Es sēdēju šūpuļtīklā Ērika mājas pagalmā. Laiks nemaz nebija tik spilgts par spīti saulei. Kad viņš atgriezās no mājas, mēs tomēr izlēmām sēdēt virtuvē. Es ļoti labi pārzināju viņa mājas un pazinu viņa ģimeni. Viņa mamma pat vienu brīdi domāja, ka esam pāris. Vai Dieviņ...
Man ļoti patika viņa mājās. Tās bija siltas un mājīgas. Viņa virtuve bija mājas centrs. Apaļais galds tajā un lete tikai paspilgtināja sajūtas, kā lētā amerikāņu filmā vai seriālā. Savu artavu deva arī durvis virtuvē, kas veda uz pagalma pusi. Pie ledusskapja stāvēja dažādas bildes un zīmējumi. Viņa jaunākajam brālim ir tikai pieci gadi, tādēļ vairāki ir viņa darbi. Es izbrīnījos, ka aiz viena no magnētiņiem ir arī mūsu bilde. Es to nenoņēmu, bet gan pabīdīju tā, lai labāk redzētu. Ko gan viņa mamma par mani domāja? Ko viņš viņai bija stāstījis? Un, kādēļ viņš tur mūsu kop bildi pie ledusskapja? Es nebiju nākusi noskaidrot šos jautājumus, un es nevēlējos izaicināt likteni. Apsēdos viņam pretī galdam un ļāvu sev pasniegt siltu augļu tēju, cienājoties ar mājās ceptiem cepumiem.
- Tātad tu gribēji ar mani nopietni runāt, - Ēriks pasniedza man tējas krūzi. No blakus istabas varēja dzirdēt kā viņa tētis ar vecāko brāli skatās kādu sporta spēli. Es varu derēt, ka Ēriks arī šobrīd labprāt tagad skatītos.
- Jā, - es nolaidu acis no viņa, lai paņemtu cukurtrauku, - tu visticamāk zini par ko.
- Pieņemsim, ka nē, - man patika, cik Ēriks vienmēr bija atklāts pret mani.
- Labi, - es uzsmaidīju, - sāksim ar to, ka tu bučojies ar Annas māsu, bet vēlāk cita puiša klātbūtnē skūpsti Annu, donžuān.
- Ak, beidz, - viņš atmeta ar roku it kā tās būtu tikai kaut kādas babuļu tenkas, - kas tas vispār bija par puisi?
- Mareks, - man pazuda dūša. Viņi taču nemaz paši nebija izrunājušies un izšķīrušies. Kas es esmu tāda, lai varētu tagad viņam teikt, ka Annai ir puisis un viņa Ēriku vairs negrib?
- Mareks? Varbūt pastāstīsi kaut ko vairāk par viņu? Viņš ir viņas mīļākais vai kā? Viņiem tur viss nopietni?
- Mīļākais? – es smējos, - puisieti, tu staigā pa plānu ledu. Es nezinu, atklāti sakot. Viņi iepazinās tikai piektdien, un es ar viņu nemaz tā neesmu runājusi. Viņš ir Daniela draugs.
- Daniels? Kāds Daniels? Kur jūs raujat visus tos puišus?
- Daniels ir mūsu klasesbiedrs, chill, - vai tā bija greizsirdība pret Annu?
- Klasesbiedrs? Nu, labi, labi. Man jau nav nemaz iebildumu, ka Anna ar to Mareku pinas. Es tāpat tagad esmu nedaudz aizņemts ar viņas māsu, kā jau tu zini.
- Kā jau es zinu, - caur sakostiem zobiem runāju. Ēriks ir mainījies. Ļoti. – drīkst vaicāt kāpēc tu Annu Ziedonītī noskūpstīji?
- Nedrīkst, - viņš noteica. Izņēma krūzīti no manām rokām un izsūtīja ārā.
***
Saruna ar Ēriku bija nesekmīga.
***
Vai es guļu? Nē, es nevaru gulēt. Nē, bet tā gribas. Palūdzot atļaujot skolotājai, es devos ārā no klases. Aizgāju uz skolas tualeti, kur nomazgāju rokas ar aukstu ūdeni. Aukstais ūdens apskaloja manas rokas un es aši apslacīju arī savu seju. Kādēļ man tā nāk miegs? Es vakar samērā laicīgi aizgāju gulēt.
