Sveiki spoki. 
Tātad es vēlos jums pastāstīt par kādu atgadijumu kas notika ar mani. ;[
Ar draudzeni novembra sākumā internetā atradām paziņojumu, ka ir atrasti 7 kucēni izmesti miskastē, un ka 5 no tiem ir gadavi doties mājās.
Tā nu mēs bez vecāku atļaujas paņēmām vienu sunīti /meitenīti/ nosaucām viņu par Steisiju, viņa bija aptuveni 10 dienas veca. Loģiski ka viņu būs jābaro ar pudelīti un speciālu kucēnu barību, nu nekas. Mājas viņai devu es. Viņa dzīvoja pie manis, un katru dienu daraudzene brauca pie manis palīdzēt viņu aprūpēt. Tākā mana mamma nav muļķe viņa pamanija mazo radībiņu, un ļāva mums viņu izadudzēt, un talāk mēs viņu atdotu brāļa labākajam draugam. ;]
Katru dienu cītīgi viņu barojām, masējām vēderiņu, turējām groziņā ar siltu pudeli, lai nenoalst.
Viņa nodzīvoja pie mums tieši nedēļu, un tad viņa nomira. Pēdējāo dienu viņa atteicās ēst, un pat neisdvesa nekādas skaņas, nodomāju ka viņa ir apradusi ka vairs nav kopā ar savām māsām, un ir pieradusi pie jaunās mājas. Pirms kārtējās gulēt iešanas es viņu centos pabarot, ielēju pudelē siltu ūdeni, pamasēju vēderu, un ieliku atpakaļ groziņā. Biju jau piemigusi, tad es dzirdēju ka Steisija iesmilkstas, tā laikam bija viņas pēdējā elpa. ;[
No rīta pamodos, lai veiktu ik rīta ritualus (pabarotu utt.) noņēmu nost segu no viņas, taču reakcijas no viņas nebija, pasaucu brāli, viņš viņu paņēma rokās, viņa bija auksta un cieta ka betons. Pazvaniju druadzenei pateicu, viņa sēdēja gūltā un raudāja. Ar brāli un draudzeni pēc skolas paņēmām mazo, ielikām katītē un aprakām pagalmā. ;[
Mūsu labākie un uzticamākie draugi parasti nedzīvo tik ilgi kā mēs... Ne visiem lemts dzīvot.
