Pievieno rakstu! Seko Draugiem Seko Facebook Seko Twitter
 
0
50
Laikam jau lieki teikt, ka nākamajā rītā pamodos ar pamatīgām galvassāpēm. Pagriezos, lai redzētu, vai Gabriela vēl guļ, bet viņas vieta bija tukša. Piecēlos no gultas un piegāju pie loga. Ārā jau notika rosība. Ieraudzīju arī Gabrielu šūpuļtīklā kopā ar to puisi, kas viņu visu vakaru vēroja. Pēc tam pa miglu biju pamanījusi, ka viņi kopā dejo blakus mums ar Kristapu. Aizgāju atpakaļ uz gultu un sameklēju telefonu. Pulkstenis bija vienpadsmit. Interesanti, visi jau bija augšā vai vēl nebija gājuši gulēt. Manas pārdomas iztraucēja kluss klauvējiens pie durvīm. Ak nē, ceru, ka tas nav Kristaps, droši vien izskatos drausmīgi pēc vakardienas dzerstiņa. Izlaidu rokas cauri matiem un devu piekrītošu skaņu, ka drīkst ienākt. Ienāca Kristaps ar krūzi rokā. "Labrīt, guļava. Kā jūties?" Viņš plati smaidīja un pasniedza man krūzi. Nāsīs iesitās kafijas smarža. Jā, tieši tas, kas man vajadzīgs. Paņēmu krūzi un iedzēru vienu malku. Jutu, kā manī atgriežas dzīvība. "Tu nāc kā Dieva sūtīts ar šo burvju dziru. Tagad jūtos krietni labāk, nekā izskatos," nervozi iesmējos. "Beidz, tu labi izskaties. Tik te mazliet izsmērējusies tuša," viņš pieliecās un noglāstīja man vaigu. Šķita, ka ķermenim cauri izšaujas elektrība. Pēkšņi ļoti sagribējās viņam pieskarties un sajust viņa smaržu. Izdzinu savas domas no galvas un pievērsos kafijai:" Pārējie jau ir piecēlušies vai vēl nav gājuši gulēt?" "Gan, gan. Maz jau guļ kāds īsākajā gada naktī." Viņš smaida. Smaidot viņa vaigos parādās glītas bedrītes. Jūtu, ka viņš man sāk iepatikties aizvien vairāk. Tiešām, kāpēc gan lai man būtu jādomā par Emīlu, ja man blakus ir tik labs puisis. "Klau, tagad, kad esi saticis mani.. Ko tu domā?" uzdevu jautājumu, bet skatījos sienā, nespēju paskatīties viņam acīs. "Tikai to labāko," viņš noteica. "Tu man simpatizēji jau kad tikai sarakstījāmies, bet tagad.. Tagad tu man esi ļoti iepatikusies. Un ceru, ka šī nebūs pēdējā un vienīgā reize, kad tiksimies." "Es arī tā ceru.." Jutos atvieglota. Viņš saņēma manu plaukstu savējā, un tas šķita tik labi un pareizi. Tā kādu brīdi sēdējām un pēc tam pateicu, ka man vajag savest sevi kārtībā. Viņš paņēma tukšo kafijas krūzi un aizgāja. Paliku vēl brīdi, sēdēdama gultā. Istabā ienāca Gabriela. "Es redzēju, kā Kristaps iznāca no istabas. Viss notika, zaudēji nevainību?" viņa nebēdnīgi iemetās man blakus gultā. "Tu gulēt nemaz neesi gājusi?" Atjautāju. "Kā, es domāju, ka jūs gulēsiet kopā un aizgāju gulēt uz Santas istabu." "Ko? Traka esi? Es biju tādā komā, ka pat gribēdamai nekas nebūtu sanācis." "Ak tu.. Bremze. Kā vispār tev viņš dzīvē? Patīk?" Viņa kļuva nopietna. "Jā, man viņš patīk." "Un kas ar Emīlu?" "Nekas, kam jābūt. Viņš ir ar Santu." "Jā, tikai nezin kāpēc viņš kā vakarā aizbrauca, tā te vairs nav rādījies." "Tu taču nevaino mani?" "Nē, kas tad man. Nav jau mans čalis." "Mjā, es jau skatījos, ka tev kāds cits padomā," iebakstīju viņu. "Beidz, man ir Marats. Tam pat īsti vārdu nesaklausīju, tīri tikai izklaides pēc ar viņu pavadu laiku. Tu jau mani pameti." "Hah, karma. Tagad tu zini, kā es jūtos tādās reizēs." "Mjā. Labi, pietiek, ej saved sevi kārtībā un velc pakaļu ārā. Jāturpina