-Bērnam viss ir kārtībā.- Kad viņš to teica, Kristofers viegli pasmaidīja. Serēna nopūtās un tad centās atcerēties, kas īsti notika. Kapēc viņai pirmā doma bija bērns. Viņa paskatījās apkārt. Viņa ir pieslēgta pie sistēmas. Ērta slimnīcas gulta. Logs pretī viņai, pa labi. Pie tā bija novietots dīvāns un krēsls. Otrs krēsls, bija blakus viņas gultai. Pretī viņas gultai, bija televizors. Viņa zināja, ka ir slimnīcā un privātaja klīnikā. Tas ir skaidrs pēc iekārtojuma.
-Kas notika?- Viņa pievērsās Kristoferam. Tikai tagad, viņa pa īstam paskatījās uz Kristoferu. Viņa mati, bija mazliet izpūruši. Krekls pa pusei izraustīts ārā no biksēm. Zem acīm bija tumši loki. Viņš izskatījās noguris, bet tanī pašā brīdi atvieglots.
-Tu neko neatceries?- Serēna sāka prātot, kas īsti bija noticis. Viņa jutās tik apjukusi. Vairākas domas vienlaikus ienāca viņas prātā. Saruna, patiesība, asaras, mašīna priekšā, sprādziens, sapnis. Viņa atcerējās pēdējo. Tas bija tik jauks un perfekts sapnis. Nē, viņa tagad nevarēja par to domāt. Serēna saprata, ka viņai ir jānoskaidro patiesība. Bet patiesību var pateikt, tikai četri cilvēki un it īpaši viens. Kad viņa vēlējās pacelt kreiso roku, tā likās nedabiski smaga. Viņa uz to paskatījās un atklāja. Ka tā ir ieģibsēta. Viņas sirds sāka sisties straujāk. Viņa automātiski pakustināja savus kāju pirkstus. Viņa tos juta, tā ir laba zīme. Tad viņa tomēr vēl vēlējās pacelt kājas. Bet kreisā kāja likās pārak liela. Viņa atmeta segu un secināja, ka potīte ir aptīta.
-Varbūt es tev pastāstīšu?- Kristofers uzreiz pajautāja. Viņa pamāja ar galvu. Tā pat būs labāk. Vismaz nebūs jāprāto, kas īsti notika.
-Tu brauci ar ļoti lielu ātrumu pa šoseju. Un varbūt neredzēji vai kā. Bet tu, laikam esi strauji stūri pagriezusi pa labi. Tā rezultātā, tu izglābi sev un bērnam dzīvību. Ietriecoties stabā un spridzināji kreisās rokas apakšejo kaulu, un izmežģīji kreisās kājas potīti. Neliels smadzeņu satricinājums un šoka stāvoklis. Ārsts jau brīdināja, ka tu varētu pat aizmirst avārijas brīdi.- Serēna uzmanīgi vēroja Kristoferu, ka viņš stāstīja. Stāsto par avāriju, viņš izskatījās sagrauts, nelaimīgs. Viņa pat nezināja kā, lai to nosauc. Pirmo reizi, viņa redzēja viņu tik nesakoptu. Viņa redzēja Kristoferā emocijas, ko līdz šim vēl nebija redzējusi. „Viņš tevi mīl, viņs mīl jūs abus.” Viņa atcerēja vārdus, ko bija dzirdējusi sapnī. Varbūt tā patiešām bija taisnība. Bet, Serēna tam vēl nevēlējās ticēt. Vajag noskaidrot, vai patiešām tā ir. Viņa zināja, ka iegūs atbildes, bet tam vajag vēl laiku.
-Cik ilgi man būs jāpavada slimnīcā?- Viņa uzreiz pajautāja. Serēnai nepatika slimnīcas. Vienalga vai tās bija vai, nebija mājīgas.
-Nezinu, ārsts gaidīja, ka tu pamodīsies. Tulīt aiziešu pasaukt ārstu.- Viņa ar labo roku satvēra Kristofera plaukstu.
-Pagaidi.- Viņa klusi noteica un pacēla acis, lai ieskatītos Kristofera acīs. Viņa pievilka ar labo roku tuvāk, Kristoferu. Un aizskāra viņa lūpas. Viņš atbildēja, viņas skūpstam. Bet ne vairs kaislīgi, kā viņa to bija gaidījusi. Bet lēni un maigi. Tā it, kā baidītos viņai nodarīt pāri. Viņš atrāvās. Serēna lēni atvēra acis. Viņa nesaprata, viņa rīcību. Kas viņam bija noticis? Kur pazudis vecais, Kristofers? Kas ir mainījies? Likās, ka viss kļūst vel nesaprrotamāks.
-Viss ir kārtībā?- viņš uzmanīgi pajautāja.
-To, tu man varētu pateikt.- Viņa atbildēja un atlaidās spilvenos. Serēna vairs nezināja, ko domāt.
