Šī daļa ir samocīta, nespēju izdomāt neko oriģinālu.. :(
Es klusītiņām izgāju gaitenī. Tagad es sapratu, kādēļ tie, kas ir šausmu filmās iet uz skaņas pusi. Baisi. Es turpināju iet uz priekšu, sāka palikt vēsāk. Kāds vēsāk?- Auksti!
-Kas tur ir?- jautāju.
Pāris reizes jautāju skaļāk, bet neviens neatbildēja. Sapratu, ka tas, kas tur ir, stāv uz pēdējajiem pakāpieniem. Vienkārši stāv, nekustās. Jūtu, ka skatās uz mani, bet nevienu neredzu. Pēkšņa panika - skrēju uz Maritas un Māra istabu. Kā par brīnumu, tur neviena nebija. Nospriedu, ka viņi virtuvē skatās TV.
Pēc brīža skrēju atpakaļ uz istabu un ar lēcienu iekritu gultā. Lēni un mokoši aizmigu.
10:25
Pamodos pļavā. Tajā pašā vietā, kur bija ēka, bet nekā apkārt nebija. Tālumā stāvēja Māris.
Brīdī, kad piegāju apvaicāties, kur ir māja, viņš pateica, ka dzīvojot tuvajā ciemā un apgalvoja, ka nekādas mājas te neesot bijis. Nobijos.
Neko nesaprotot gāju atpakaļ uz ciemu un ar pirmo autobusu devos mājup. Ceļš bija ļoti garš, un bija jāpārsēžas vairākas reizes. Bija ļoti garlaicīgi, jo vienīgā izklaide bija telefons, kas nedrīkstēja izlādēties. Tātad atlika vien vērot krāsainos laukos aiz loga.
Pamazām autobuss piepildījās ar cilvēkiem un vietu bija maz.
-Drīkst?- kāds jaunietis apvaicājās par vietu man blakus.
-Jā,- nemanāmi atbildēju un pakratīju galvu.
-Uz kurieni tu brauc?- pēc laiciņa puisis apjautājās.
-Mājās,- pašsaprotami atbildēju.
-Loģiski...- puisis pagrieza galvu uz otru pusi.
Es skatījos un skatījos pa logu, līdz pamazām vairs neievēroju kas tur ir. Viss palika miglains un izplūda. Aizmigu.
-Meitenīt?- tas pats puisis mani uzmodināja.
-Ko?- strauji piecēlos.
-Esam galā,- viņš paziņoja.
-Jau?- palūkojos aiz loga un bija jau tumšs.
-Jā. Še, mans numurs, ja grasies vēl kādreiz iemigt autobusā,- jaunietis piemiedza ar aci un devās uz durvīm.
Pati tikai pēc brīža devos uz durvīm. Uz zaļās lapiņas bija rakstīts puiša telefona numurs un vārds. Sauca viņu Riko, acīmredzot ārzemnieks. Varēja dzirdēt, ka nav tīrs latvietis.
