Pavisam nemanot, pienāca nākamā diena, kad notika dejas. Kājai jau bija labāk, bet bez klibošanas diemžēl neiztikt. Deju zālē ieradāmies pirmie, tāpēc nācās gaidīt meitenes. Pie manis pienāca Andris, apjautājās, kā veicoties ar grīdas labošanu. Teicu, ka brīnišķīgi, viss uz priekšu iet diez gan ātri. Tajā brīdī telpā ienāca meitenes, taču Samantu starp viņām nemanīju. Pirms sākt dejas, komandants pienāca pie manis un pateica, ka šoreiz būšu bez pāra. ‘’Žēl, bet kājai vēl nav īpaši labi, pēc pēdējās dejošanas reizes tā diez gan stipri sāpēja. Varbūt drīkstu iet strādāt, jo viens laikam gan nevarēšu padejot...’’ ‘’Jā, drīksti.’’
Izgāju no deju zāles, aizvilkos līdz koptelpai un apsēdos uz gultas – kāpēc Samanta neatnāca? Varbūt viņai kaut kas noticis, vai arī viņa ir atklāta...bļāviens, tas mani gandrīz vai beidza nost, es šo stresu nevarēju izturēt, tāpēc ātri devos pie strādāšanas. Sāku šaubīties, vai ir vērts turpināt strādāt pie plāna, un ja nu mani atklāj? Tikai tagad vispār sāku aptvert, kur es esmu iepinies. Atkāpties būtu muļķīgi, jo tad visas ciešanas būtu bijušas velti...un viss darbs būtu metams miskastē. Tagad nonācu pie vērtīgas atziņas – ja esi kaut kur iepinies tik dziļi, atpakaļceļa vairs nav. Tas ir jāizdara, lai vai kas notiktu...pat ja Samantai nebūs iespējams tikt ārpusē, iespējams, man vai kādam citam šis plāns noderēs.
Atkal jau sāku darbu, šoreiz gan viss gāja krietni ātrāk, jo biju gan uztraucies, gan dusmīgs, taču nezinu, uz ko tieši es dusmojos. Iespējams, uz sevi, ka esmu aizsācis šādu plānu, iespējams, uz Samantu, ka viņa šādi grauj visas manas cerības. Es nezinu. Centos atslēgt smadzenes, lai nebūtu jāmokās domās par to, kas būtu varējis notikt. Rakšana uz priekšu šodien tiešām padevās ļoti veikli, līdz secināju, ka esmu nonācis vienā līmenī ar durvīm, kas ved uz ārpusi. Dīvaini, jo biju gaidījis kārtīgus betona pamatus, bet te...te bija tikai kaut kāda koka plāksne, kas saturēja kopā durvis. Nu, protams, jo labāk man. Te arī apstājos un ķēros pie zemes līdzināšanas, vēlāk turpināju darbu pie pašas grīdas. Bija jātaisa lūka, kas ļautu man tikt bedrē, tikai vajadzēja izdomāt, kā to izveidot nepamanītu. Iesākumā sanagloju jauno dēļu gabalus pie vecās grīdas tā, lai vēlāk varētu izveidot no jaunajiem dēļiem paceļamu vāku, ko bez problēmām var noņemt un uzlikt. Izrādās, ka biju nostrādājis visu deju stundu bez atpūtas, un visi jau bija atgriezušies. Parādīju savu veikumu komandantam, jāatzīst, viņš bija diez gan apmierināts ar to, ko esmu paveicis. Ja neskaita bailes par to, kas noticis ar Samantu, es tomēr biju priecīgs, ka esmu ticis tik tālu. Mana eja gan nebija tik plaša, taču maniem apmēriem pietika – izlīst es varēšu, lai gan bija neliela klaustrofobija. Bet, ņemot vērā, ka ala nebija īpaši gara, domāju, ka izturēšu. Tagad tikai atlika izlauzties cauri koka plāksnei un izraksties līdz žoga šai pusei, jo zem žoga gan es nekā netikšu.
Pa šodienu nekas ievērības cienīgs nenotika, vien turpināju domāt par savu plānu un to, kāpēc Samanta nebija ieradusies uz dejām. Jā, šī neziņa mani ļoti mocīja, taču neko uzzināt es nevarēju. Atlika vienīgi gaidīt, bet ko tad, ja viņa arī uz nākamo deju stundu neierodas? Brr, bija šausmīgi par to visu domāt.
