Šodien braucot uz Valmieru man autobusā pārņēma iedvesma kko uzdrukāt, nesodiet par pareizrakstību, man kā īstam latvietim latviešu valodā bija tikai 5 :D
Stāsta sākums pagaidām, pārējais briest, līdz atkal nāks ārā! :) Tā kā ievērtējiet!Kupidona stāsts
Arī šis stāsts beidzot nobriedis tikt pierakstīts..
Reiz sensenos, bet ne tik senos laikos dzīvoja kāds vecs,sirms kupidons, kurš savas dzīves laikā bija savedis ne vienu vien pārīti, kas joprojām staigā pa šo zemes virsu.
Tomēr, gluži kā cilvēkiem arī šīm mistiskajām būtnēm kādreiz jādodas pelnītā atpūtā, un šiem elnģelīšiem tas notiek, izšaujot pēdējās divas bultas, kuras lai cik interesanti neizklausītos bija pašas pirmās, kuras viņi izveido kandidējot kupidona amatam. Jā! Arī uz šo amatu jāiziet speciāla atlase, jo ne kurš katrs spēj savest un sapludināt divas sirdis, veidojot kautko pavisam brīnišķu un skaistu, ko mēs mirstīgie saucam par mīlestību..
Šīs divas pēdējās bultas kupidonam bija ideālas.. bez nevienas švīkas vai grambas.Tās bija gludas un maigas, kā vismaigakā zīdaiņa vaigs un no šīm bultām vajadzētu celties ideālai mīlestībai, jo kas gan cits, ja ne bultas kvalitāte un tai piesaistītā maģija nosaka to, cik stipri mēs iemilamies? Tomēr stāsts nebūs ne par kupidonu, ne par viņa bultām, bet par cilvēkiem, tāpēc, laikam sāksim!
Beidzot pienāca tā diena, ka vecajam kupidonam – Sauksim viņu pa Žani – bultu makā bi9ja palikušas tikai divas bultas... „Pēdējās!”nodomāja Žanis.”Šīm jāatrod ideāli nēsētāji, jo pašas bultas ir perfektas! Radīšu pasaulē skaistāko un tīrāko mīlestību!”Domāts darīts! Tā pienāca perfekti skaista pavasara diena. Ārā gaiši zilajās debesīs nebija neviena mākonīša un saulīte dāsni dalīja savu siltumu visiem sirdis pildot ar gaismu un siltumu. Pamodies no rīta ar pirmo saules staru arī Žanis saprata, ka šī diena būs īpaša, jo šodien viņš pabeigs savu misiju.
Tā pabrokastojis viņš devās meklēt divus laimīgos, kurus savest kopā.Aizlidojis līdz tuvējam parkam, viņš pamanija to ko bija meklējis – puisi un meiteni, pagaidām vēl brīvus, bet vienam otru kā radītu! Nu Žanis izvilka savu loku un no purpurkrāsas zīda auduma lakata iztina bultas. Visu viņš darija nesteidzīgi izbaudot katru mirkli, kas viņu tuvināja mūžībai.
Nopētijis bultu, pārliecinoties, ka tā ir tik asa kā viss asākā stikla škautne viņš lēnām nomērķēja, atvilka stiegru, līdz tā iedziedājās, aizturēja elpu un palaida bultu lai tā lido. Tiešs trāpijums Viņa sirdī!Pats Žanis bija nedaudz pārsteigts, ka bulta ieurbās sirdī tik tālu, ka pat gribēdams nekāds spēks to neizvilktu!
„puse no darba padarīta!” priecājās Žanis. Paņēmis otru bultu viņš nopūtās, kā nekā tiklīdz bulta trāpīs mērķī viņš izgaisīs un viņu nomainīs jauns enģelītis, kas veiks savus pienākumus tā pat kā viņš.Nopūtis pēdējo puteklīti no bultas škautnes Žanis zem lielā sēru vītola sameklēja otro mērķi. Uzvilcis loku, notēmējis, viņš aizvēra acis un čukstot”Tiksimies paradīzē!”, palaida bultu vaļā. Nodžinkstēja stiegra, un bulta svilpdama traucās uz sirdi, bet te mazs nerātns velniņš tai priekšā pavilka vienu no resnajiems vītola zariem! TRINKŠ! Bulta sabira tūkstošos sīku putekļu, kurus vējš pacēla debesīs un sajauca ar dīķa tvaikiem veidojot maģisku mākoni. Bet par to vēlāk! Atgriezīsimies pie Žaņa, kurš redzot, kas noticis bija tādā šokā, ka drīzāk atgādināja statuju ne dievišķu būtni.Žaņa priekšā parādījās viņa aizvietotājs, kuram vajadzēja saņemt loku , lai pārņemtu amatu. Žanis tikai šokēti paspēja nočukstēt”Glāb sirdis!” un izgaisa , lai visu mūžu varētu atpūsties.
No sākuma jaunais kupidons nesaprata Žaņa teikto, kamēr nedzirdēja mazā velniņa nešpetnos smieklus un neredzēja sašauto puisi un bultas uzgali, kas bija vienīgais, kas palicis no otras bultas, ietriekušos dziļi vītola zarā.
Nu tas pagaidām viss... iespējams tiks turpināts un labots, ja būs iedvesma..
Ja kādam nepatīk pareizrakstība izlabojat uz es pārtaisīšu :)
