http://spoki.tvnet.lv/literatura/Labako-gadu-rutina/696345">http://spoki.tvnet.lv/literatura/Labako-gadu-rutina/696345
Mēs abas ar Annu sēdējam manas istabas gultā un klausījāmies mūziku.
- Mums drīz jāiet, - es ieminējos.
- Nē, es gribu, lai mēs kavējam, - Anna vēsi atrauca. Es sapratu par, ko viņa runāja. Nekad nezūdošais kavēšanas likums, lai puisim liktos, ka viņš nav galvenais. Es aizvēru acis un izbaudīju dziesmu.
****
- Meitenes, - Daniela acis, atverot durvis, mirdzēja, - laipni lūgtas. Mums jau sāka šķist, ka neatnāksiet.
- Nē, nē, - es, iespējams, nosarku, - paceļam vienkārši visādas darīšanas. Zini kā – piektdienas ir diezgan aizņemtas.
- Tik skaistai meitenei kā tev droši vien visi vakari ir ļoti aizņemti, - vai Daniels ar mani tagad koķetē?
- Khm, neaizmirstiet, ka es šeit arī vēl esmu, - Anna iekremšļojās.
- Jā, jā, - Daniels veltīja jau atkal smaidu man, - nāciet droši tālāk iekšā. Mēs iegājām pa vistuvākajām durvīm no koridora.
Telpu apspīdēja tikai stāvlampa. Dažādi jaunieši sēdēja uz zemes, kurus es nepazinu. Nē, pagaidiet, šeit laikam ir arī Artūrs no manas klases. Daniela labākais draugs man šķiet. Pārējie gan man ir sveši ļaudis. Cik savādi, ka es šeit nemanīju viņa draudzeni Paulīni, kura arī mācījās manā klasē. Savādi, ka es šeit vispār nemanīju ne vienu citu no mūsu skolas vai klases, lai gan Danielam bija ļoti labas attiecības ar visiem no skolas. Jaunieši mums automātiski pamāja uz tukšajām vietām aplī. Mēs droši sēdāmies klāt. Cik laba doma šobrīd šķita vilkt labāk bikses nekā kleitu, jo sēdēt uz zemes kleitā vai svārkos varētu būt neparocīgi. Daniels nekur ilgi nebija pazudis. Apļa vidū stāvēja ēdiens, kuru viņš papildināja ar papildus čipsu un kolu devām. Atmosfēra bija burvīga. Es pagriezu galvu uz Annas pusi. Viņa man uzsmaidīja pretī. Daniels neapsēdās man blakus, bet gan tā, ka bija man taisni pretī, līdz ar to mūsu skatieniem vakarā būs vēl iespējas sastapties.
- Varbūt mēs varētu iepazīties, - Daniels uzņēmās nama tēva pienākumus.
- Laba doma, - Artūrs iestarpināja, - katrs pasaka savu vārdu un mīļāko nodarbi. Es piesakos sākt brīvprātīgi. Mani sauc Artūrs, man patīk spēlēt basketbolu un turpināt iepazīšanās apļus pretēji pulksteņrādītāja virzienam.
Visi īsi iesmējās. Skolā man Artūrs allaž ir licies, kā vēss, atturīgs un noslēgts džeks, bet šeit viņš ir pilnīgi cita persona labā nozīmē. Patiesībā mēs nemaz nebijām tik daudzi. Bez manis, Annas, Artūra un Daniela bija vēl pieci man nepazīstami jaunieši – divas meitenes un trīs puiši. Visi stādījās priekšā. Meitenei ar ugunīgajiem matiem vārds ir Madara un viņa spēlē vijoli. Viņai blakus sēdošā, meitene ar ogļu melnajiem matiem, izrādījās viņas dvīņu māsa, kura nemaz izskata ziņā nelīdzinājās māsai, nu, vai otrādi. Viņas vārds ir Katrīna un, lai gan viņa arī spēlē vijoli, viņai patīkot cept un šmorēt. Izrādās, ka cepumi, kas stāvēja aplī arī ir viņas cepti. Tālāk sekoja trīs puiši. Ļoti atlētiskajam puisim, kurš gluži kā Anna arī viss bija ģērbies melnā, vārds bija Mareks. Viņu savukārt saista ģitāra. Blakus viņam sēdēja Didzis, kuram patīk peldēties un blakus viņam tukls puisim vārdā Linards, kuram patīkot ēst. Šajā vietā mēs atkal gardi iesmējāmies. Anna sevi iepazīstināja, kā meitene, kurai patīk matemātika, bet es sevi, kā meiteni, kurai patīk grāmatas. Daniels pats sevi iepazīstināja, kā cilvēku, kuram patīk padarīt savus draugus laimīgus. Man tas likās jau nedaudz pārāk saldi, bet kas to lai zin? Varbūt viņš sirdī liels romantiķis? Mēs visi izbaudījām šo iepazīšanās spēli. Tālāk Daniels pabīdīja nostāk ēdienu un mēs izdomājām spēlēt ligretto. Tā ir ļoti interesanta kāršu spēle, kuras uzdevums ir pēc iespējas ātrāk iztērēt visas savas kārtis. Takā bijām pārāk daudz, tad nolēmām spēlēt komandās. Lai iepazītos vēl labāk, komandās sadalījāmies izšķirti, lozējot. It kā, jo es tiku komandā ar Danielu, savukārt Anna ar Mareku. Viņus ķircinājām, kā melno komandu. Savukārt viņi mums pretī, ka melnajā slēpjas spēks. Spēles beigās viņi jau bija tik ļoti satuvinājušies, ka palika sēžot viens otram blakus. Es ar Danielu nekādas tuvākus žestus spēles laikā neizdvesām. Tiesa, mēs abi bijām ļoti dziļi iegājuši spēlē, iespējams, tādēļ ar diezgan lielu punktu pārsvaru uzvarējām pārējos. Dvīnes gan atbildēja, ka ja būtu tikušas vienā frontē būtu mūs sakāvušas, nu, ja tantei būtu riteņi, viņa būtu tramvajs. Ēdiens tika sabīdīts atpakaļ centrā un mēs uzsākām draudzīgu sarunu. Pēkšņi Madara ieelsās un paziņoja, ka mums taču tops jāklausās. No sākuma es nesapratu par, ko viņa runā, bet tad, kad viņa atnāca ar radio, es sapratu, ka runa iet par kaut kādu mūzikas topu, kas laikam viņiem visiem bija svarīgs.
