local-stats-pixel

Kur mīlestība nepazūd* 12

 55  0

"Kā jau katram stāstam ir sākums, tāpēc šis ir sākums šim."

Agrajā aprīļa rītā, zvirbuļi čivināja tieši pie mana istabas loga.

Es atvēru acis, ar domu izlidināt čību pa logu, lai putni aizvērtos.

Pēc mokošām divdesmit minūtēm noskanēja arī modinātājs. Piecēlos no

gultas, un devos uz vannasistabu.

***

"Šovakar brauksim skatīties māju, ko domājam pirkt." - mammas balss

nodūdoja, man iesoļojot virtuvē.

"Kapēc mēs nevaram pagaidīt līdz mācību gada beigām? Būtu diezgan

dīvaini mācīties jaunā skolā, ja līdz tās beigām palikuši divi mēneši." Es norūcu apsēžoties krēslā.

"Bet visu nākamo gadu varēsi tur mācīties. Divi mēneši tiešām neko

nenozīmēs. Šī ir izdevīga iespēja atrast jaunus draugus"

'Man jau ir draugi, mamm."

"ledomu draugi neskaitās"- Sīkais brālis Eliots mēdijās, ienākot virtuvē.

"Es pārvākšos, ja viņš paliks te." - Norādīju uz Eliotu, mamma nopūtās.

"Tici man, es nevaru sagaidīt nākamo gadu, jo tad tu būsi pilngadīga un

cerams te vairs nedzīvosi. Tu traucē manai reputācijai."

"Tu esi adoptēts." - Norūcu, parādot rupju žestu brālim.

"Odrij." - Dzirdēju mammu nopūšamies, pirms izgāju no virtuves.

***

Skolas skapīši radīja briesmīgu troksni gaiteņos.

Es izņēmu nepieciešamās grāmatas, un ielikusi tās mugursomā, aizvēru

skapīti.

"Tu šorīt aizgāji bez manis"

Pasmaidīju, un pagriezos, lai ieraudzītu Betu, kura skatījās uz mani, ar

diezgan niknu sejas izteiksmi.

"Es negribēju pavadīt ilgāk mājās ar mammu."

"Tu aizvien dusmojies uz viņu?''

"Aizvien? Nav pagājis pat mēnesis" - Pasmaidīju, bet tai pašā reizē noslaucīju asaras no

acīm.

Beta uzsita man pa plecu, un mēs abas virzījāmies klases virzienā.

"Viņa gribēja lai es mainu skolu, tagad, aprīlī!"

"Ja tu pārvāksies, es nezināšu, ko iesākt ar dzīvi." - Beta iesmējās, apsēdusies

skolas solā, man nometot mugursomu blakus solā.

"Cik dīvaini ir mainīt skolu, gandrīz tās beigās? Un ja nu es pēc tam

divpadsmito klasi mācīšos tālmācībā? Man vienalga ko viņa grib, es palikšu

vienpadsmito gadu šeit."-

"Es nezinu cik dīvainam jābūt, bet tik pievilcīgam, noteikti nē.."- Beta

bezsakarīgi nomurmināja, liekot man paskatīties uz viņu.

Meitenes acis bija piekaltas klases durvīm, tam gaišmatainam jaunietim, kurš stāvēja pie klases durvīm.

Viņš bija diezgan gara auguma, ar brūnām acīm, un medus blondiem, īsi

apgrieztiem matiem. Dīvaini dzeltens džemperis, kurš nemaz nepiesaistīja

uzmanību. Izskatījās, kā nopirkts lietoto preču veikalā no zemāko cenu plaukta.

Es vēlreiz paskatījos uz Betu, kuras pelēkās acis bija kā piekaltas viņam.

"Elizabet," - pasaucu viņu, viņas pilnajā vārdā -" Tu izšķīries pirms nepilnas

nedēļas, nevar būt, ka tev atkal kāds patīk."

'Tā nav mana problēma, ka tu esi greizsirdīga, jo tavs tips nekur nav

atrodams" - Viņa teica, aizvien lūkodamās uz jauniņo.

"Man nav nekāda 'tipa! Un es nedomāju ka mani kāds varētu ieinteresēt.

Un tieši tad tas notika. Pēc šiem vārdiem, gluži kā uz burvju laumiņas

mājiena, es pacēlu savu skatu vēlreiz uz durvīm, tieši brīdī kad smaragzaļās

acis, sastapās ar manām, tumši zilajām.

Viņa melnās sprogas, nekārtīgi dusēja

uz galvas, un viņa smaids, baltie zobi,

žilbināja.

Viss ģērbies melnā, viņš pasmaidīja,

skatoties uz mani. Kamēr es kā mazs

bērns skatījos uz viņu, kā uz dāvanu,

drīz vien, viņam novēršoties. Viens

acu skatiens. Un tas bija kas tāds, ko es

nekad nebiju jutusi.

"Lūdzam pieņemt un cienīt, mūsu

jauniņos, Lūku un Aleksu." - Skolotājs

noteica, drīz pēc tam atkal pievēršoties

savām grāmatām.

...

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000

Ja neskaita klisejisko zalacainaa jauninaa ierasanos, solaas buut kas labs😉 (sajaa gadijumaa, tas kas viscairaak piesaista, attieciibas ar savu radagabalu😎😈

 1  0 atbildēt