-Tagad jā, bet pirmstam nē. Man likās, ka es gandrīz prātu zaudēšu. Pirmo reizi, biju tik pārbijies.- Viņa pagrieza galvu un atkal paskatījās uz Kristoferu. Viņa nebija gaidījusi, no viņa ko tādu. Šādu atbildi vispār, šādu teikumu. Tas viņu izsita no sliedēm. Serēna nezināja, ko atbildēt. Viens nepareizs vārds, teikums un viņa var sabojāt visu. Kas viņai pašreiz ir visu, kas viņai pieder. Viņai ir jābūt uzmanīgai ar atbildi.
-Piedod.- Viņa klusi noteica un pagrieza galvu un oztru pusi. Vismaz ar šo vārdu, viņa neko nevarēs sabojāt.
-Par, ko tu atvainojies?- Kristofers pieskārās viņas zodam ar pirkstu galiem. Viņš pagrieza to pret viņa seju. Serēna nodūra skatienu.
-Paskaties uz mani.- Viņš maigā balsī noteica. Serēna lēni paskatījās uz viņu. Viņš iesmējās un iedeva vieglu skūpstu viņai uz vaiga.
-Viss ir kārtībā. Iešu pasaukt ārstu.- Kristtofers viņai uzsmaidīja un izgāja no palātas. Serēna nopūtās un atlaidās spilvenos. Kā, lai viņa uzticās viņam. Ja vēl nezina visu patiesību. Viņa vēlējās ļauties, bet tanī pašā laikā, viņu māca bailes. Ja viņa atļausies, to darīt. Varbut viss izvērtīsies, kā viņas sapnī. Bet ja nē, tad viņa atkal tiks sāpināta. Serēnai vajag satikt Maratu. Viņa zināja, ka Marats nemelos un pateiks patiesību, kāda tā ir. Viņai, tas ir jāuzzina pēc iespējas ātrāk. Bet kā? Serēna arī nevēlējās, lai to uzzina Kristofers. Tagad, kad viņai ir izmežģīta potīte. Pārvietoties ir daudzreiz grūtāk, nekā iepriekš. Tas ir neispējami, bez kāda cita palīdzības. Telefons. Viņa taču var viņam piezvanīt. Jebkurš var nākt, un viņu apciemot uz slimnīcu. Tā patiešām ir ģeniāla doma. Viņa pie sevis nodomāja. Tikai tagad ir jādabū telefons. Vēlviena problēma, bet viņa zināja, ka ātri to atrisinās. Viņa dzirdēja, kā atverās palāta durvis. Serēna paskatījās, ka pa tām ienāca ārsts un aiz viņa Kristofers.
-Labdien, Montenegro kundze. Prieks redzēt jūs pamodušos. Ka jūs jūtaties?- Viņa paskatījās uz ārstu. Rokās, viņš turēja baltu mapi. Viņa melnie mati bija mazliet izpūruši. Zem acīm veidojās zili loki, kas lieicnāja par negulētam naktīm un sejā iesitās jau pāris grumbas. Pelēk zilās acis, nevainīg, bet tomēr vērīgi nopētīja, Serēnu. Ārstam varēja būt ap kādiem piecdesmit gadiem. Bet viņš izskatījās jauks. Vismaz, viņa tā domā. Vismaz, viņa tāc cerēja.
-Labi.- Tagad, viņa atkal jau mazliet apjuka. Jo sāka domāt, kā viņa jūtās. Galva nereiba, vismaz pagaidām nē. Viņa vispār nezināja kā, lai apraksta, pasaka kā viņa jūtās. Viņš pienāca tuvāk.
-Jums reibst galva, kaut kas sāp?- Serēna sarauca pieri un sāka domāt.
-Nē, vismaz pagaidām nē. Potīte vienīgi sāp.- It īpaši, kad viņa to kustināja. Ja, tā stāvēja mierā, tad sāpes vēl bija izturamas.
-Mēs nevaram jums dot pretsāpju līdzekļus, vai kādus citus stiprākus medikamentus. Jo jūs esat stāvoklī. Tas nenāks par labu bērnam.- Viņa pamāja ar galvu. Viņa ir gatava paciest sāpes. Lai tik bērnam viss būtu kārtībā. Durvis atkal pavērās un pa tām šoreiz ienāca māsiņa. Un viņa pa priekšu stūma ratiņkrēslu.
-Māsiņa jūs aizvedīs uz kabinetu, lai varam veikt nepieciešamās pārbaudes.- Ārst izgāja no kabineta.
-Man būs jābrauc ratiņkrēslā?- Vina uzreiz sarkastiski pajautāja.
-Jā, kundze.- Māsiņa laipni atbildēja.
-Nekādā gadījumā.- Serēna lepni paziņoja un pacēla galvu augstāk.