- Madar, tu jau nemaz nezini vai mūsu viesiem patīk tāda mūzika, - Mareks vaibstījās. Es viņa balsī varēju saklausīt klaju nepatiku pret gaidāmo pasākumu.
- Par kādu mūziku tad iet runa? – Anna ievaicājās. Es tikai tagad ievēroju, ka viņu rokas bija saāķējušās kopā. Es patiesi priecājos par Annu, bet vai viņai tas pēc Ērika nebūs par strauju? Viņu attiecības beidzās tikai aizvakar, bet viņa jau tagad pin iekšā savā dzīvē jaunu mīļoto. Šādu rīcību es neatbalstu, bet arī neaizliedzu.
- Par popmūziku,- Mareks stingri noburkšķēja. Patiesībā man nebija, ko bilst, jo tāda tipa mūziku es sen jau vairs kā neklausījos. Tas būtu pat tīri interesanti paklausīties, kas tad jauns noticies pa visu šito laiku.
- Vai tad tā tik traka, - es centos mazināt saspīlējumu, jo apkārtējie, pēc maniem novērojumiem, īpaši neiespringa uz Mareka nepatiku, - atceros, ka man ceturtajā vai trešajā klasē tīri labi patika.
- Patika? Vai tad vairs neklausies? – es viņa acīs manīju dzirksti, lai gan viņš jautājumus uzdeva caurs sakostiem zobiem.
- Nē, - es samulsu, - vairs jau ne. Manuprāt, pienāk tāds posms, kad tu no viņas izaudz vai saproti, ko es gribu teikt?
- Tad viņiem vēl ir ko augt, - Mareks man uzsmaidīja un piecēlās kājās.
- Es laikam došos. Negribu, lai man sāk asiņot ausis, - viņš pagriezās pret Annu, kuras sejā bija pilnīgi redzams, ka viņa nevēlas, lai viņš dotos, - nevēlies iziet pastaigā pirms došanās uz mājām? – hehe. Anna iemirdzējās.
- Jā, ejam. Es jau arī tiem popmūzikas jaunumiem vairs nesekoju līdzi, - viņa ceļoties kājās iečukstēja man ausī, ka vēlāk man piezvanīs. Es iesmējos.
Mēs palikām seši, no kuriem visi, izņemot mani, bija diezgan tuvi Amerikas zvaigznēm. Tika pārrunāts viss. Kurš kuru krāpj, kas ar ko precas, kam no kā būs bērns, kas kādā filmā tiek pieaicināts, kurš par ko nonācis aiz restēm un tā tālāk. Es šeit biju, kā izspļauta zivs krastā. Turklāt nemaz nelikās, ka viņi to mūziku klausītos, jo pa virsu tika apspriesti visi jaunumi. Es smagi nopūtos, domājot ar ko gan esmu sapinusies. Pārspriest šīs Holivudas tenkas nudien nebija manā garā. Toties Daniels to pamanīja. Interesanti vai viņš arī pamana, kad Marekam ausis sāk asiņot šīs mūzikas? Tas lika man neviļus pasmaidīt.
- Nu, un kādu mūziku tad tu klausies? – Madara uz brīdi apklusa, - mēs gribam zināt arī tavu gaumi, jo tas, ka tevi garlaiko šīs sarunas ir acīmredzams.
- Nevar būt, - ierunājās mans sarkasms, - es nevaru saprast. Vai jūs klausāties šito arī ik dienā vai tikai vienreiz nedēļā?
- Ik dienā – Madaras māsa, kuras vārds man paspēja izkrist no galvas, iestarpināja pārliecinošā balsī.
- Ja? Tas labi, - es izdzēru pēdējo kolas malku, - man laikam laiks doties mājās.
- Tev nepatīk, - secināja tuklītis, - tāpat kā Marekam. Vai tu esi viena no viņiem? Tev nemaz nav melnas drēbes.
- Par ko tu runā? – kas pie velna ir viņi? – Manuprāt, Mareks nepieder nevienai konkrētai kopienai vai sektai. Tāpat, kā Anna. Viņi tā ģērbjas, lai klaji parādītu savas sajūtas un nostāju. Tas viņus nepadara par sliktiem.
- Es zinu, - viņš nopūtās, - jūs ar to vienkārši parādiet savu krutuma pakāpi. Vai tad ne tā? Mareks pats tā teica. – man nācās skaļi iesmieties.
- Nu, es nevaru runāt visu vārdā, - smejoties teicu.
- Tu tā arī neatbildēji, ko tu klausies, - Daniels smaidīja, bet man bija ideja.
- Nu, ko jūs teiktu, ja nākam piektdien satiktos pie manis un to noskaidrotu?
- Skan burvīgi, - viņa acis mirdzēja.
