bet viņi vienmēr norūca, ka tas viņus neskarot. Reizēm likās, ka viņi to nedzird un neredz, ka viņiem ir vienalga. No rītiem modos neizgulējusies. Vienmēr pieskrēju pie loga, lai pārliecinātos, ka viņš tur vēl ir! Arvien es redzēju, kā dzērājs iznāk no mājas un iesit sunim ar kaulu, ko vēlāk dod grauzt. Reizēm viņš tam iesvieda ar kādu sakaltušu donu, es arvien šausmās sarāvos. Toreiz vēl nezināju, ka ir dzīvnieku aizsardzības biedrības. Tagad viss būtu citādi! Es mēdzu skriet ārā no mājas naktskreklā, basām kājām un kliegt, lai kaimiņš tā nedara, bet mani arvien noķēra tēvs. Vēlāk viņi pielika slēdzeni, lai es no rītiem tā nevarētu iznesties ārā. Suns ikdienas gulēja un lūkojās uz mani caur šķirbu žogā skumjām acīm. Vīrs nebija mājās. Vakaros viņš aplaizīja brūces pēc saimnieka ikdienas apmeklējuma. Es klusībā lavījos ārā un nesu viņam kartupeļus ar mērci, rīsus, griķus un visu pārējo, ko mana māte (es viņu vairs par māmiņu nesaucu) gatavoja. Suns visu ēda un lūkojās manī, prasot vēl. Es glaudīju viņa mitro deguntiņu un man bira asaras. Viņa mugura bija klāta ar rētām un asins recekļiem. Es klusībā čukstēju viņam, ka viss būs labi, bet nekad tā arī nebija. Viņa ribas - lai tās saskaitītu, nevajadzēja pat pieskārties vai piepūlēties. Uz dzērāja kailās, smilšainās zemes nebija kur nolikt ķepu nesadurot pēdas uz asumiem. Tā nu viņš kliboja. Tēvs mani nesaprata un aizveda pie kādas sievietes ar apaļām brillēm. Es nesapratu, ko no manis grib. Viņa uzdeva muļķīgus jautājumus, piemēram, kā man šķietot, vai vecāki mani mīlot. Tad viņa lika man zīmēt un pēcāk stāstīja par zīmējumu maniem vecākiem. Es biju uzzīmējusi to suni. Viņa teica vecākiem, ka es jūtoties kā ievainots kucēns un tikai vēloties vairāk mīlestības. Viņa teica, ka vecāki par daudz strādājot. Varbūt arī man patika spēlēties ar klucīšiem, bet es nekad neesmu bijusi kurla. Es to visu dzirdēju. Nākamajās dienās vecāki ņēma mani līdzi it visur, viņi ar mani gribēja runāt, un viņi apsolīja brīvdienās braukt uz Krieviju, uz Maskavu, kas nekad tā arī nenotika. Es sen vairs nespēlējos ar lellēm, nebraukāju ar riteni. Kad vecāki teica, ka man jāiet pastaigāties, manas domas bijas pie suņa skumjā purniņa. Tomēr šajā naktī bija klusums. Suns nesmilkstēja. Viņš negaudoja. Es gulēju, skatīdamās griestos, un vēlējos, kaut nebūtu tā dzērāja. Jā, tad es jau zināju, ka viņa īpatnējo slimību sauca alkoholisms. Es zināju, ko tas nodara, un reiz kritu ceļos suņa priekšā, zvērēdama, ka es nekad, nekad, saproti, nekad nedzeršu ne malka šīs dziras. Nekad! Tagad, protams, zvērests ir lauzts. Bieži viena pati sēžu pie loga, iedzerot pa glāzītei un katru reizi atceros to suni. Ikreiz es atceros viņa acis un lūdzu piedošanu. Bija klusums. Sazvērniecisks klusums. Māte kārtējo reizi bija ienākusi mani sasegt un iedevusi buču, kuru es nu jau noraidoši atstūmu ik