Nu... itkā tapusi otrā daļa, bez iedvesmas, bet kaut kas tomēr.. :D
Ja zini, kur man smelties iedvesmu stāsti :P
„Kāpēc!Kāpēc, tu tā dariji! „ izsaucās mazais kupidons traukdamies pie mazā velniņa, bet velniņam kā jau ļaunajam pasaku tēlam, savs padarītais bija tikai kārtējais varoņdarbs, kas elles algu grāmatiņā kvotējās ar ierakstu „Prēmija”! „Tā tam jābūt” noteica velniņš, sasita knipi un nozuda zilu dūmu mutulī.....
Tikmēr mazais, savā mūžā neko nepieredzējušais kupidons saprata tikai to, ka viņa dzīve sākusies ar sarežģītu uzdevumu, no kura atkarīgs gan viņa, gan visu pasuales kupidonu gods un slava. Tā mazais kupidons savāca salauztās bultas uzgali un lidoja pie maģiskā mākoņa, kuru jau es pieminēju.
Tikmēr vēja un dabas māte bija nobriedušas vētrai un sasaukušas pērkona dēlus deva uzdevumu sadzīt mākoņus kopā, tostarp tur gadijās arī tas mākonis, kurā atradās maģiskie bultas putekļi. Kupidons sajutis to, ka velk uz negaisu sāka steigties, tomēr AK vai! Viņš nepaspēja, un pērkondēli mezdami zibšņus un dārdinādami pamali sāka šo vētru. Visi mākoņi tika sadzīti kaudzē, samaisīti un gatavi izlīt pār zemi. Līdz ar to visi putekļi tika iemaisīti lietus lāsēs, padarot tās maģiskas. Sāka līt un katra lietuslāse nesdama sev nedaudz mīlestības pārklāja zemi liekot Viņam iemīlēties(laigan iemīlēties būtu smagi teikts) dažādos prieksmetos un lietās, uz kurām uzpilēja maģidkie pilieni. Piemēram, ja piliens uzkrita putnam, Viņš aizrāvās ar putniem, ja statujai, tad šī statuja likās pati pilnība... Ceru , ka sapratāt, kā tas tika domāts...
Tātad, cik jūs noprotat, pēc šī lietus Viņš sāka savādāk skatīties uz visu, kas atradās šajā pasaulē padarot sevi par labāku cilvēku, kas spēj mīlēt visus un visu, sākot no vismazākā kukainīša beidzot ar apkārtējajiem cilvēkiem.
Skatos, ka esam izdarijuši pamatīgu atkāpi no mūsu stāsta galvenā varoņa, tāpēc nedaudz atgriezīsimies pie viņa. Nesmu jūs iepazīstinājis ar viņu, tāpēc darīšu to tagat. Viņš ir jauks, kluss un kautrīgs lauku puisis, kas dažādu iemeslu dēļ nokļuvis pilsētā, tā arī nespēj aizmirst svaigo lauku gaisu, brīnišķos saullēktus un saulrietus, vakara miglas , kas kā balti pienaini palagi pārklāj rasas pilnās pļavas...
Viņš bija ir un paliks romantiķis, kam pastaiga mēnesnīcā un saullēkta sagaidīšana ir tādi paši svētki, kā dažam labam jubileja.. Puisis vienmēr mācējis par sevi pastāvēt un aizstāvēt savas domas un pārliecību netikai ar vārdiem, bet nepieciešamības gadijumā ar dūrēm, tomēr plēsties viņam nepatika, lai gan spēka viņām bija daudz...
Nu tas īsumā būtu viss...
Tātad pirms šīs atkāpes mēs viņu pametām parkā, izmirkušu pēc lietus, un iemīlējušos visā pasaulē.. ironiski, bet arī Žaņa iezvēlētajai meitenei sausa nebija neviena vīlīte un tāda viņa slapja, nosalusi un nelaimīga bija pirmā kas parādijās viņam acīs.. Protams! Nav pat jēgas skaidrot to, ka Viņš iemīlējās..
