Atvainojos ka tik vēlu ielieku,bet biju diezgan aizņemta un atvainojos arī par kļūdām.Lūdzu ieteikumus,sūdzības un vel nez ko komentāros.Jauku lasīšanu.
6.nodaļa
aizgāju mājās un šausmīgi garlaikojos.Ieliku DVD atskaņotājā vienu jautru mūziklu un pie ievada dziesmas aizmigu.
Pieliekusies es klusām lavījos aiz krūmiem lai labāk Redzētu notiekošo.Man priekšā stāvēja vairāki cilvēki.Tur bija Melānija un kādas trīs citas meitenes.Viņām priekšā stāvēja puiši ko biju redzējusi mežā...izņemot Oskaru.Es viņu pamanīju stāvam aiz kāda milzīga koka otrupus placim pie kura stāvēja pārējie.Es ieskatījos viņa kanēļbrūnajās acīs,bet tās neizskatījās pareizas tās tagat neprātīgā zinkārē mirdzēja itkā gatavotos izsprākt no acu āboliem.Kad piepeši pār manu galvu pālidoja ērglis,es nekad dzīvē nebiju redzējusi ērgli,bet es to pazinu.Ērglis apsēdās uz zara virs Oskara galvas.Tad no meža iznira lauva.Skaists Brūngani zeltīts lauva.Viņš nostājās blakus Oskaram zem zara uz kura tupēja ērglis.
-Celies Marta!-Mamma mani mudināja-nāc ēst vakariņas.
-cik pulkstens?-samiegojusies pajautāju
-Gandrīz seši.
-Ko?-Es uz reiz satrūkos-Es biju gulējusi trīs stundas?
-Nu jā,kad tu pārnāci no skolas tu izskatījies samiegojusies.
-Nu labi.Kas būs vakariņās?-Pavisam igdienišķi apvaicājos.
-Cepti kartupeļi ar pikanto sēņu mērci.
Pēc vakariņām steidzīgi gāju uz savu istabu,lai paspētu izmācīties un aiziet atpakaļ uz savu slēptuve.Tā mani gandrīz vai vilināja turp.Šodien bija daudz mājasdarbi un kad es tos pabeidzu bija astoņi.Kad biju nākusi augšā uz istabu biju pārliecināta ka mamma mani nekur laukā vairāk nelaidīs un biju paņēmusi līdzi vējjaku.Paņēmu jaku no krēsla atzveltnes un domāju kā lai tieku laukā.Paskatijos pa logu un pamanīju milzīgu miglu,un vēl mani piesaistīja priede pie mana loga.Es izlēmu mēģināt kāpt lejā pa to.
Tas izrādijās gaužām vienkārši,jo zari bija saauguši diezgan blīvi un veidoja tādas kā trepes.Klusēm palīdu zem virtuves loga palodzes lai tiktu līdz ērkšogu krūmam gar kuru vijās taka tieši iekšā mežā.Šī taka bija mazliet tālāk no manas slēptuves tapēs vajadzēja paiet mazliet dziļāk mežā un tad iet apmēram desmit metrus pa labi.Paejot dziļāk mežā es pamanīju dīvainas pēdas.Tādas kā kaķim tikai daudzreiz lielākas.Aizgāju uz savu slēptuvi un tur bija ne tikai cilvēku pēdas,bet arī tās dīvainās zvēru pēdas.
Jo vairāk par to domāju, jo vairāk es sāku atcerēties savu sapni,bet nekas nebija īsti skaidrs.Pulkstens bija apmēram pus deviņi un migla palika biezāka,un debesis satumsa tā ka neko gandrīz nevarēja redzēt.
Tad pēkšņi mežā atskanēja tāda kā putna ķērkšana tikai daudz skaļāka un baisāka nekā parastam putnam.Es tik ļoti nobijos,ka aizmirsu par sapni un ceļu kā es biju nākusi šurp,un ieskrēju mājā pa dārza puses durvīm.Durvis aizvērās ar skaļu blīkšķi.
-Kur tu biji?-Mana mamma pēkšņi iznāca no virtuves.
-E-e-es biju laukā.T-tas ir m-mežā.es dz-dz-dzirdēju milzīgu p-p-putnu un ieskrēju i-i-iekšā-mana stostīšanās pārvērtās asarās.
-Ko tu darīji meža un pietam vel tādā tumsā?
-E-s īsti nezinu-raudādama izmocīju.Tad pēkšni ārā sāka līt un zibeņot.
-Mēs par to vel parunāsim.-mamma skarbā balsī noteica kad es devos uz savu guļamistabu.Paņēmu pidzammu un aizgāju uz vannasistabu nomierināties.Siltais ūdens palīdzēja un es nomierinājos. Izžāvējusi matus un izmazgādama zobus uzvilku pidžammu.Steigā biju aizmirsusi paņēmt čības un veikli tipināju uz savu istabu auksto grīdu.Tonakt es ātri aizmigu.
