Rīt daļas nebūs!!! Par parītdienu nezinu, bet visticamāk, ka arī parīt nebūs... ://
Es druscītiņ atpūtos istabā. Vienkārši skatījos griestos un neko centos nedomāt, lai nomierinātos. Tas palīdzēja.
-Keita,- es klusām uzsaucu, bet nepagāja ne sekunde, un Keita bija klāt.
-Ejam,- draudzene nolasīja manas domas.
Aizgājušas uz vannasistabu, tur atkal atbrīvojām ceļu uz eju un Keita lēnām ieleca iekšā. Es viņai sekoju, bet nemanot kāds cilvēks aiztaisīja lūku ciet. No augšpuses. Kā es zinu, ka tas bija cilvēks?- Es taču zinu, kāds izskatās cilvēks...
-Un kā atpakaļ?- Keita skatījās uz mani ar lielām acīm.
-Nezinu,- pārspīlēti noplātīju rokas un nikni pagāju garām draudzenei.
Biju diezgan dusmīga, ka tagad mēs te esam ieslodzītas. Mēs nezinam, vai tiksim ārā otrā galā, bet lai tiktu šajā pusē ārā, vajag kodu. Kādu kodu?- Es nezinu.Bet droši vien tie, kas te atrodas, zin.
-Keita?- uzrunāju draudzeni.
-Jā?- viņa vienaldzīgi atteica.
-Uz kuru pusi iesim? Priekšā ir divi varianti,- parādīju, ka tā patiešām ir.
-Katra uz savu pusi,- Keita tāpat kā iepriekšējo reiz atbildēja.
-NĒ!- uzkliedzu.
-Jā!- viņa caur sakostiem zobiem man atcirta, un aizgāja uz kreiso pusi.
-Labi, kā zini,- atteicu, un aizgāju pa labi.
Tagad katrai savs ceļš priekšā. Es gāju un gāju, gāju un gāju...nekā nav. Atslīgu pret sienu un skatījos pretējā. Tad ievēroju, ka ik pa kādam gabaliņam ir kāda melna strīpa durvju formā. Acīmredzot, šeit viss ir apslēpts. Rūpīgi, un kārtīgi.
Piegāju pie iespējamajām durvīm, un novilku ar pirkstu pa melno strīpu. Mana elpa aizrāvās, jo manā acu priekšā pavērās laboratorija. Tur atradās visādas ķīmiskas vielas, no kurām neko nejēdzu. Lillā, zaļi, zili un visādi citādi šķīdumi. Šeit laikam es vairs neuzkavēšos, bet došos pie nākamajām durvīm.
Nākamajās durvīs atradās tāds kā bioloģijas kabinets. Tur atradās dažādi augi - arī indīgi.
Tā es izpētīju visas durvis, līdz sastapos aci pret aci ar Keitu. Acīmredzot, visas telpas bija savienotas.
-Keita?- jautāju.
-Tu laikam arī atklāji, un es tā gribēju tevi nobiedēt. Starpcitu, nāc, es atradu izeju,- Keita mani aicināja.
Ejot uz izeju, mēs smējāmies par mums. Par visām reizēm, kad strīdējāmies un kašķējāmies...bet bez tā jau laikam nevar!
