Priekā!
***
Šī bija parasta diena. Tā neko daudz neatšķīrās no citām. Vismaz man tā šķita. Kādu brīdi nevienam tēloju, ka vēl cieši guļu. Kādēļ? Nezinu. Dažkārt mūsu prāts izspēlē ar mums nevienam nezināmus trikus.
Beidzot cēlos kājās. Pirmā lieta, ko darīju – ieslēdzu mūzikas atskaņotāju, kurā vēl bija palicis disks no vakardienas. Jā, man bija neliela apsēstība, visu lejupielādēto mūziku ierakstīt diskos un pa virsu uzlīmēt īstā albuma vāciņu. Mana kolekcija bija pietiekami liela, lai prasītos lielāku disku skapīti par līdzšinējo. Šobrīd skanēja My Dying Bride albums A Map Of All Our Failures, dziesma As abandoned as christ. Ideāli dienas sākumam, es nodomāju. Sāku izvēlēties apģērbu. Manām paziņām vienmēr ir fascinējusi mana ģērbšanās savienojumā ar mūziku, kuru es klausos. Man savukārt vienmēr ir fascinējusi viņu stereotipainā domāšana.
The lies drop off my tongue
Es velku kājās savas purpursarkanās bikses, augsti lēkājot, lai sevi iekratītu viņās iekšā.
As I wept before fight
There is no help in Heaven
Esmu uzvilkusi savu puķaino t-kreklu, pa virsu neaizpogātu zilu kreklu. Sāku visu, kas man šķiet noderīgs skolai, mest savā skolas somā. Aši izdzeru pus krūzīti sava pus atdzisušo kakao.
Where was God when I most needed him?
Esmu praktiski pabeigusi siet savas converse kediņas. Paķeru atslēgas no koridora spoguļa nagliņas un dodos dzīve, paceļam uzsaucot savai aizmigušajai mātei, lai ceļas augšā un kaut ko uzkož. Pēdējā laikā mums ir visai interesantas attiecības, ja tā varētu teikt. Viņai drīz būs divus mēnešus, kā skaidrā no narkotikām un alkohola. Šobrīd diezgan neveiksmīgos darba meklējumos. Pareizāk sakot, es meklēju un viņa izvēlas uz kuru interviju viņa varētu aiziet. No kā mēs dzīvojam? Es nemelošu – man nav ne jausmas. Turklāt, man liekas, ka es nemaz nevēlos to uzzināt. Njā.
Esmu iegājusi skolā, kura atrodas desmit līdz piecpadsmit minūšu gājienā no manām mājām. Skola nav salīdzinoši liela. Mēs visi puslīdz viens otru zinām, daži pat atceras kādu vārdu. Nu, labi. Patiesībā lielākā daļa, kurā es neietilpstu.
Manās ausīs ir iespraustas austiņas caur kurām skaņa plūst tikai manās ausīs, jo es esmu mūziku uzgriezusi tikai tik skaļi, lai būtu tāda kā fona mūzika. Arī tas, ka man patīk dzirdēt, kas tiek runāts apkārt. Šobrīd skan viena no manām mīļākajām dziesmām Arctic Monkeys – Do I wanna know? Starpcitu šī dziesma arī ļoti iederējās manā šī brīža situācijā klasē. Ja apkārt visi spiedza un skraidīja, kā jau īsti devītie, tad es sēdēju stūra aizmugurē un gaidīju. Ko jūs vaicāsiet? Eh, un es atbildēšu. Savu labāko draudzeni laikam. Viņas vārds ir Anna. Viņa ir pilnīgs pretstats man. Ja es mīlu krāsainību savā garderobē, tad viņai ir tikai viena krāsa – melna. Arī šodien viņa ir melnā. Kāds pārsteigums! Viņa apsēžas man blakus un nomet savu somu pie zemes. Savādi. Parasti viņa no sākuma izņem ārā savu zīmēšanas bloku, lai parādītu savus jaunākos vakar nakts veikumus.
- Kaut kas noticis? – es piesardzīgi uzsāku sarunu.
- Nē, zini, es te tāpat vien dusmojos! – viņa noburkšķ. Es klusēju, jo pa šiem draudzības gadiem esmu sapratusi, ka viņa bieži tāpat vien atnāk pūcīga uz skolu.
- Pasaki, kad beigsi, - es viegli pasmaidu, bet ne jau uz viņas pusi.
- Ak, es viņu ienīstu, - nu, lūk, arī cēlonis viņas šīs dienas dusmām. Man jāatzīst, ka šī ir viena no retajām reizēm, kad viņai gribas man pastāstīt, kas noticis. Es zināju, ka viņai ir puisis. Es ar viņu gāju kopā bērnudārzā, sākumskolā un uzaugu kaimiņos, bet tas vienmēr drošībai ir mūsu mazais noslēpums. Turklāt mēs vēl joprojām mēdzam dalīties kopīgos noslēpumos, pārdzīvojumos un draudzīgās sarunās.
