local-stats-pixel

Kur mīlestība nepazūd* 21

 40  0

"Dzīvē ir tikai šodiena. Rītdiena var arī

nepienākt."

***

Skolas zvans nozvanēja, vēstot par

ķīmijas stundas beigām. Sametusi

mācību grāmatas somā, es devos uz

gaiteni.

Kamēr gaidīju Betu, iznākam no sava

vēstures kabineta, nolēmu aiziet līdz

skapīšiem.

"Velns, kā to atvērt?"

"Tev vajag vienkārši.."- atvēzēju dūri, un

iesitu skapītim, tam atsprāgstot vaļā -"

to iedauzīt".

"Paldies." - Zema balss noteica. Pacēlu

skatienu, jūtot uz ādas zosādu, no šīs

balss.

-"Es esmu.."-

"Es zinu, kas tu esi...Biju no rīta klasē,

kad ienāci tajā.."- Pārtraucu Aleksu,

viņam pasmaidot.

- "Un tu būtu..?

-"Odrija. "- Atbildēju, viņam atkal

pasmaidot.

"Es te nevēlos pārtraukt iepazīšanos,

bet mums jāiet uz treniņu."- Otrs,

gaišmatainas jauniņais, ko sauca par

Lūku, iesaucās, pavelkot Aleksu aiz

rokas.

-"Tad jau..tiksimies vēlāk..Odrij."- Viņš

atkal smaidīdams, aizcērta skapīti,

novēršoties no manis, un kopā ar Lūku

nozuda gaitenī.

Iemetu mācību grāmatas somā, un

paķēru jaku, lai to uzvilktu.

"Tu aizvien esi nosarkusi, sirsniņ."

Pagriezos, ieraugot Betu, kura ar savu

mazo smīnu skatījās uz mani.

-"Es neesmu nosarkusi..."

-"O, jā. Nemaz.."

-"Beta, izbeidz."

-"Vai tev viņš šķiet simpātisks?"

-"Nezinu."

-"Obvious , tagad mazajai Odrijai ir

simpātija?"

-"Beta.."

-"Kā viņu sauca..?"

-"Beta, izbeidz.."

-"Hmm, Alekss...Tad jau neko. Viņš tāds

baigi smukiņš, ne..?"

-"Elizabet.."- Dusmīgi iecaucos,

draudzenei apklustot.

Viņa skaidri zināja, ka ja saucu viņu

pilnajā vārdā, kaut kas nav labi.

Beta iesmējās, paskatoties uz zemi. Ilgi

neizturējusi, es nedaudz arī iesmējos.

-"Es tevi ienīstu.."- Nomurmināju,

draudzenei iesmejoties vēl skaļāk.

Nonākot ģērbtuvēs, novilku džemperi,

izņemot no somas formastērpu.

Jā, karsējmeitene. Tā nav gluži mana

sirdslieta, bet vismaz kaut kā aizņem

laiku, lai nebūtu jāiet mājās pie

mammas - Sallijas

Manās acīs viņa vairs nav mana

mamma, vienkārši sieviete, kas deva

man dzīvību. Nekas vairāk. Es nekad

nedomāju, ka kādu ienīst spēšu tik ļoti,

kā ienīstu viņu.

Mana mamma un tētis viens otru

ļoti mīlēja. Viņi apprecējās ļoti agrā

vecumā, un nebija šķirami līdz pat tai

dienai, kad viņu strīds pamodināja

visus kaimiņus. Sallija burtiski

padzina manu tēti no mājām, jo viņai

bija uzradies jauns mīļākais. Tētis

aizbrauca, man nezvanot un nerakstot,

jo Sallija bija panākusi savu. Viņam

nedrīkstēja ar mani būt nekāda

saskarsme. Es nevarēju rakstīt ne

viņam, ne Di..

"Gatava?"- Bella pajautāja.

-"Es tikai aizdomājos."

-"Par ko gan? Par to savu simpātiju..?"

-"Nē, par to kā Tevi novākt."-

pasmaidīju, aizsienot savas kedas.

Mēs bijām desmit meitenes. Desmit

meitenes, sarkanbaltās formās.

Mēs bijām desmit meitenes. Desmit

meitenes, sarkani baltās formās, ar

sarkaniem pušķiem, atbalstot mūsu

skolas basketbola komandu.

-"Un aiziet, trīs četri, augšā, lejā."-

Denīze komandēja, man sekojot viņas

instrukcijām.

Mēs ar Betu sēdējām ārā, tribīnēs,

skatoties uz basketbola laukumu, un

spēlētājiem.

Pēdējo reizi ieķiķinājos par Betu, kā

viņa skatījās uz Lūku, kā uz konfekti.

"Es viņam varētu patikt?" - Beta jautāja

-"Beta, nosauc iemeslu kapēc lai

nepatiktu."

-"Kas man jādara, lai es viņam patiktu?"

-"Varbūt jau patīc.."

- "Varbūt man uztaisīt tusiņu?"

-"Oo, nē. Beta nevajag-

-"Man šķiet ka vajag. Varbūt nedēļas

beigās."

-"Šausmīgs lēmums. Mani tur nesatiksi."

- "Un ja nu viņš arī nāks?"- Viņa

pasmīkņāja, pamājot uz Aleksa pusi.

-"Aizvien nenākšu."

-"Odrij paskaties, viņš novilka kreklu."

-"Beta, es zvēru.."- iesāku, tālāk pat

neturpinādama.

No tribīnēm skatoties uz viņu. Viņš

izskatījās perfekts. Pat neīsts. Viņa

roku muskuļi, un plecs, ko rotāja man

nesaprotams tetovējums.

Pacēlu skatienu uz augšu, un mūsu acu

skatiens atkal sastapās.

"Velns" - Nosaucu, ātri pietupjoties aiz

krēsliem, jūtot kā mani vaigi piesarkst.

"Viņš..pamanīja?"

"Mhm"- Bella iesmējās.

"Es lūrēju.."

"Tu apbrīnoji viņu.."

"Beta, muti ciet. Es varu celties augšā?

Viņš vēl skatās?"-

"Nē, bet.."-

"Bet..?"-

"Vinš nāk šaiā virzienā ".

"Beta, bāc."

"Es nejokoju. Odrij, celies augšā.

Pagaidi, Lūks arī nāk."- Viņa pasmaidīja

jau platāk

Es piecēlos sēdus, nokaunējusies,

ieskatījos viņa acīs.

-"Tavas acis man kaut ko atgādina." -

Alekss noteica, apstājoties.

...

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000

👍

 0  0 atbildēt