http://spoki.tvnet.lv/literatura/Laimi-meklejot-6/748369
Šo stāstu vēl pabeigšu, bet nākamo, kas jau top, visticamāk, došu privāti tikai tiem, kuri to vēlas, tāpēc te vai komentāros varat uzrakstīt , ja ir vēlme. Tāpat gaidu arī kritiku, vēlams, konstruktīvu.
Marianna par maniem vakardienas vakara izgājieniem nekā nezināja, un bija pat labi, ka tā, citādi es no labākās draudzenes dabūtu pa kaklu vārda tiešajā nozīmē – viņa droši vien būtu ļoti dusmīga un skumja vienlaikus.Tagad, to visu mierīgi pārdomājot, es sapratu, ka tas tā tiešām arī ir. Es nekad mūžā negribētu pazaudēt Mariannu. Viņa bija mana labākā draudzene, mans stiprais enkurs un balsts. Mums vienmēr kopā bija jautri, un, iedomājoties,kādas sāpes tas nodarītu draudzenei, ja es tomēr spertu izšķirošo soli, man acīs parādījās asaras. Jau kuro reizi, protams. Tagad man tas nelikās nekas traks, es raudāšanu jau sāku uztvert kā pilnīgi ierastu lietu. Gulēju un centos aizmigt jau kuro stundu, bet man nekādi neizdevās – galva bija pilna domu, acis – mitras un deguns ciet, apgrūtinot elpošanu.Pacēlu roku un paskatījos rokaspulkstenī. Tas rādīja ceturksni pāri vieniem naktī. Gulēt es iegāju, kad bija pusdivpadsmit, tātad pusotru stundu es vāļājos, nevarot aizmigt. Negāju uz mājām, bet gan uz manu un Mariannas dzīvoklīti, kuru kopīgi īrējām. Citādi es būtu dzīvojusi kopā ar Ītanu viņa lielajā,plašajā dzīvoklī, bet liktenis lēma savādāk. Un kādēļ gan tagad sapņot par to, kā būtu, ja būtu? Tas vairs tāpat neko neizmainīs.
- Kā es šo visu ienīstu! – nošņācos un atvēru naktsskapīša atvilktni, izņemot balderiāna tabletes, kuras pēdējās nedēļas laikā bija ar mani visu laiku dienu no dienas. Paņēmu divas mazās, dzeltenās tabletītes saujā un uzdzēru ūdeni.Man ellīgi sāpēja galva, tāpēc man bija jānomierinās un jācenšas aizmigt. Brīdī, kad laidos miegā, dzirdēju, kā Marianna ienāk istabā, nožvadzinot atslēgas. Klusi nopūtos un pārvilku segu sev pār acīm.
***
- Kur tu ej? Ir taču vēl tik agrs! – draudzene miegaina ienāca vannasistabā ar kafijas krūzi rokās, vērojot, kā pabeidzu ielokāt savus matus.
- Man ir tikšanās. – atteicu, noliekot matu taisnotāju uz galda. – Turklāt, ja nemaldos, tev šodien bija jāiet uz iepirkumu centru nopirkt to satriecošo kleitu darba pārrunām, tai ir atlaide,un tu taču zini, cik ātri tās mūsu pilsētā tiek izpirktas. – kā jau labākā draudzene būdama, es zināju visus Mariannas dienas plānus tāpat kā viņa – manējos.
- Kleita ir tikai apģērba gabals, tā nekur nepazudīs, un es vienalga nevarēju izlemt starp divām kleitām. Bet manu miegu man neviens neatņems. – viņa sabozās,un es iespurdzos, domādama par to, cik draudzene savā lācīšu pidžamā izskatās bērnišķīgi.
- Bet kur tad tu ej un ar ko tiecies? – viņa jautāja.
- Šaubos, ka tev viņa vārds ko izteiks,bet man pēc četrdesmit piecām minūtēm ir tikšanās ar Viljamu. Viljamu, pagaidi, tūlīt pateikšu, - parakājos somā, lai atrastu viņa vizītkarti, kuru man viņš vakar iedeva, lai zinu, kurp iet, - Keterfeldu. Izmeklētāju. Viņš solījās palīdzēt. – vienaldzīgi atteicu un uzklāju nedaudz ūdensizturīgas skropstu tušas uz acīm.
- Es viņu pazīstu. Viņš ir pusotru gadu vecāks un gadu atpakaļ pabeidza studēt tieszinības. Viņš ir diezgan izskatīgs. – dzirdēju meitenes balsī pavedinošu noti.
- MARE! – iespiedzos. – Tu ko? Es vēl joprojām, lai arī neesmu precēta, esmu saderināta. – uzsvēru pēdējos vārdus un parādīju draudzenei mēli, liekot tai iesmieties.
- Es jau tikai pajokoju.Ej, citādi nokavēsi. – viņa mani viegli pagrūda uz izejas pusi, kamēr ģērbu virsū jaku.
- Eju jau, eju. – paķēru mašīnas atslēgas un izgāju ārā pa durvīm. No mājas līdz norādītajai adresei – Stonherstrītas avēnijai – nebija tālu jābrauc,bet šejienes sastrēgumi, īpaši rītos, padarīja attālumus milzīgus. Iekāpjot mašīnā, ieslēdzu radio un sāku dungot līdzi dziesmai, kura skanēja. Pēc piecpadsmit minūtēm nobremzēju pie mājas, pie kuras bijām runājuši satikties. Līdz norunātajam satikšanās laikam vēl bija desmit minūtes, bet Viljams mani jau gaidīja, tāpēc kāpu ārā no mašīnas un aizcirtu ciet durvis.
- Tu nemeloji,tu tiešām nekavē. – Viljams, ieraudzījis mani, teica.
- Es nekad nekavēju. – atbildēju.
- Lai tā būtu. – viņš noteica un veda mani iekšā mājā. Sākumā domāju, ka tā ir kāda izjokošana. Māja bija veca, neglīta un noplukusi, izskatījās, ka tā kuru katru mirkli var sabrukt. Viņš, pamanījis manu seju, iesmējās.
- Nebaidies. Šī māja ir stiprāka, nekā izskatās. – viņš iespurdzās,un, atvēris durvis, ieaicināja mani iekšā.
- Te taču ir tik maz vietas, kā te var glabāt informāciju par visu pilsētu? – es izbrīnā saraucu uzaci.
- Ej tālāk. – viņa balss bija uzjautrināta.
- Labi, ņemu savus vārdus atpakaļ. – noteicu, sperot soli tālāk. Manu acu priekšā pavērās milzīga arkveida telpa, kura no vietas bija ar skapjiem , pilniem dažādāko papīru un dokumentu. Pa vidu bija divi datori un printeris. Īsts izmeklēšanas birojs.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Laimi-meklejot-8/749299