vakaru. Viņa aizgāja. Abi ar tēvu jau bija pieraduši, ka es vienmēr staigāju sabozusies, noskumusi un izbijusies. Viņi bija pieraduši, ka es mēdzu kliegt, ka es nespēlējos un zogu vakariņas, lai tās it kā apēstu savā istabā, bet viņi nekad tā arī neiedomājās, ka pie vainas bija kaimiņu dzērājs. Jā, reizēm viņus mulsināja, ka es sēdēju pie tā žoga. Es nespēju izturēt klusmu, jutu, ka kaut kas nav labi. Nogaidīju, līdz mājā iestājās klusums, tad norāvu segu, pietrausos kājās un pieskrēju pie loga. Šonakt bija tumšs. Es viņu neredzēju. Mani pārņēma bailes un es izlavījos no istabas. Lejējo slēdzeni jau mācēju atvērt pati. Tā pa visam klusītēm noklikšķēja, tad dažās sekundēs bija jāuzspiež dažas podziņas un iedegās zaļa lampiņa. Tagad bija droši iet ārā. Man sala, uzmetās zosāda, bet bija vienalga. Es skrēju pie žoga, tomēr nedzirdēju ierastos soļus vai smilkstus. Skrēju gar žogu un klusi čukstēju viņa vārdu. Viņš neatsaucās. Es ar pirkstiem vilku gar žogu. Es lēcu un ielūkojos caur katru šķirbu, pār acīm bira asaras. Nonākusi pie cauruma žogā, es viņu ieraudzīju. Suns gulēja tieši tur piespiedis purniņu pavisam tuvu. Viņš lēni pavēra acis, bet neatskanēja ne smilksts. Es pārvilku roku pār viņa galvu un tad pār kaklu, sajutu ko lipīgu un salkanu. Asinis. Viņš tur gulēja un lūkojās manī. Mazliet iešūpojās pats astes galiņš. Es raudāju, asaras bira viņa kažokā. Čukstēju, lai viņš neaiziet, ka es viņu mīlu, atspiedu galvu blakus viņa galvai, ar rokām glaudīju viņa purniņu. Es dzirdēju viņa sirdspukstus un vēju koku zaros. Man tik ļoti sala. Tā es arī iemigu. No rīta pamodos tikko svīda gaisma. Es pamodos, viņš nepamodās vairs nekad. Centos pamodināt, runāju ar viņu, bet viss bija veltīgi. Toreiz es vainoju sevi. Šķita, ka nebiju modinājusi viņu pietiekami. Es sev to nespēju piedot. Mani atrada vecāki vairākas stundas vēlāk. Viņi lūdza man piedošanu, ka neuzklausīja, ka neticēja, bet nu jau bija par vēlu. Es nekad nepiedevu arī viņiem. Mūsu attiecības atsvešinājās, viņi vēlējās atgūt manu uzticību, nopērkot citu suni kā atvainošanos, bet tas nekad nebija mans suns. Desmit mēnešus vēlāk man piedzima māsiņa. Es ilgi lūkojos viņā. Man viņas bija žēl. Tagad vecāki centās dot viņai visu, ko es nebiju ņēmusi pretī. Es arvien tikai stāvēju malā un nolūkojos. Viņa pavadīja dienas rotaļās ar suni, viņa izauga kā maza princese, skaista, jauka, maiga. Nē, ne izlutināta, ļoti mīļa un meitenīga. Viņas acis apbūra visus jau kopš dzimšanas. Es mazliet apskaudu viņas uzticēšanos cilvēkiem, kā viņa starp tiem iederējās. Viņa arvien bija tā, ko visi mīlēja. Viņa kopā ar vecāiem pabija Maskavā. Bet es? Es sēdēju pie žoga, kurš nu jau bija atajunots, kaimiņos tagad dzīvoja jauks pāris ar kaķi. Es sēdēju pie tā žoga, atmiņās redzēju caurumu, pa kuru varējām abi izlīst, un prātoju. Prātoju, kāpēc tas suns tā arī nekad nepameta mājas.