Iepriekšējo daļu lasīt šeit.
Līdz nākamai deju stundai vēl ir 3 dienas, kuru laikā esmu nolēmis izpētīt nepilnības, kas ļautu man tikt ārā nemanītam. Ēkas plāns man ir, esmu atzīmējis iespējamības, kas ļautu īstenot plānu bez aizķeršanās, taču ar pliku tikšanu ārā vien nekas nebeidzas, jo ir jātiek vēl atpakaļ, kas ir pati lielākā un riskantākā problēma. Lai nu kā, šorīt augšā biju jau ļoti agri, jo nespēju atkal aizmigt – domas par ēkas izpēti uzdzina šermuļus, jo vēl tagad nezināju, kā to izdarīt, taču to izdarīt vajadzēja. Kopš uzzīmēju ēkas plānu, vienmēr līdzi nēsāju šo lapu ar zīmuli, kur atzīmēju katru neatzīmēto īpatnību – tas ļauj labāk izprast un apdomāt visas iespējamības, kā varētu tikt ārā. Mani pašu izbrīnīja viena lieta – es jau biju izdomājis plānu, kā Samantai tikt ārā no pašas ēkas, taču vēl bija diez gan daudz jāstrādā pie tā, kā tikt pāri (vai varbūt nevajag tikt pāri?) žogiem, kā arī par savu ēku vēl neko nezināju. Lai nu kā, pienāca laiks ģērbties rīta rosmei, kā katru rītu ieliku lapu un zīmuli kabatā, šoreiz gatavs to vilkt ārā un izpētīt visu, kas varētu palīdzēt.
Šodien bija paredzēts īpatnējs treniņš ar bumbām, tāpēc komandants lika 3 puišiem katram paņemt pa bumbai (katram bija jāņem 4 bumbas, jo jau atkal bijām pilnā sastāvā – 12 cilvēki). Bumbas, kā izrādās, glabājās noliktavā, uz kuru bija ieeja no mūsu pašu koptelptas. Zināju, ka tik īsā laikā es nepaspēšu neko izpētīt, tāpēc apzināti paņēmu 3 bumbas, lai vēlāk ārā ‘’atcerētos’’, ka bija jāpaņem vēl viena. Kad izgājām ārā, Andris man diez gan skaļā balsī prasīja, kāpēc man pašam nav bumbas, taču, pirms viņš paspēja norunāt teikumu, es pakratīju galvu, kas lika viņam noprast, ka jāklusē. Nogājām mazliet garām komandantam, kur es, izliekoties ļoti pārsteigts, izsaucos: ‘’Bļin, bija jāņem 4 bumbas!’’ Komandants uzmeta uz mani diez gan dīvainu skatienu, taču neko neteica. Es, protams, pajautāju, vai drīkstu aiziet pēc bumbas sev. ‘’Jā, ej, tikai nemēģini darīt neko interesantu, gaiteņos tāpat būs dežuranti, tikai pasaki viņiem, ka es tevi sūtīju pēc bumbas.’’ Jā, es biju izrāvies no komandanta, kas mani 24/7 vēroja, tāpēc tagad bija iespēja izpētīt, vai caur šo noliktavu es nekā nevarēšu tikt ārā, jo tas likās visreālākais variants.
Iegāju koptelpā, jā! Tā bija tukša, jo apkopējas to jau bija sakopušas un tagad atradās gaitenī. Sāku taisīt vaļā noliktavas durvis, taču tās čīkstēja. Protams, ne skaļi, bet nakts klusumā to tāpat varēs dzirdēt. To uzreiz atzīmēju lapā, būs kaut kas jāizdomā. Labi, ieslēdzu gaismu, mazliet pievēru durvis un gāju dziļāk iekšā, lai redzētu, kas interesants notiekās. Tur, kā par laimi, bija durvis, kas veda ārpus ēkas. Labi, tā bija iespēja! Durvis, protams, bija slēgtas, kā secināju pēc roktura paraustīšanas. Eh, pie atslēgām man nekā netikt, tas ir izslēgts. Sāku lūkoties un domāt, vai ir vēl kāda iespēja. Acis noslīdēja uz leju, un skatam pavērās nepārāk kvalitatīva dēļu grīda. Sāku domāt, kā to varētu izmantot savā labā. Tad mazliet uzsitu pa to ar kāju – dobja skaņa! Tātad apakšā ir tukšums! Sapratu, ka šeit atrodos jau diez gan ilgi, tas varētu raisīt aizdomas komandantam, tāpēc ātri paķēru bumbu un skrēju ārā. Pa gaiteni skrēju atpakaļ, līdz līkumā gandrīz neuzskrēju virsū komandantam – viņš, protams, dusmīgā balsī jautāja: ‘’Nu, vai tad tik ilgi bumbu meklējam?’’ ‘’Ēēē, nūū, redziet...bumba, bumba bija mazliet mīksta, tāpēc es meklēju pumpi un to piepumpēju.’’ ‘’Ak, tā. Pumpis. Interesanti, nesen visas bumbas tik piepumpētas...’’ ‘’Nu, šo vajadzēja piepumpēt vēlreiz,’’ es diez gan oficiāli paziņoju, taču sirds gandrīz vai lēca ārā pa muti. ‘’Labi, ejam, visi tevis dēļ gaida – atspiedīsies divdesmit reizes.’’ Labi, divdesmit reizes bija nieks salīdzinājumā ar to, cik tālu uz priekšu es šodien biju pavirzījies!