Visu dienu jutos sūdīgi. Turklāt man nebija neviena paša mājas darba. Kāpēc? Es nezinu. Es vienkārši biju aizmirsusi par tādu eksistenci. Kam negadās? Toties man bija perfektas attiecības teju ar visiem skolotājiem, tādēļ sarunāt atnest uz nākamo stundu man nebija problēmas. Manas atzīmes nebija spīdošas, bet es biju augstāk par viduvējo līmeni. Mana lielākā problēma kontroldarbos bija tā, ka es pārsvarā atcerējos tikai tās interesantās lietas, kuras nekad skolā nav vajadzīgas. Skumji, bet tāda ir dzīve. Anna šodien nebija skolā. Es nezināju, kur viņa ir. Un man nebija nevienas citas draudzenes klasē. To bija vienkārši izskaidrot. Es nešaubos, ka viņas ir brīnišķīgas meitenes un, iespējams, kādai no viņām pat ir spēcīga personība, bet viņas neuzdrošinājās man tuvoties. Laikam jau mana seja bez kosmētikas patiesi izskatījās atbaidoši. Es biju no tām meitenēm, kas nekad nelietoja kosmētiku. Man tā nepatika. Man vienkārši likās, ka mana seja zem tās neelpo, lai, cik tizli tas neskanētu. Esmu pateicīga Annai, ka viņa ar mani vēl pinas. Es atceros, kā vēl pirms pāris nedēļām, kāda no caciņām viņai teica, ka viņa varētu viņām pievienoties, ja tikai nepītos ar mani. Viņa atteicās, bet es zinu, ka Anna vienmēr ir sapņojusi par popularitāti klasē. Es nezinu, kāpēc viņa ar mani pinas? Tas nekas. Es par to nedomāju bieži, jo mans egocentriskums man to neļauj. Es ticu, ka kaut kādā man pašai neapjaustā veidā es esmu kādreiz Annai palīdzējusi pietiekami daudz, lai tagad viņa mani nepamestu. Vai arī viņa nepakļaujas bara spiedienam. Visticamāk jau, ka otrais variants.
***
Pārnākot mājās, mana istaba bija tukša. Es nezināju, kur bija Anna. Viņa man neatbildēja un es negrasījos uzmākties. Tikai brīdināju viņu, lai nesastrādā muļķības. Nolēmu, ka ir pienācis pēdējais laiks sākt mācīties mājas darbus. Izpildījusi visu līdz pēdējam, jutos gandarīta. No mūzikas uzliku kaut ko aktīvāku, par labu manas smadzenes lēma The Proclaimers albumam Sunshine on Leith, kurš ir viņu otrais albums.
Es paņēmu papīru un ļāvu otai vadīt savu roku. Darbi tapa viens pēc otra. Beigās es visus sakrājušos darbus pieliku pie savas sienas.
Man patika dziesmas vārdi.
I'm on my way from misery to happiness today.
I'm on my way to what I want from this world
Tas lika man smaidīt. es zināju, ka līdz laimei nav tālu.
I'll do my best, I'll do my best to do the best I can
Lūk, arī laimes formula.
To keep the past, the past and not the present
To try and learn when you teach me a lesson
Un, lūk, pārbaudes moments.
***
- Sveika, - Daniela balss mani nobiedēja. Ko viņš šeit darīja? Es nebrīnos, kā viņš tika iekšā, bet gan kā viņš uzzināja, kur es dzīvoju?
- Kā tu zini, kur es dzīvoju? Kurš tev pateica? – es nopietni viņu uzlūkoju. Bija grūti nesmaidīt viņu redzot.
- Tas laikam ir čau, - viņš neizskatījās neveikli. Es stāvēju savā gultā stāvus, bet viņš mierīgi apsēdās manā krēslā. - Mums jārunā, - Daniela smaids nepazuda no viņa sejas.
Pēkšņi man palika nežēlīgi karsti un, paskatoties uz Daniela stāvu, man nepalika vieglāk. Es nezināju, kur mukt. Jutu, ka manos vaigos ieplūst sārtums un es krītu...
***
Pamostoties es ieraudzīju gan Daniela, gan Annas stāvu. Nepaspēju pat tā lāga apdomāties, kad izdzirdēju Annas balsi.
- Man no visas sirds žēl, Patiņ, - es nespēju neko atbildēt, jo atkal iekritu saldā miegā.
Nekas taču nevarētu būt noticis, jo es vēl joprojām esmu savā istabā. Kas notiek? Es nezinu. Vai gribu zināt? Nē. Vai tas, ka Anna mani sauc par Patiņu ir nopietni? Jā.
