Atkausētā uguns liesma
Sārta bākuguns tālumā atspīd
Saplūst kopā ar horizontu un pazūd
Vientuļš kuģis, kas maldījies ūdeņos
Aizpeld miglā un izzūd no apvāršņa.
Pār saprāta robežu tiek zaudēta kontrole
Un apdomātu rīcību nomaina spontāna,
No kuģa klāja jau redzama Montāna,
Tās krāšņums plašs - kā ledus no fontāna.
Tā kuģi ik dienas izkustas no vietas
Un arvien retāk latvieši viens ar otru tiekas,
Jo katrs tiecas pēc labākas nākotnes,
Bet lai tiktu līdz tai ir jāizprot sākotne.
Putekļu palagi, kas aizklāj skatu
Nolaižas lejā - vietā kur vakar bedri raku,
Lai noglabātu laimes pakavu,
Kuru rakšu ārā, kad tumsa būs sakauta.
Vienā setā, ar vienu nokautu
Un teiktu es viņa: "Nu vai zini..."
Tas tev par to, ka ar kokteili B-52
Mēģināji nodedzināt mūsu Giasmas pili...
.......................................................................................
Kraukļa ceļš
Beigta balle un es arī beigts
Uz grīdas mētājas mana šalle
Un liekas, ka atkal ir apgriezta kājām gaisā visa pasaule.
Tā notikumi vērpjas un brīžīem, kā princeses, krāšņās drānās tērpjas.
Sāk parādīties jaunas sejas,
Kas tāpat, kā baisas statujas pār mani slejas
Un saldi klusībā pie sevis smejas.
No rakstu slejas, kuru šķirstīju pie rīta tējas
Izvelku dažas rindiņas, lai izvērtētu savas spējas
Piemēram sakāmvārdu "Ko sēsi to pļausi"
Es ņemu un pārveidoju uz "Ko glaudīsi, to vēlāk kausi".
Te pēkšņi vējš noglāsta manu ausi, kaut kur pa savu ceļu, caur manu logu, traucas.
Nu jā arī man savs ceļs priekšā ejams un braucams,
Sakravāju somu un pazūdu aiz durvīm svešus vārdus saukdams.
Laukā sēž krauklis, nav ne jausmas, kāds viņam tur bija sauklis,
Bet dīvaini viņš māj ar galvu - it kā teiktu paldies,
Ka savās mājās uzņēmu - kā viesi.
Bija reizes, kad pabaroju to, kaut steidzos,
Bet viss jau kādreiz beidzas un ne vienmēr viltīgajiem kārtīs veicas.
Pieliek punktu tas kam pildspalvā vairāk tintes,
Jo ar to var beiži trāpīt sāpīgāk, nekā no plintes,
Bez jebkādas Romeo un Džuljetas rūgtās indes,
Tiek rakstītas uz lapām jaunas rindas.
.................................................................................
Aizputinātie
Tu dejo ar viņu, lēnām griežoties virpulī
Ieturi mazu pauzi un pamani, ka melnas acu zīlītes uz tevi raugās,
Ieskatoties viņās - lēnām sāc grimt un pazust grīdas dēļu spraugās,
Tā daudzas dvēseles izgaisušas, kaisli, kā šampanieti baudot.
Klusi raudot ar asaru, kas sejas jau iestaigāto ceļu rotā,
Daži aiziet postā, bet citus vēl līdz mūsdienām par to godā
Paliec nomodā, kaut nakts jau trešā negulēta un miegs spraucas caur biezām skropstām,
Šeit miera ostā, kas kādreiz bija tikai parasts plosts.
Paej nost, ja stāvi takas vidū un nezini kurp doties tālāk
Mazliet bālāks, pārtop ķermenis no bezspēka un smagiem spilveniem,
No spaiņiem pilnajiem līst ūdens akā pildītais,
Ko nesi tu, pa šo taku, līdz spēki aptrūkās.
Laiks noņemt parūkas un to, kas sen jau sarūsējis,
Kāds parūpējies un pretī tavam smaidam sānsoli spēris
Bieži smējis, par lietām uz kurām atbildēt tu neesi spējis,
Līdz ar rīta vēju, tu vēlies atrast pēdējo noti, kas tik saldi izskanēja.
...........................................................................
50 gr patiesības
50 grami patiesības tiek glāzē lieti
Pēc kuras bieži nezini, vai raudāt, vai smiet,
Iet otrais aplis un glāzes tiek nomainītas pret vāzēm,
Un patiesība liek cilvēkam pāriet nākamajā fāzē.
Miega ekstāzē – kur acis ciet, bet tikko sāc sapņot tās veras vaļā,
Kā filmā, kurā turpinājums sekos, gan tev, gan arī otrajā daļā.
No pazudušiem laika piepildītiem punktiem,
Kas veikti pa zobratiem, lai pulksteņrādi atpakaļ stumtu.
Nevis skumtu, bet piezīmētu smaidu sev uz lūpām
Ar ogli, lai to izgaršot būtu mazliet rūgtāk.
Jau sestais aplis un vāzes nomaina pret spaiņiem,
Kuriem ietilpība liela, bet malas notītas ar drātīm dzeloņainām.
Un tā uz maiņām dalamies ar liktens laimi,
Brīžiem krāsas: zilas, zaļas, pelēkas, bet kopā sanāk raibi.
Pie astotā apļa tiek novilktas maskas
Un saprotu, ka patiesībā esmu pats sevi šeit spogulī sastapis.
.....................................................................
Balto smilšu ceļš
Gribas sniegu turēt plaukstā
Naktī tumšā, dziļā, aukstā.
Elpot maigi plaušās vēju,
Izdzēst ceļu pa kuru skrēju,
Sējot sēklas nepareizās
Pamanot tik zīmes kreisās.
Pusnakts viesis tērpies melnā
Uzrodas un pazūd pelnos.
Atstāj zīmi, vien aiz sevis,
Biju ciemos es pie tevis.
Priekšā viņa - sirdsapziņa
Rūgta garša, pazūd miņa
Notikums, aiz notikuma
Šodien prieks, kur vakar skuma.
Kalendārs, kas dienas skaita
Nober lapas ar viltus smaidu
Gaida stundu vienu, divas
Nav ne ceļa, nav ne gribas.
Baltā krāsa viņam māsa,
Tā šo ceļu tālāk stāsta.
...........................................
Varbūt uzplauks zieds
Kad sāpes kļūs par slāpēm,
Tad remdēšu es tās ar nātrēm
Un lūgšu, lai no pūra lādes,
Tiek ārā ņemtas visas paplātes, uz kurām sejas tiktu atklātas.
Nozagts skatiens - kā roka, nolaižas pār matiem.
Iemīlējies pavasaris sēž uz sliekšņa un ļaudis kas iet garām viņu satiek.
Tas pārsvarā no jūtām pārtiek dažreiz pieņem arī tās,
Kas pāri paliek - salīmē un kopā saliek.
Kas gan cits šim gadalaikam atliek..
Līdz virsū viņam jauna sega tiks klāta un tā lūk paiet vēl viena gadakārta.
Laiks dedzināt uz sārta, mīlestību, kas taisīta no skārda.
Man pavasarim atbildi gribas jautāt:
Kādēļ tikai naktīs lemts tam raudāt?
Maza roka ar laiku pārtop lielā plaukstā,
Ko agrāk uzticējām kādam - tādā veidā vienmēr zinot, ka sekojam ar prātu,
Tagad paši aiz šīs rokas vedam blakus, draugus, mīļos cilvēkus pa izbijušo taku.