ballīte." Tā arī darīju. Šodien vairs negribējās kleitu vilkt, tāpēc uzvilku šortus un pieguļošu topiņu. Matus saņēmu astē un uzklāju vieglu grimu. Apmierināta ar spoguļattēlu, devos ārā pie pārējiem. Laiks bija silts un patīkams. Pie manis pienāca Kristaps :" Varbūt ejam pastaigāties? Te tuvumā ir mežiņš." "Labi, man tāpat te garlaicīgi." Tā nu abi kopā devāmies pastaigāties. Runājām par visu, kas vien ienāca prātā. Nonākuši līdz mežam, kā mazi bērni sākām skriet starp kokiem un ķert viens otru. Smiedamās skrēju un muku no Kristapa. Un tad protams, neveiklā es, aizķēros aiz koka saknes un ar seju tuvojos zemei. Sagatavojos jau izjust sāpes, bet tad jutu, ka kāds mani saķer un pieceļ kājās. Pateicībā paskatījos uz Kristapu :"Paldies, ka izglābi mani. Būtu bijis sāpīgs kritiens," ieķiķinājos. Bet Kristapa seja bija nopietna. Viņa roka joprojām bija ap manu vidukli un viņš lēni atspieda mani pret koku. Jutu, ka sāku smagāk elpot. Ieskatījos viņa acīs un liecos tuvāk viņam pretī skūpstam, kuru viņš man gribēja sniegt. Bijām milimetra attālumā viens no otra, kad sajutu, ka man kaut kas kustas matos. Spiegdama atlēcu nost no koka. Kristaps smiedamies pienāca man klāt un izņēma no matiem kukaini, kas tajos bija iepinies. Biju dusmīga uz stulbo bambāli, kas izjauca tādu brīdi, bet nu neko, izskatījās, ka Kristapam vairs nebija prātā iepriekšējais nodoms. Lēnām devāmies atpakaļ uz māju. Sēta bija tukša,laikam visi jau bija prom. Iegājām mājā, kur no virtuves nāca Santas un Gabrielas balss. Viņas par kaut ko runāja, bet nevarēja saprast, par ko. Pievienojāmies viņām abām virtuvē un palīdzējām savākt visas ballītes atstātās pēdas. Tā nemanot jau bija pienācis vakars un jutu, ka esmu nogurusi. Pagriezos pret Gabrielu : "Dosimies gulēt?" "Man miegs nenāk un es palikšu pie Santas, paskatīsimies vēl kādu filmu," viņa atbildēja un piemiedza man ar aci. Viņas nodomi man bija skaidri. Pagriezos pret Kristapu :"Nāksi pie manis gulēt?" Varēja manīt, ka Kristaps neko tādu negaidīja, bet piekrītoši pamāja ar galvu. Atvadījāmies no meitenēm un devāmies uz istabu. Tur es mazliet sakautrējos, tāpēc devos ātrāk uz vannasistabu. Kad pēc dušas atgriezos istabā, Kristaps jau bija gultā zem segas un izskatījās, ka ir jau aizmidzis. Cik vien klusi spēju, ielīdu gultā viņam blakus. Viņš manīja manu atnākšanu, pielīda man klāt un apķēra, pa miegam noskūpstīdams man matus. Pasmaidīju un laidos miegā.
 Autors: Bluecherry Laid pa labi #13
1.
Autora bilde
0
50
Citi šī autora raksti:
Lasi vēl labākos rakstus:
komentāri [3]

Lai komentētu, Tev jāreģistrējas!

Reģistrēties
vai ienāc ar:
Kārtot komentārus: populārākie | jaunākie | vecākie
Rādīt bildes
Anonīms
Elza 05.06.19 10:12  
0
0
Vai 14# daļa būs šodien?
Bluecherry avatars
Medaļa LiterātsMedaļa IntelektuālisMedaļa Literāts
  Bluecherry 05.06.19 10:32  
0
0
atbildot uz Elza komentāru " Vai 14# daļa būs šodien? "

Jā, mazliet vēlāk būs. ☺️
9K116 avatars
Medaļa NostradamsMedaļa Dienas domaMedaļa Rainis
  9K116 06.06.19 09:53
0
0

Un ceru, ka šī nebūs pēdējā un vienīgā reize, kad tiksimies - nav taisnība, šis tusiņš jau ir otrā reize, kad viņi tiekas (pirmā, cik atceros, bija autoostā).

Un ļoti platoniska viņiem tā gulēšana, bet nu ok, tā mēdz būt.