"Dzīvē ir tikai šodiena. Rītdiena var arī
nepienākt."
***
Skolas zvans nozvanēja, vēstot par
ķīmijas stundas beigām. Sametusi
mācību grāmatas somā, es devos uz
gaiteni.
Kamēr gaidīju Betu, iznākam no sava
vēstures kabineta, nolēmu aiziet līdz
skapīšiem.
"Velns, kā to atvērt?"
"Tev vajag vienkārši.."- atvēzēju dūri, un
iesitu skapītim, tam atsprāgstot vaļā -"
to iedauzīt".
"Paldies." - Zema balss noteica. Pacēlu
skatienu, jūtot uz ādas zosādu, no šīs
balss.
-"Es esmu.."-
"Es zinu, kas tu esi...Biju no rīta klasē,
kad ienāci tajā.."- Pārtraucu Aleksu,
viņam pasmaidot.
- "Un tu būtu..?
-"Odrija. "- Atbildēju, viņam atkal
pasmaidot.
"Es te nevēlos pārtraukt iepazīšanos,
bet mums jāiet uz treniņu."- Otrs,
gaišmatainas jauniņais, ko sauca par
Lūku, iesaucās, pavelkot Aleksu aiz
rokas.
-"Tad jau..tiksimies vēlāk..Odrij."- Viņš
atkal smaidīdams, aizcērta skapīti,
novēršoties no manis, un kopā ar Lūku
nozuda gaitenī.
Iemetu mācību grāmatas somā, un
paķēru jaku, lai to uzvilktu.
"Tu aizvien esi nosarkusi, sirsniņ."
Pagriezos, ieraugot Betu, kura ar savu
mazo smīnu skatījās uz mani.
-"Es neesmu nosarkusi..."
-"O, jā. Nemaz.."
-"Beta, izbeidz."
-"Vai tev viņš šķiet simpātisks?"
-"Nezinu."
-"Obvious , tagad mazajai Odrijai ir
simpātija?"
-"Beta.."
-"Kā viņu sauca..?"
-"Beta, izbeidz.."
-"Hmm, Alekss...Tad jau neko. Viņš tāds
baigi smukiņš, ne..?"
-"Elizabet.."- Dusmīgi iecaucos,
draudzenei apklustot.
Viņa skaidri zināja, ka ja saucu viņu
pilnajā vārdā, kaut kas nav labi.
Beta iesmējās, paskatoties uz zemi. Ilgi
neizturējusi, es nedaudz arī iesmējos.
-"Es tevi ienīstu.."- Nomurmināju,
draudzenei iesmejoties vēl skaļāk.
Nonākot ģērbtuvēs, novilku džemperi,
izņemot no somas formastērpu.
Jā, karsējmeitene. Tā nav gluži mana
sirdslieta, bet vismaz kaut kā aizņem
laiku, lai nebūtu jāiet mājās pie
mammas - Sallijas
Manās acīs viņa vairs nav mana
mamma, vienkārši sieviete, kas deva
man dzīvību. Nekas vairāk. Es nekad
nedomāju, ka kādu ienīst spēšu tik ļoti,
kā ienīstu viņu.
Mana mamma un tētis viens otru
ļoti mīlēja. Viņi apprecējās ļoti agrā
vecumā, un nebija šķirami līdz pat tai
dienai, kad viņu strīds pamodināja
visus kaimiņus. Sallija burtiski
padzina manu tēti no mājām, jo viņai
bija uzradies jauns mīļākais. Tētis
aizbrauca, man nezvanot un nerakstot,
jo Sallija bija panākusi savu. Viņam
nedrīkstēja ar mani būt nekāda
saskarsme. Es nevarēju rakstīt ne
viņam, ne Di..
"Gatava?"- Bella pajautāja.
-"Es tikai aizdomājos."
-"Par ko gan? Par to savu simpātiju..?"
-"Nē, par to kā Tevi novākt."-
pasmaidīju, aizsienot savas kedas.
Mēs bijām desmit meitenes. Desmit
meitenes, sarkanbaltās formās.
Mēs bijām desmit meitenes. Desmit
meitenes, sarkani baltās formās, ar
sarkaniem pušķiem, atbalstot mūsu
skolas basketbola komandu.
-"Un aiziet, trīs četri, augšā, lejā."-
Denīze komandēja, man sekojot viņas
instrukcijām.
Mēs ar Betu sēdējām ārā, tribīnēs,
skatoties uz basketbola laukumu, un
spēlētājiem.
Pēdējo reizi ieķiķinājos par Betu, kā
viņa skatījās uz Lūku, kā uz konfekti.
"Es viņam varētu patikt?" - Beta jautāja
-"Beta, nosauc iemeslu kapēc lai
nepatiktu."
-"Kas man jādara, lai es viņam patiktu?"
-"Varbūt jau patīc.."
- "Varbūt man uztaisīt tusiņu?"
-"Oo, nē. Beta nevajag-
-"Man šķiet ka vajag. Varbūt nedēļas
beigās."
-"Šausmīgs lēmums. Mani tur nesatiksi."
- "Un ja nu viņš arī nāks?"- Viņa
pasmīkņāja, pamājot uz Aleksa pusi.
-"Aizvien nenākšu."
-"Odrij paskaties, viņš novilka kreklu."
-"Beta, es zvēru.."- iesāku, tālāk pat
neturpinādama.
No tribīnēm skatoties uz viņu. Viņš
izskatījās perfekts. Pat neīsts. Viņa
roku muskuļi, un plecs, ko rotāja man
nesaprotams tetovējums.
Pacēlu skatienu uz augšu, un mūsu acu
skatiens atkal sastapās.
"Velns" - Nosaucu, ātri pietupjoties aiz
krēsliem, jūtot kā mani vaigi piesarkst.
"Viņš..pamanīja?"
"Mhm"- Bella iesmējās.
"Es lūrēju.."
"Tu apbrīnoji viņu.."
"Beta, muti ciet. Es varu celties augšā?
Viņš vēl skatās?"-
"Nē, bet.."-
"Bet..?"-
"Vinš nāk šaiā virzienā ".
"Beta, bāc."
"Es nejokoju. Odrij, celies augšā.
Pagaidi, Lūks arī nāk."- Viņa pasmaidīja
jau platāk
Es piecēlos sēdus, nokaunējusies,
ieskatījos viņa acīs.
-"Tavas acis man kaut ko atgādina." -
Alekss noteica, apstājoties.
...
