Ada.
Ātrās palīdzības mašīnā, Lisa sāka raustīteis, kratīties. Man bija šausmīgi uz to noskatīties. Es vienkārši nespēju. Iezvanās telefons viņas kabatā. Ārsti, to padod man. Sofija.
- Sveika Sofij, te Ada.
- Kur Lisa?
- Mēs braucam uz slimnīcu. Sagaidi mūs tur es visu pastāstīšu.
- Labi, es būšu.
Tad zvanīja Džeks. Neatbildēju, viņš zvanīja vēl trīs reizes, Trešaja reizē man apnika, tāpēc pacēlu.
- Lisa?
- Nē Ada. Viņas mamma.
- Es varētu lūdzu parunāt ar Lisu?
- Jā, protams. - Lisa sāka kliegt un spirināties. - Apmierināts?!
- Kas viņai notika?
- Kas? Kas? Kas? Tu es i vainīgs. - nometu.
Kad biju pie slimnīcas mani jau gaidīja Sofija.
- Kas viņai?
- Alkohols un miega zāles.
- KO?! Stulbais Džeks. - viņa pagriezās un devās pie viņa.
-Sofija.
Ienesos Džeka palātā.
- Maitas gabals.
- Kas?
- Ja tevis dēļ Lisa mirs. Es tev nekad to nepiedošu nekad.
- Kāpēc, lai viņa mirtu? - izskatījās, ka viņš kaut ko atceras. - Kas viņai ir?
- Kā, lai es zinu, bet pie tā ka viņa tāda ir esi vainīgs TU.
Ienāca māsiņa.
- Atvainojiet, apmeklētāja laiks ir beidzies.
- Man vienalga. - izgāju no telpas un atradusi Adu apsēdos viņai blakus.
Pēc divām stundām pie mums pienāca ārsts.
- Lisas Bolmares radinieki?
- Jā. Kā viņai ir dakter?
- Cīnās par savu dzīvību. Mēs attīrijām viņas organismu no zālēm un alkohola, bet tagad viņa ir komā, cīnās viņa par dzīvību. Jācer uz to labāku, bet simtprocentīgu atbildi es nevaru sniegt, jo šāds gadījums manā dzīves laikā vēl nav bijis.
- Viņu var apraudzīt?
- Jā. 381.
Mēš devāmies uz norādīto telpu. Iegājušas palātā, Lisa bija drausmīgā izskatā. Seja balta kā līķim, vaibsti nedzīvi, viņa izskatījās šausmīgi. Pieskrēju pie viņas gultas un izplūdu asarās, apskāvu viņas ļengano, pusdzīvo ķermeni. Ada nespēja tikt tālāk, viņa jau pie durvīm izplūda asrās. Palīdzēju viņai apsēsties un tad ieņēmu savu agrāko vietu.