- Mhm, kurš neienīst?
- Pie visiem velniem, zini, ko viņš izdarīja? – šis bija vairāk retorisks jautājums, - Es eju vakar ārā no mājām. Baigi pienu sakārojās, tādēļ izlēmu labāk doties ārā pa sētas puses izeju. Un viņš! Viņš, atspiedies pret koku, bučojās ar manu māsu. Nu! Nu, gluži, kā labākajās amerikāņu filmās! Es no sākumu balodīšus nemaz neievēroju, bet tad mana māsa acīmredzot mani pamanīja un vēlējās sasveicināties. Viņa, kā jau sirsnīgs cilvēks, vēlējās arī iepazīstināt ar savu partneri. Iepazīsties – tas ir Ēriks. Nevar būt! Es nevainoju savu māsu, jo viņa nemaz nezināja, ka man ir puisis, bet Ēriks! Tas, nu, gan ir viens liels maita!
- Hei! Tad jau mums jādomā atriebības plāns! – es biju ekstāzē.
- Tu, ko? Nedzirdēji? Manai māsai viņš patīk, - viņa ar nožēlu nopūtās.
- Tu, ko? Gribi teikt, ka viņa nemaz nezin? – nespēju iedomāties, kādēļ Anna neuzkliedza puisim uzreiz. Es beidzot paskatījos uz meitenes seju. Viņas smaids bija līdz ausīm un varbūt, pat tālāk.
- Nē, - viņa novilka, - jo es zināju, ka atriebība sanāks labāka, ja viņš domās, ka esmu pieņēmusi spēles noteikumus.
- Haha, - tagad arī es smaidīju,- mazā Anniņa sāk izmantot manus gājienus.
- Mazā Anniņa, - viņa mēdījās, - labāk apskaties, kurš smukulīts mums tagad tuvojas? Pagaidi, vai tik tas nav tavs Daniels?
- Aizver muti, sīkā,- viņa zināja, ka man šis puisis simpatizē.
- Ko tad tu uzreiz tik asi? Nesaprotu, kāpēc tu viņu vēl necopē sev?
- Jo viņam ir draudzene.
- Nu un?
Tas nebija nu un priekš manis. Viņam jau ir attiecības, kurās es negribu jaukties. Tik liela maita jau es vēl neesmu. Ha. Tomēr arī manu uzmanību piesaistīja tas, ka puisis devās manā virzienā, jo šajā klases kaktā nesēdēja neviens no viņa domubiedriem. Vēl lielāks bija mans izbrīns, kad es sapratu, ka viņš patiešām nāk pie manis! Ko? Kāpēc?
- Sveika, Patrīcij, - vēl joprojām nesapratu, ko viņam vajag, - sveika Anna.
- Oho, tu zini mūsu vārdus! – Annas izsmejošais tonis atgrieza mani realitātē. Paldies Dieviņam.
- Ko tu gribi? – Ķēros vērsim pie ragiem.
- Piektdien pie manis būs tāda kā pasēdēšana un jūs abas esat laipni gaidītas, - viņš veltīja man platu smaidu, kas lika man mulst. Anna to noķēra, tādēļ izgorējās manā vietā.
- Nu, tu neesi pasaules naba. Varbūt savu adresi arī iedosi?
- Ak, Anna, esi pie Patrīcijas sešos. Es jums atbraukšu pakaļ, - pagaidiet, viņš zina, kur es dzīvoju? Te kaut kas nav riktīgi.
- Kā tu zini, kur es dzīvoju?
- Vai tad tu man neiedosi savu adresi? – puisis izskatījās manāmi pārsteigts. Nu, tas, ka man viņš simpatizēja nenozīmē, ka es tagad pēc viņa pavēles lēkšu.
- Zini, varbūt labāk iedod tu savu? Mums tāpat būs jātiek līdz tavām mājām, tādēļ tava adrese nav tik konfidenciāla, cik manējā, - šoreiz smaidīju es. Ceru, ka tā nelikās ne vienam kā koķetēšana.
- Labi, - viņš smagi nopūtās, - iedosi papīru un rakstāmo?
- Lūdzu, - Anna pasniedza manā vietā.
Daniels uzšņāpa savu adresi daudz kaligrāfiskākā rokrakstā nekā man un aizgāja neatvadījies. Savādi. Nebiju gribējusi puisi tik ļoti aizvainot. Lapiņa vēstīja adresi, kura atradās divus kvartālus atstatus no manējās. Ierašanās laiks ap pusseptiņiem. ‘’Lai tiktu iekšā – zvaniet’’ un viņa telefona numurs. Neviļus pasmaidīju un lapiņu pasniedzu Annai. Viņa uzsmaidīja man pretī.
- Labi, ka piektdiena jau rīt, - viņa, mierinot mani, teica. Kā man ar viņu paveicies.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Labako-gadu-rutina-2/696548">http://spoki.tvnet.lv/literatura/Labako-gadu-rutina-2/696548