Lai nu kā, nākamajā dienā atkal ķēros pie darba – šodien bija plānots pabeigt gan tuneļa rakšanu, gan pašu grīdu. Kamēr visi no rīta sportoja, es ātri izlauzos cauri koka plāksnei, un rakos uz priekšu. Kad biju ticis pārdesmit centimetrus uz priekšu, sāku sadzirdēt cilvēku balsis. JĀ! Tātad biju pavisam tuvu izejai. Sāku aktīvāk rakties uz priekšu un gaitu virzīju uz augšu tā, lai, kad vajadzēs izmantot tuneli, varētu izsisties uz augšu. Taču tad pēkšņi balsis kļuva skaļākas – puiši kaut ko bija sadzirdējuši un tagad, visticamāk, lūkojās uz zemi. ‘’Eu, tu dzirdi? Tur, apakšā kaut kas notiek.’’ Es ievilku elpu un nekustējos, centos neizdvest nevienu skaņu – ja mani atklās, tad beigas ir. Protams, ja to izdarītu citi puiši, tas nebūtu tik traki kā tad, ja to izdarītu komandants, taču viņiem varētu rasties vēlme izmantot gan mani, gan manu tuneli kā bēgšanas plānu. Tādas problēmas man nevajadzēja, jo tad arī man būtu jābēg, jo savādāk to noslēpt nevarētu. Tā nekustīgi sēdēju kādu minūti, līdz viņiem apnika spriedelēt un viņi turpināja skriet. Tad sapratu, ka līdz augšai nav tālu un, ja kāds uzkāps uz plānās kārtas, viss būs beidzies. Vajadzēja no vecajiem dēļiem izveidot līdzīgu pamatu kā tuneļa aizklāšanai. Kad biju to izveidojis, ātri tiku līdz tuneļa beigām un to kārtīgi nostiprināju. Tagad bija jāturpina darbs pie lūkas izveidošanas.
Ķēros klāt dēļiem, bedres sānos izveidoju stingrus balstus, sanagloju jaunos dēļus pēc izmēriem atbilstošā plāksnē un vienkārši uzliku virsū tā, ka visas malas precīzi turas uz pamatiem un nekas ‘’nestaigā’’. Pirmā plāna daļa bija pabeigta. Tagad bija jāizdomā pats grūtākais – kā tikt pāri abiem žogiem. Šodien bija paredzēta vēl viena sporta stunda, tāpēc jau tagad plānoju, kā būtu iespējams tikt pāri žogam nemanītam.
Kad visi atgriezās no rīta rosmes, uzreiz pasaucu komandantu un parādīju grīdu. ‘’Oho, izskatās iespaidīgi, es teikšu. Labi esi pastrādājis, tiešām.’’ Viņš aizgāja un mazliet pastaigāja pa grīdu, kārtīgi to nopētīja un paspieda man roku. ‘’Savu darbu esi paveicis, tagad varēsi atgriezties pie ikdienas nodarbēm, vai ne?’’ ‘’Jā, protams, es jau esmu noilgojies pēc sporta stundām!’’ Laikam no malas izskatījos ļoti gandarīts, jo biju paveicis savu galveno darbu.
Tagad varēju savu prātu nodarbināt ar to, kas varētu būt noticis ar Samantu. Bailes atkal iezagās sirdī, taču centos sevi mierināt ar domu, ka plānos nav veiktas izmaiņas. Rīt bija dejas, tāpēc vajadzēja gatavoties.
‘’Labi, ģērbjam sporta tērpus, iesim skriet,’’ noteica komandants visai koptelpai. Pārģērbāmies un visi devāmies ārā. Lēnā garā sāku skriet, arī šoreiz Andris skrēja ar mani. ‘’Nu, kā?’’ viņš uzreiz jautāja. ‘’Izdevās, viss ir izdarīts, tagad tikai jādomā, kā tikt pāri žogam.’’ ‘’Ā, ar to es varēšu palīdzēt. Esmu bijis ārpus teritorijas, tāpēc atceros, kur kas atrodas,’’ viņš jautri ieteicās. ‘’Jauki, tad šodien saraksti plānu visos sīkumos uz lapas, kad ir iespēja, noliec to zem mana spilvena.’’ ‘’Tiks izdarīts!’’ viņš iesaucās un sāka skriet ātrāk.
Pēc sporta nodarbības devāmies nomazgāties, papusdienot un tad bija pienākusi kārta deju stundai. Manī tomēr valdīja bailes, taču centos nomierināties...lai gan tas īpaši labi neizdevās.