Pēc brokastīm mums bija brīvs laiks, taču jau ēdnīcā sāku rakstīt lapā to, pie kā biju nonācis. Lai nezaudētu domas pavedienu, sāku pierakstīt arī Samantas plānu citā lapā. ‘’Tātad, vakarā ir jānotēlo, ka tev paliek slikti. Palūdz, lai komandante tevi pavada līdz medmāsas kabinetam, tur izdomā kaut ko, kas tev sāp, kā rezultātā tev būtu jāizdzer zāles un jāpaguļ tur pat. Medmāsas kabinetā pasaki dežurantei, ka pagulēsi tur kādu pusstundu, un lai viņa dodas atpakaļ, taču pēc aptuveni 10 minūtēm pasaki medmāsai, ka ir labāk un vari doties uz koptelpu. Tev būs 25 minūtes laika – kā saproti, tas ir pārāk maz. Tev ir jāizdomā kaut kas, kas aizkavētu komandanti vismaz uz stundu (ja ir iespējams, kaut kad ir jāpārgriež kopistabas pulksteņa laiks, bet dežurantes pulkstenis, kamēr viņa ir prom, jānoslēpj). Tā tu iegūsti gandrīz pusotru stundu laika. Par tālāko lavīšanos ir jāatbild tev, taču tam nevajadzētu aizņemt vairāk laika par kādām 10 minūtēm. Ja viss norit gludi, mums ir stunda laika. Tā ir pirmā daļa, tālāk ir jādomā, kā tikt aiz abiem žogiem.’’
Jā, plāna pirmā daļa bija pabeigta, taču vēl atlika izdomāt, ko man darīt ar noliktavas durvīm. Tā kā bumbas vēl nebija sanestas atpakaļ, man bija laiks. Pēc brokastīm komandants paziņoja, ka 3 puišiem ir jāsanes atpakaļ bumbas. Protams, skrēju pirmais, lai būtu drošs, ka tikšu noliktavā. Iegāju tur pēdējais, kad visi bumbas nolika, es divas no tām nometu zemē, lai mazliet aizkavētu laiku un neradītu aizdomas, ko gan tur tik ilgi var darīt. Sākās panika, jo bija kaut kas ātri jāizdomā, jo šeit iespējas tikt iekšā vairs nebūs. Ko darīt, ko darīt...blakus durvīm stāvēja vidēja lielums stends, kur glabājās bumbas. Ņemot vērā, ka koka dēļu grīda nebija diez ko izturīga un apakšā arī nebija nekā, man radās doma. Sasprindzināju kāju, cik vien stipri iespējams, lai nejustu tik stipras sāpes un triecu ar visu spēku pa stenda kāju, lai tas gāztos. Trieciens bija ļoti spēcīgs, tāpat kā sāpes, kas pārņēma pēdas augšējo daļu. Taču plāns izdevās, stends gāzās. Pirms tas nokrita uz grīdas, es iebļāvos un ar plecu triecos pret grīdu, lai radītu dubultu triecienu uz dēļu grīdu. JĀ! TĀ IELŪZA KOPĀ AR MANI! Iebļāvos pilnā balsī: ‘’Velns, kas notiek!?’’ Dēļu grīda izmērā aptuveni 2x2 metri bija izlauzta, kā arī pats atrados iekš aptuveni trīsdesmit centimetru dziļas bedres. Noliktavā ieskrēja komandants ar dažiem puišiem, visi, pēc divdesmit sekunžu brīnīšanās, attapās, ka man vajag palīdzību.
Tiku aiznests uz savu gultu, jo nevarēju paiet – pats to nebiju gaidījis, taču sāpes kājā bija tik ļoti spēcīgas, ka to pakustināt vispār nevarēju. Centos izskatīties ļoti šokēts par notikušo, lai gan patiesībā manī valdīja milzīgs prieks – man par sodu nāksies labot grīdu un, kamēr es strādāšu, varēšu paralēli arī rīkoties bēgšanas labā. Tikai vajadzēja izdomāt, kā.
